Pieaugušie runāja, ka tur ir bijusi nepieredzēti stipra zemestrīce, kas pilsētu sagrāvusi līdz pamatiem. – Putni, ķirzakas un suņi gan aizbēga, – tauta baumoja, – bet cilvēki, lūk, tā arī nesaprata, kāds posts pār viņiem nāks rītausmā

Laineris lidojošā paklāja vietā

Vairāk gan aiz savtīgām bailēm, vai arī līdz mums nevar atvelties tāda pati nelaime, atradu PSRS karti un izpētīju, ka kaut kur tālu Āzijas viducī ir tāda zeme Uzbekijas PSR. Kādā grāmatā atradu ziņas, ka tur visi valkā īpašas izrakstītas cepurītes – tibeteikas – un svītrainus halātus, bet sievietes staigā biksēs. Viņi runā mums nesaprotamā uzbeku valodā, audzē kokvilnu un ēd plovu. Vēlāk kādā filmā par Oktobra revolūcijas laika bērniem viens no skrandainīšiem allaž sacīja: "Braukšu uz Taškentu! Tur ir silti un ir āboli." Nabadziņš, šķiet, nezināja, ka tur ir arī vīnogas, granāti, aprikozes un visvisādi rieksti...

Runā, ka, lai nokļūtu kādā tālā austrumu pilsētā, vajagot to ļoti vēlēties un piedevām nevienam nevajagot uzbāzties ar muļķīgiem jautājumiem. Tad viss notiekot. Varbūt sava taisnība te ir, jo kādu dienu Uzbekistānas vēstnieks Latvijā Kobilžons Nazarovs, cita starpā jāpiemin, ka viņš ir dzimis Samarkandā, par kuras brīnumainajām celtnēm biju dzirdējis no saviem vecākiem, atsūtīja uz "Latvijas Avīzes" redakciju vēstuli. Tajā bija teikts, ka, paturot prātā laikraksta labo sadarbību ar vēstniecību, viņam ir tas gods ielūgt mani kā starptautisko novērotāju uz pirmajām Uzbekistānas parlamenta – Olij madžlisa – augšpalātas vēlēšanām. Tās notikšot tieši mūsu Ziemassvētkos, jo Centrālajā Āzijā jau kristiešu tikpat kā nav un lielākie svētki pēc Jaungada ir pavasara svētki jeb Navrūzs, kas parasti iekrīt marta beigās. Vēlāk uzzināju, ka uzbeki šādi ielūguši 227 cilvēkus no 35 pasaules valstīm – Krievijas, ASV, Korejas, Polijas, Japānas, Ēģiptes. Tāpat pārstāvēts bija arī Eiroparlaments, NVS izpildkomiteja, EDSO, kas tajā pusē nebauda lielu cieņu, un Šanhajas sadarbības organizācija.

Lai nokļūtu Uzbekistānas galvaspilsētā, Latvijas iedzīvotājiem ir vajadzīga vīza, ko dažās dienās var saņemt Uzbekistānas vēstniecībā Rīgā. Tā nav pārāk lēta, jo pamatā no mūsu valsts uz Taškentu ceļo uzņēmēji. – Taču, ja būs arī pietiekami daudz tūristu, vīzas kļūs lētākas. Jau tagad interesentiem, kas vēlas redzēt senās pilsētas Samarkandu un Buhāru, esot iespējams iegādāties daudzreiz lētākās grupas vīzas, – stāsta uzbeku diplomāti.

Lai pārvarētu trīs tūkstošus kilometru, kas šķir Latviju no Uzbekistānas, ir vajadzīgas apmēram četras stundas. Visprātīgāk to darīt ar kompānijas "Uzbekair" lidmašīnu, kas, nolaižoties Rīgā, savieno Taškentu ar Ņujorku. Tāda kopš pērnā gada novembra lido reizi nedēļā. Tā kopā ar Amerikas uzbekiem, indiešiem, sikhiem, persiešiem un citu tautību pārstāvjiem lidojām arī mēs ar Saeimas deputātu Igoru Solovjovu, kurš darbojas Latvijas un Uzbekistānas parlamentārās sadarbības grupā. Droši vien doties uz austrumiem būtu interesantāk ar lidojošo paklāju, bet, ko lai dara, lidojām ar modernu "Boeing 767" un baudījām tās priekšrocības, kas, piemēram, tūkstoš un vienas nakts pasakas varoņiem pat sapņos nebūtu rādījušās. Savs labums no šāda avioreisa neapšaubāmi ir, jo nav vairs jāmēro ceļš caur Maskavu vai ar vilcienu cauri vienmuļām Kazahstānas stepēm, pa vagona logu vērojot murkšķus un izbalējušus kamieļu kaulus.

Astronoms Ulugbeks un politika

Taškentā 2003. gadā tika atklāta Mūsdienu mākslas galerija. Tur ir glezna ar nosaukumu "Centrālā Āzija". Tajā redzams sēdus aizsnaudies tumši brūns milzis, kurš sev klāt pierāvis ceļgalus. Gleznā zinātājs var redzēt Pamira un Tjanšana kalnus, bet ainava kopumā ir ļoti noslēpumaina. Ja godīgi jāsaka, tad par bijušo brālīgo republiku jeb māsu Uzbekistānu liela priekšstata man nebija. Pēdējos desmit gados vairs nav iznācis vērot ziņu raidījumus, kas vēsta par kokvilnas audzētāju darba uzvarām. Arī starptautiskajās laika ziņās Centrālā Āzija ir vieta – tāda kā nekurzeme – , kas neinteresē nedz "Euronews", nedz "BBC", nedz "CNN" skatītājus. Tāpēc vienīgais reālais atgādinājums par Uzbekistānu man bija astronoma Mirzo Ulugbeka piemineklis, kam, ejot uz darbu, reizēm esmu pagājis garām. Apgarotais bronzas vīrs ar zvaigžņu karti rokā kanālmalas apstādījumos pie Pasaules tirdzniecības centra Rīgā ieradās vienlaikus ar Uzbekistānas prezidentu Islamu Karimovu. Piemineklis gan skaitījās kā Taškentas dāvana Rīgai, bet tā atklāšana bija pietaupīta uz prezidenta valsts vizītes laiku. Un nav jau tā, ka Ulugbekam nebūtu nekādas saistības ar šo pasaules daļu. Viņa zvaigžņu atlanti bija gauži praktisks izgudrojums, jo vienīgais ticamais orientieris ceļiniekiem Āzijas tuksnešainajos apvidos bija zvaigznes. To saprata arī arābu tirgoņi un mazliet vēlāk eiropiešu jūrnieki, kam dižā astronoma izgudrojums kalpoja gadsimtiem ilgi. Taču atgriezīsimies 2004. gada decembrī. Uzbeku līderis, prezidents Islams Karimovs, kurš pie varas ir kopš 1991. gada

1. septembra (valsts neatkarības pasludināšanas dienas), pirms vairākiem mēnešiem bija izlēmis, ka demokrātijas un parlamentārisma tradīciju stiprināšanas vārdā valstī ir nepieciešams divpalātu parlaments. Līdzšinējie 250 apakšnama deputāti, kas pārstāv visas tautas sociālos slāņus, profesijas un, protams, arī sievietes, savācās kopā trīs vai četras reizes gadā, lai amatu apvienošanas kārtībā izpildītu savu pienākumu un atbalstītu prezidenta un valdības spertos soļus. Tiesa, viņu vajadzībām prezidents Taškentas viducī no marmora un spoguļstikla ir uzcēlis greznu pili, kuru licis izrotāt ar strūklakām. Tagad pēc prezidenta I. Karimova rīkojuma top nākamā pils, kur pulcēsies ik uz pieciem gadiem ievēlētie 120 senatori, kuru uzdevums būs likumus uzrakstīt. Visticamākais, uz to laiku, kad aprīlī uz Uzbekistānu valsts vizītē dosies mūsu prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, senāta nams jau būs gatavs.

Tikmēr decembra nogalē Uzbekistānas mazliet vairāk nekā 14 miljoni balsstiesīgo iedzīvotāju gatavojās ievēlēt pašus senatorus. Sacīsiet, kas tur liels. Taču neaizmirsīsim, ka Uzbekistāna ir Centrālās Āzijas valsts, kura, kā savulaik apgalvoja padomju ideologi, tieši no feodālisma ir ielēkusi sociālismā. Nu pēc ilgāka laika uzbeki un pārējās šeit dzīvojošās tautas – krievi, tadžiki, korejieši, tatāri, kazahi, kirgīzi un citi – ir kļuvušas neatkarīgas vismaz no vecākā brāļa ziemeļos un meklē labāko ceļu, kā dzīvot savā valstī. Daudz kas šajās Olij madžlisa augšpalātas vēlēšanās, kā to nākamajā dienā pēc vēlēšanu pirmās kārtas sacīja ārlietu ministrs Sadiks Safajevs, bija pirmo reizi. Tā pirmo reizi uz 120, lai gan faktiski 104 senatoru vietām, (16 likumu lēmējus no labākajiem nācijas ļaudīm prezidents solīja iecelt personiski), kandidēja 517 pretendentu no 12 valsts apgabaliem, Taškentas pilsētas un Karakalpakijas autonomās republikas. Pirmo reizi kandidāti priekšvēlēšanu kampaņas laikā savus uzskatus bija izklāstījuši vēlētājiem avīzēs, radio un televīzijā. Pirmo reizi vēlētājiem biļetenos bija jāvelk krustiņš iepretī vēlamā kandidāta uzvārdam un tamlīdzīgi. Neviens jau arī pasaulei nestāsta, ka tās bija tādas pašas senatoru vēlēšanas kā ASV vai Polijā, bet tas jau, ministraprāt, nenozīmējot, ka Uzbekistāna necenšoties tuvināties pasaulē atzītiem standartiem. Protams, nav jābūt pieredzējušam politologam, lai saprastu, ka piecas partijas un kustības, kas jau iepriekš bijušas pazīstamas kā nelokāmas prezidenta politikas atbalstītājas, tagad sāks runāt pretī nācijas līderim. Turklāt, pat rūpīgi studējot, diezin vai būs iespējams atrast būtiskas atšķirības starp, piemēram, demokrātisko partiju "Millyi tiklanish" jeb Nacionālo atmodu, Demokrātisko tautas partiju jeb bijušajiem komunistiem, proprezidentālo nacionāli demokrātisko partiju "Fidokorlor" jeb "Patrioti" vai sociāldemokrātisko partiju "Adolat" jeb "Taisnīgums". Zināms, ka prezidents Islams Karimovs agrāk balstījies uz patriotiem, bet tagad viņš tiem kongresā pārmetis tizlumu sociālo un ekonomisko problēmu risināšanā. Tā sauktās pozīcijas partijas, cik varēja noprast, aprunājoties ar to pārstāvjiem, kas vēlēšanu dienā sekoja notikumiem balsošanas iecirkņos, dara visu, lai tauta dzīvotu labāk, un cenšas netraucēt prezidentu virzīties uz izvēlēto mērķi. "Tāpēc labāk visiem ir elpot vienā elpā un atļauties strīdēties tikai par taktiskiem sīkumiem," stāstīja novērotāji. Izskatās, ka I. Karimovs gluži tāpat nedomā, jo, radot parlamenta augšpalātu, cer valstī kaut nedaudz iedzīvināt politisko partiju lomu.

26. decembra svētdiena Taškentā bija izdevusies ļoti jauka. Jau otro dienu spīdēja saule un, lai gan gaisa temperatūra bija tikai plus seši grādi, man šķita, ka laukā ir aprīlis. Arī cilvēki uz vēlēšanām plūda straumēm vien, jo, kā paši sacīja, viņi nevēloties palikt malā, ja jau reiz esot jāsper tik svarīgs politisks solis un pirmo reizi jāievēl Olij madžlisa augstākā palāta.

Valsts jau pati arī nesēdēja, rokas klēpī salikusi. Kā to ārvalstu novērotājiem paziņoja Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs, tikšot lūkots, lai vēlēšanās viss būtu atklāts, izņemot to, kas notiek vēlēšanu iecirkņu kabīnēs, kur vēlētāji izdara izvēli. Valstij vēlēšanas kopumā izmaksāja 3,3 miljonus ASV dolāru jeb nepilnus četrus miljardus nacionālās valūtas – sumu, piedraudot noņemt no trases tos kandidātus, kas bez valsts atvēlētās naudas vēl lūkosies pēc privātiem sponsoriem. Par to, vai viss ir kārtībā, nemitīgi interesējās arī televīzija. Visi starptautiskie novērotāji šajās dienās bija vietējo ziņu kanālu zvaigznes. Tagad es saprotu, kā jutās tie zviedri, angļi vai vācieši, kuriem 90. gadu sākumā tika uzdoti jautājumi par Latvijas demokrātijas briedumu. Vairākums no viņiem sacīja, ka viss ir labākajā kārtībā, un novēlēja turpināt tādā pašā garā. Nebija jau grūti to pateikt.

Var jau iebilst, ka tās bija rotaļas par demokrātiju, bet ne jau velti mēdz teikt, ka Austrumi slēpj sevī visādus smalkumus. Arī šajās vēlēšanās uz politiskās skatuves pēkšņi parādījās uzņēmēju un darījumu ļaužu liberāli demokrātiskā kustība. Tie ir jauni cilvēki, iespējams, pašreizējo valsts pirmo personu dēlu un mazdēlu paaudze, kura ir guvusi labu izglītību Eiropā, ASV, Japānā un Korejā, sadarbojas ar visas pasaules bankām un uzņēmējiem, kuriem šķiet interesants 25 miljonu cilvēku tirgus. (Turklāt, tikai uzmetot acis demogrāfiskās attīstības līknēm, ir skaidrs, ka jau tuvākajos desmit gados šeit dzīvos 50 miljoni cilvēku.) Šie jaunuļi uzbeku politikā patīk jauniem cilvēkiem līdz 30 gadu vecumam, un tādu Uzbekistānā ir vismaz viena trešdaļa vēlētāju. Pat tad, ja tikai neliela daļa senatoru būs no tā sauktajiem jaunajiem liberāļiem, kuri ir gatavi aizstāvēt mazos un vidējos uzņēmējus, nav šaubu, kā mēdz teikt, ka ar laiku savu viņi paņems, jo arī prezidents Karimovs, kam pagaidām ir izdevies pasargāt valsti no jukām, nav mūžīgs. Turklāt šie cilvēki būs tie, kuri kontrolēs Uzbekistānas dāsnās naftas, gāzes, zelta un kokvilnas nozares.

Kā mēdz teikt, laiks rādīs, vai Olij madžlisa augšpalāta būs kabatas parlaments vai tiešām uzbeku parlamentārisma stūrakmens, bet ir pienācis laiks atbildēt uz jautājumu, kāpēc vēlēšanu listēs nebija nedz 90. gadu sākumā tik pazīstamās nacionālās partijas "Birlik" (Uz priekšu) un citu pašreizējo opozicionāru no partijas "Erk" (Brīvība) vai kādu no islāma kustībai piederīgajiem. Lai gan vietēji dzīvo pēc islāma tradīcijām un, piemēram, zina, ka ar labo roku ķermenim var pieskarties tikai līdz jostas vietai, bet ar kreiso roku no jostas vietas līdz papēžiem, kas jāsaka pirms maltītes un kāpēc jāpateicas Visaugstajam par to, ko tas devis, drīkst apņemt pat piecas sievas un tamlīdzīgi, tomēr pret radikālākām islāma izpausmēm prezidents Karimovs ir bargs. Lai gan valstī ir islāma akadēmija, drīzāk tā ir radīta tāpēc, lai islāmu formāli turētu izstieptas rokas attālumā no valsts, bet tajā pašā laikā mullas būtu kaut kas līdzīgs valsts kalpotājiem. Tāpat tām vēsmām, kas ienāk no tuvējās Afganistānas vai blakusesošās Tadžikistānas, tiek dots stingrs, sacīsim, pat nežēlīgs pretspars. Ar pieminēto "Birlik" ir tā: kad 90. gadu sākumā kļuva skaidrs, ka prezidenta Karimova pozīcijas ar vārdiem vien apdraudēt nevar, un jo mazāk būtu noderīga sadarbība ar valdošajiem spēkiem, "Birlik" līderi, kuri tagad dzīvo ārzemēs, nolēma rīkoties. Pārapdzīvotajā Ferganas ielejā, kurā allaž nav trūcis sociālo problēmu un līdz ar to arī spriedzes, uzbekiem tika sacīts, ka visu problēmu vaininieki ir turki-meshetieši, kuri te tika nometināti staļinisko represiju laikos. Necik plaši jau tolaik turku-meshetiešu izgriešana atspoguļota netika. Arī starptautisko novērotāju masu nekārtību laikā Ferganā klāt nebija. Taču tas nav pietiekams arguments, lai tagad attaisnotu opozicionāru politiskās popularitātes dēļ izlietās asinis. Arī pavisam ar politiku nesaistīti cilvēki, jautāti par opozicionāru apspiešanu un varas nevēlēšanos viņus redzēt likumdevēju pulkā, tagad atbild ar pretjautājumu: – Kāpēc mūsu likumus vajadzētu lemt cilvēkiem, kuru rokas ir notraipītas ar cilvēku asinīm? Kad bilstu, ka opozicionāri tomēr internetā pauž pilnīgi pretēju viedokli tam, kas nāk no oficiālās Taškentas ziņu avotiem, kāda krievu uzņēmēja saka: – Vai tad jūs nezināt, kas ir internets? Arī mūsu firma, kas izplata tīmeklī ziņas par piedāvātajiem pakalpojumiem, var pavēstīt, ka šeit bija latviešu žurnālists, piedzērās, vārtījās pa zemi un tamlīdzīgi. Vai kāds, kurš to izlasīs, brauks šurp noskaidrot, kā bija patiesībā? Taču ne.

Kur tad ir patiesība? Iespējams, kaut kur pa vidu. Taču atkal atliek tikai izbraukt no Taškentas kalnu – vienalga, Pamira vai Tjanšana – grēdu virzienā, ik pa gabalam uz ceļiem ir redzami bruņoti posteņi. Šķiet, ka valstī ir karastāvoklis, un pavisam dabisks ir jautājums, ko te dara karavīri? Turklāt nav jau uzreiz skaidrs, vai tie ir zaldāti, miliči vai autoinspektori. Pēdējos te tāpat kā citās valstīs autobraucēji ne pārāk mīl. – Mēs viņus paklusām saucam par ēzelīšiem (vietējā valodā – išak), lai neapvainotu čaklos nastu nesējus lopiņus, – stāsta šoferis, ar kuru esam nolēmuši paciemoties piepilsētas kalnos. – Bet ko tad bruņotie vīri te uz ceļa dara? – tomēr gribu noskaidrot. Atkal atskan vietējo ļaužu pretjautājums: – Kā pierobežas ceļi tiktu sargāti Latvijā, ja pavisam netālu aiz kalniem būtu Afganistāna, kuras galvenā eksportprece ir narkotikas, un Tadžikistāna, kurā arvien valda nestabilitāte? Un piebilst, ka viņiem pilnīgi pietiekot ar tiem dažiem sprādzieniem, kas jau Taškentā bijuši.

Mazliet par vecāko brāli

Krievijas caram Pēterim I par tagadējo Centrālo Āziju interese radās ap to laiku, kad tika likti pamati Sanktpēterburgai. Pirmās ekspedīcijas un Taškentu, Samarkandu un Hivu bija vairāk nekā neveiksmīgas un krievu izlūkus vienkārši padzina. Nākamais vilnis sākās ap 19. gadsimta vidu un turpinājās faktiski līdz pat 1920. gadam, kad pēc Samarkandas un Hivas krišanas padevās arī Buhāras emīrs. Viņam ļāva aizbēgt uz ārzemēm, bet Krievijas kara vēsturē palika ieraksts, ka cīņā pret vietējiem valdniekiem pirmo reizi tika lietota kara aviācija, kas nometa bumbas uz viņu citadelēm. Tūkstošgadīgā Taškenta, kuras nosaukums tulkojumā ir Akmens pilsēta, bet to varot skaidrot arī kā Akmens riekstu (šis nosaukums tika iemantots jau tad, kad Taškentu gribēja iekarot Maķedonijas Aleksandrs), krita ātrāk. Toties tagad tieši šeit ir Represiju upuru piemiņas muzejs, kurš no ārpuses izskatās pēc mošejas, bet iekšpusē precīzi atgādina Okupācijas muzeju Rīgā. Tas uzcelts vietā, kur 1937. gadā ir apšauta uzbeku inteliģence, rakstnieki, aktieri, zinātnieki. Starp viņiem bijis arī tautā iecienīts rakstnieks Abdulla Kodiri, kurš sarakstījis grāmatu "Pagājušas dienas" (acīmredzot kaut kas līdzīgs Edvarta Virzas "Straumēniem"). Šo rakstnieku, kā domā uzbeki paši, droši varot ierindot starp pieciem labākajiem pasaules romānistiem. Tikai tad, kad vara sapratusi, ka šo grāmatu, kurā cildinātas uzbeku gadsimtiem koptās ģimenes tradīcijas, cilvēki vienalga lasīs, pat ja tas tiks noliegts uz visstingrāko, rakstnieka vārds reabilitēts. Šo grāmatu uzbeki lasot vēl šodien, lai gūtu atbildes uz svarīgiem jautājumiem savā dzīvē, arī atbildi uz jautājumu, kāpēc dēls tēvu uzrunā uz jūs un tēvs dēlam atbild tāpat.

Komunistiem īsti nav paticis arī tas, ka uzbeki nēsā tibeteikas, lai gan ar islāmu tam patiesībā nav bijis nekāda sakara. Vēl nopietnāki ir bijuši mēģinājumi aizliegt komunistiskās partijas biedriem apmeklēt vecāku bēres, jo tur pie kapa mulla lasījis Korānu.

Pavisam netālu no Represiju upuru piemiņas muzeja ir televīzijas tornis. Kāds vietējais uzņēmējs, kurš man nezin kāpēc atgādināja Āzijas tautu pasaku varoni Hodžu Nasredinu, zīmīgi rāda uz Centrālajā Āzijā augstāko TV torni un piebilst, ka tikai Maskavas iebildumu un, iespējams, arī uzbeku diplomātijas dēļ tas neesot uzcelts augstāk par Ostankinas televīzijas torni Maskavā. Īpašs viedoklis uzbekiem ir par Maskavas vēlmi Uzbekistānu redzēt kā kokvilnas zemi, un vēl viņi ar rūgtumu atceras tos samērā nesenos laikus, kad Mihails Gorbačovs izsludināja karu pret žūpību un bija jāizcērt vīnogulāji. Drīz vien nākusi atskārsme, ka vīna dārzu vietā neko citu audzēt nav iespējams. Taču uz pašiem krieviem, kas te dzīvo jau gadu desmitiem, uzbeki dusmīgi nav. Arī krievi, šķiet, vismaz galvaspilsētā sevi neapgrūtina ar sarežģītās uzbeku valodas mācīšanos. – Uzbeki taču labprāt runā krievu valodā, – viņi uzsver. Iespējams, ar laiku situācija mainīsies, jo uzbeki krievu rakstības vietā jau vairākus gadus lieto latīņu alfabētu.

Vēsturiski saulainā un viesmīlīgā Centrālās Āzijas pērle Taškenta ir devusi patvērumu cilvēkiem no Krievijas pilsētām jau Otrā pasaules kara laikā. Tagadējā Taškentas traktoru rūpnīcā ir montēti tanki T-34. Vēl internacionālāka pilsēta kļuva pēc 1966. gada zemestrīces, kad šurp atjaunot pilsētu devās visu bijušo padomju republiku pārstāvji. Arī tagad taškentieši ar prieku norāda uz dzīvojamajām mājām, kuras cēluši Latvijas, Igaunijas un Lietuvas celtnieki. – It kā jau nekas sevišķs, bet nami ir rūpīgāk uzcelti un dzīvot tajos ir patīkamāk, – man stāsta vietējie. Bet, ja par turienes krieviem, tad visjaunākajos laikos, tas ir, pēc neatkarības atgūšanas, krievi domājuši, ka Uzbekistānā viņiem dzīves vairs nebūs. Viens otrs arī devies uz savu etnisko dzimteni, taču nekādi nav varējis tur iedzīvoties. Kas tad atlicis? Doties atpakaļ uz mājām.

Bet nu gan pietiek par politiku, jo tāpat kā visi austrumnieki arī uzbeki ir ļoti viesmīlīga tauta un, ja kāds pie viņiem atnāk ar labiem nodomiem un atvērtu sirdi, viņi atbildēs ar to pašu un gādās, lai neviens no viņu mājas neaizietu neapmierināts. Un tāpat kā citām senajām dienvidu kultūrtautām viņiem patīk pavadīt garas stundas pie galda, uzsaukt tostus par godu ciemiņiem un slavēt savus neatkārtojamos ēdienus. Tāpēc turpmāk pastāstīšu, kā dažās stundās ar Ginesa rekorda cienīgu ātrumu var aplūkot Samarkandu un Buhāru, ko nozīmē uzbeku sabiedrības pamatvienība mahaļa, kas ir īsts aksakals un par ko vīri runā, sanākuši čaihanā. Cita starpā, ja satiksiet kādu cilvēku no Centrālās Āzijas, viņš jums sacīs: – Salam aleikum! Jūs viņam atbildēsiet: – Saleikum asalam! Ar to arī sarunai vajadzētu beigties. Bet, ja viņš pajautās kaut ko par jūsu veselību, ģimeni un bērniem, tad ziniet, tas noteikti ir uzbeks.

Kamēr mēs Latvijā svinējām Ziemassvētkus, uzbeki pirmo reizi savas valsts pastāvēšanas vēsturē vēlēja Augstākās padomes – Olij mažlisa – augšpalātu. Lai kādam pasaulē nešķistu, ka tās ir tikai prezidenta Islama Karimova politiskās spēlītes, uz Taškentu tika uzaicināti vairāk nekā 200 starptautiskie novērotāji, kuru vidū bija arī divi no Latvijas – Saeimas deputāts Igors Solovjovs un es, šo rindu autors. Vēlēšanas ar nelielām iebildēm bija demokrātiskas, bet kas to lai zina, kā tas mainīs uzbeku rāmo, tūkstošgadīgo dzīves plūdumu.

Labāk kopā ar visiem

Šoreiz sākšu ar apgalvojumu, kas nav jāpierāda: proti, ka visi uzbeki dzīvo īpašās kaimiņu kopienās – mahaļās. Var sacīt arī, ka visa pamatu pamats uzbeku dzīvē ir mahaļa, un atliek piebilst, ka savulaik ar tām veltīgi cīnījās Staļins. Tirāns nomira, sabruka arī PSRS, bet mahaļas, kuru vēsturi lēš ap trīs tūkstošiem gadu, kā bija, tā arī palika un ir dzīvas vēl šodien. Arī par prezidentu Islamu Karimovu teic, ka tad, kad viņš ir savā postenī, visi viņu klausa, bet līdzko prezidents pārbrauc no darba mājās, tā bez ierunām klausa savas mahaļas priekšsēdētājam.

Par mahaļu – kaimiņu kopienas jeb apkaimē dzīvojošo ģimeņu sadzīves formu, kā stāsta Uzbekistānas mahaļu savienības priekšsēdētājs Akzams Tadaibajevs, dzīvi interesējas amerikāņi, japāņi (tur esot pat mahaļu pētīšanas institūts), vācieši, kuri uz vairākiem gadiem apmetušies Buhārā, briti un franči. Viņi rūpīgi pēta uzbeku sabiedrības pamatus un par šo tēmu raksta disertācijas. Ko tad viņi ir izpētījuši? Pirmkārt, to, ko jau sen zina uzbeki paši: ka mahaļas nosaukums ir cēlies no arābu vārda "mahallot" un apzīmē vienā apkaimē dzīvojošu ļaužu kopienu. Sākumā tā savu brālību saukuši vienā ielā dzīvojoši arābu rotkaļi, miesnieki, kurpnieki, maiznieki vai citu profesiju pārstāvji. Viņi paši ievēlējuši savu vecāko – aksakalu –, un tas bijis gan padomnieks, gan tiesnesis, gan reizē arī tēvs un skolotājs. Ar laiku uzbekiem tas iepaticies un viņi sākuši darīt tāpat. Turklāt gadsimtu ritumā ir mainījies tikai dzīves ērtību līmenis, bet tradīcijas, kā ļaudīm sadzīvot, palikušas gandrīz nemainīgas. Tāpēc arī vēl šodien mūsdienu mahaļā visi kopīgi rīko svētkus ar tūkstoš cilvēku piedalīšanos, kāzas, bēres, palīdz, ja kādam nodeg māja, un tamlīdzīgi. Ja kādam jāpalīdz, tad uz talku jeb hašaru, ja vajag, sarodas pat tūkstotis cilvēku. Vispār jau cilvēks no savas piedzimšanas līdz pat kapa malai ir mahaļas rokās. Visi zina, kad viņš piedzimst, un tāpat visu acu priekšā mulla nolasa rindiņas no Korāna pie viņa kapa. Turklāt, kopš Uzbekistāna ieguvusi neatkarību, mahaļu loma it kā ir pieaugusi un kopienas vecākais vairs nav tikai morāla autoritāte, bet viņam ir zīmogs, sekretāre, rēķini bankā un viņam klausa vietējais iecirkņa pilnvarotais. Arī valsts 2003. gadu bija izsludinājusi par mahaļas gadu un sacījusi, ka mahaļās tiks uzcelti 1000 stadioni bērniem. Ir arī nodibināts īpašs mahaļu atbalsta fonds. Mahaļu savienības priekšsēdētāju šajā amatā pirms trim gadiem iecēla pats Uzbekistānas prezidents Islams Karimovs.

Kāda tad izskatās moderna uzbeku mahaļa? Varbūt to varētu salīdzināt ar mūs pagasta padomi un visu, kas ap to notiek. Taču mūsu kolektīvisma gars ir daudz mazāk attīstīts un arī dzīvesveids atšķirīgs, tāpēc līdzība būs visai attāla. Turklāt pašā Uzbekistānā tādu vietējo padomju pagasta līmenī nemaz nav. Mahaļa parasti ir neliels mikrorajons ar vairākām ielām pilsētās vai ciemos, ap kurām sasēdušās vienstāva mājas. (Tiesa, savas mahaļas ar vēlētu komiteju ir arī daudzdzīvokļu namu iedzīvotājiem.) Vēl tur ir skola, futbola laukums ar algotu treneri, kas, iespējams, pat kādreiz spēlējis "Pahtakor" rindās. (Cita starpā, vārds "pahtakor" nozīmē "kokvilnas audzētājs".) Laika gars prasa, lai ar pašu spēkiem un ne bez valsts atbalsta tiktu celts arī kāds kultūras un administratīvais centrs, poliklīnika un dzemdību nams, bet tradīcijas nekādi nevar tikt ievērotas, ja mahaļā nav savas čaihanas, vēl labāk vairāku, lai viesi varētu sacīt: "Paldies šim namam, iesim palūkot, kā izskatās citos."

Taču pats svarīgākais, protams, ir pati tāda kopā dzīvošana jeb cilvēciskais faktors.

Ne gluži kā pērkons no skaidrām debesīm ierodos kādā mahaļā, kas izvietojusies pie seniem Taškentas vārtiem. Pašu vārtu gan sen vairs nav, bet mahaļas nosaukums "Karasaraja" tomēr zinātājam liecinot par ļoti senu pagātni. Proti, pa šiem pilsētas vārtiem Taškentā gadsimtu gaitā ieradušies ļaudis no tuksnešiem, kuriem nekādas lielās prasības pēc emīra pilij piedienīgām ērtībām un greznības nav bijušas. Tāpēc šajā iebraucamajā vietā aukstā laikā uguns kurināta tieši istabas vidū un viesnīcas griesti vienmēr bijuši stipri nokvēpuši. No turienes arī nosaukums "kara saraj" jeb "melno griestu viesnīca". Protams, kamieļu karavānas jau sen vairs uz Taškentu nenāk, bet tūkstošgadīgais vietvārds tomēr saglabājies.

Karasarajas mahaļas priekšsēdētājs Madžids Abdullajevs jau ir pensijā un bez rūpēm var nodoties tikai savam vēlētajam goda amatam. Aksakals – tā uzbeki godina viedus sirmgalvjus – šajā amatā jau ir sabijis astoņus gadus, bet ne cik sen atkal ievēlēts uz nākamajiem trim. Tā paredz likums par mahaļām, pašvaldību jeb kingašu vēlēšanu likums. Satikt latviešu žurnālistu atnākuši arī viņa palīgi – Zakirs Jusupovs un Saīds Ahmads Obidovs. Viņi – trīs aksakali – līdz pēdējam sīkumam zina visu par vairāk nekā piecu tūkstošu cilvēku apdzīvoto Karasarajas mahaļu. Īpaši tiek uzsvērts, ka šeit dzīvo 17 tautību cilvēki. Pats priekšsēdētājs ilgus gadus bijis universālveikala direktors. Par savu skolotāju sirmais Madžids sauc vīru, kas pēc dabas bijis liels diplomāts, bet pēc tautības ebrejs. Tagad jau priekšsēdētājs pēc gaitas vien redzot, kāds cilvēks pie viņa ir atnācis, vai ar labiem vai apšaubāmiem nodomiem. Painteresējos, ko tad viņam savā kabinetā ir nācies dzirdēt?

Darbs priekšsēdētājam sākoties jau septiņos no rīta, un viņš te uzkavējoties tik ilgi, cik nepieciešams, jo cilvēkiem, kuri apmetušies mahaļas 13 ielās, vajadzību pietiekot. Visiem jau arī nemaz tik labi neklājoties. Par 15 mājām esot skaidrs, ka tur dzīvo tiešām trūcīgi ļaudis, kam pārējie, kā nu spējot, tā palīdzot. Jau iepriekš no Akzama Tadaibajeva biju dzirdējis un pabrīnījos, ka valstī ar 25 miljoniem iedzīvotāju internātskolās dzīvojot 5600 bāreņu, bet desmit tūkstošus aprūpējot tieši mahaļās. Tas pats ar sirmgalvjiem. Pansionātos mītot tikai kādi 800, bet svešu ļaužu pieskatīti tiekot apmēram 5700. Tas esot tāpēc, ka mahaļā katram ir ne vien tēvs un māte, bet vismaz septiņi audžuvecāki. Tāpat ir ar vecīšiem. Neesot lielāka goda kā turīgākam cilvēkam uzņemties gādību par veciem cilvēkiem, ja paša vecāki jau ir miruši.

Taču priekšsēdētājs stāsta, ka ikdienā netrūkstot arī tādu problēmu, kā, piemēram, jāsamierina jaunlaulātie, jāved pie prāta kaušļi un tamlīdzīgi. Ne jau viņš viens to darot. Pirmkārt, viņam esot vairāki palīgi, otrkārt, mahaļas dzīvi organizē daudz un dažādas komitejas, kuras tad arī atbild par pusaudžiem, vecīšiem, ielu uzkopšanu, ūdenspiegādi un tamlīdzīgi.

Par nerātnībām bērnībā man pastāstīja kāds tagad jau cienījams uzbeku baņķieris. Adhams jau no mazām dienām esot padevies tāda krietnāka auguma un labprāt mēdzis pagrūstīt pārējos. Kad māte viņu mēģinājusi pāraudzināt, visstiprākais arguments ir bijis: "Ko par mums nodomās pārējie mahaļas iedzīvotāji!" Tas iedarbojies. Kā sacīja mans sarunu biedrs, tas esot pavisam vienkārši: dzīvojot mahaļā, viens par otru zina gandrīz visu, gan to, kurš ir krietns cilvēks, gan to, kuram mēdz paslīdēt kāja, gan to, kuram vajadzīga palīdzība, ko viņš pats kautrētos palūgt. Tāpēc gluži nevietā Uzbekistānā esot lietot pie brāļiem krieviem tik iemīļoto teicienu "mana māja ir maliņā". Uzbekiem viss ir tieši otrādi: nedod Dievs, ka mana māja paliks malā un neviens no kaimiņiem ar mani negribēs runāt un neaicinās uz plovu. Radinieki saskaņā ar Korānu skaitoties līdz septītajam augumam, un tie nekur nepaliks. Savukārt kaimiņi ir kaimiņi, un ar tiem ir jāsadzīvo, spriež dažādiem slāņiem piederoši uzbeki.

Vēl kāds piemērs par mahaļas nozīmi cilvēka dzīvē. Austrumos nav gluži tā, ka cilvēks precētos tikai pēc vecāku norādījuma vai tikai ieklausoties savā sirdsbalsī. Ja puisim patīk kāda meitene, viņš noteikti prasīs padomu tēvam. Tēvs savukārt, lai atbilde nebūtu sasteigta, vēl aizstaigās līdz mahaļai, no kuras nāk iecerētā. Tur viņš pajautās tās priekšniekam, kādu ļaužu tad iecerētā jaunava vai iespējamais līgavainis īsti ir. Vismaz Abdullajeva kungs tādās reizēs sakot visu taisnību, un reizēm par precībām vairs domāt nevajagot. Viņš labi pazīstot savējos, tad uzklausot svešo stāstu, un dzīves pieredze pasakot priekšā, vai ģimenes ir līdzīgas pēc pasaules uzskata, mantības, nodarbošanās, un tur esot vēl daudz citu lietu, kas jāņem vērā.

Ja saderot, tad tā viņš arī sakot, bet, ja šķietot, ka tur nekas labs neiznāks, arī neslēpjot. Kāpēc? Ja viņš piemānīšot atnācējus, tad viņi citiem stāstīšot, ka šajā mahaļā dzīvojot negodīgi ļaudis, un kam gan tas vajadzīgs.

Protams, dzīvē jau visādi gadoties, tāpēc mahaļā starp citām komitejām ir arī tāda, kas nodarbojas tikai ar jaunlaulātajiem. Jauni cilvēki taču mēdzot būt karstasinīgi un, ja nav kas dod padomu, diezin ko vēl var sastrādāt.

Plovs un čaihana

Patiesībā jau uzbeki neēd tikai plovu vien. Viņiem garšo zupas, piemēram, lagma un šurpa, kurā var atrast gaļu, sakņaugus, kartupeļus un dažādas garšvielas, piemēram, kinzu. Vēl viņi svētkos ēd uz iesma ceptas paipalas un zirga desu kazī. Te gan uzreiz jāteic, ka desas no veciem zirgiem neviens netaisa. Drīzāk jau kazī taisa no īpaši barota kumeliņa gaļas. Jau tad, kad kumeļš tiekot kauts, esot redzams, cik laba gaļa viņam būs. To varot pateikt pēc asinīm, kam piemītot īpaša smarža. Te vietā piebilst, ka kazī pamatā ēd tikai vīrieši, jo tas vairojot viņu īpašos spēkus, bet izskatās, ka dienvidu un orienta tautām tas ir ļoti svarīgi. Ne jau velti kāds ceļā satikts kungs, apvaicājies par manu vecumu un uzzinājis, ka es jau esmu vectēvs, sacīja: "Ziniet, manam tēvam ir jau pāri 80, bet viņš vēl arvien ir īsts vīrietis!" Ej nu īsti sazini, kas viņiem ir "īsts vīrietis"? Var jau būt, ka tas, kurš katru dienu ēd kazī un dzer zaļo tēju.

Plovs, protams, ir neapšaubāms Centrālās Āzijas zīmols, šķiet, jau no tiem laikiem, kad vēl dzīvs bija lielais karavadonis Amirs Timurs jeb Tamerlāns. Prasmi audzēt rīsu, kā domā uzbeki, viņi pastarpināti aizguvuši no korejiešiem. Taču vārīt rīsu kopā ar jēra gaļu gan pirmie sākuši viņu karavīri. Tad, kad ir bijis jāiet kaujā, vispirms ir vārīts plovs, kuru kaujinieki uzglabājuši īpašos pie jostas piestiprinātos ādas maisiņos. Kamēr kāvušies, rīss kopā ar taukaino gaļu palicis silts un atelpas brīdī ir bijis ko ēst. Kāpēc plovu labāk ēst ar pirkstiem? Ir stāsti, ka ar pirkstiem paņemts ēdiens garšojot labāk, taču ticamāks ir cits skaidrojums. Pirmkārt, plovs ir ēdiens, kas vislabāk garšo, ja ir silts. Ja tas ir pārāk karsts, apdegs pirkstu gali, un skaidrs, ka arī mutē tik karstu ēdienu bāzt nav labi.

Protams, mūsdienās jau plovu parasti ēd ar karoti un tikai tad, ja kādam ir vēlēšanās izbaudīt kaut ko pavisam pirmatnēju, viņš ēdienu no bļodiņas ķeksēs ar labo roku. Otrkārt, par plovu jāzina, ka tad, ja to vāra no jēra gaļas, tas ir ēdiens veseliem cilvēkiem. Tikt galā ar treknumu katram nemaz nav pa spēkam, un ne vienmēr līdz, piemēram, plova apbārstīšana ar granāta sēkliņām, kas piešķir īpatnēju skābumu un svaigumu. Reizēm tādu aitas plovu nobaudīt var, taču ģimenes lokā biežāk gatavo ēdienu ar liellopa gaļu. Treškārt, apgalvojums, kam nevarēju atrast atspēkojumu, ka plovu vāra tikai vīrieši. Var jau būt, ka tas ir tikai mīts, taču visur pa virtuvi ap kazaniem – tā sauc katlu, kurā vārās plovs, – redzēju rosāmies tikai kungus. Taču tā vai citādi plovam vieta svētku galdā atradīsies vienmēr gan kāzās, gan bērēs, gan citos svarīgos gadījumos, kas dziļi sakņojas vietējās tradīcijās.

Piemēram, kāds kungs vakarā sēž un skatās televīziju, bet pie durvīm piezvana kaimiņš. Namatēvs aiziet atvērt durvis, parunājas ar viesi un noskumis nāk atpakaļ. Kas noticis? – jautā sieva. – Kaimiņš sauc uz plovu, – atbild vīrs. – Kāpēc tad tu neej, nav taču labi tā atteikties, – tā sieva. – Nu, bet redzi, – skaidro vīrs, – man jau kļūst neērti. Kaimiņš mani uz plovu aicina jau trešo reizi par godu sievas bērēm, bet es viņu ne reizi neesmu pasaucis... Tā, lūk.

Braucot uz Uzbekistānu, biju dzirdējis par vietējo vīnu, kurš vislabākais ir tad, kad uzskatāms par jaunvīnu, jo saule vīnogas ir nogatavinājusi tik labi, ka dzērienu ilgi turēt mucās nav nozīmes. Tāpat kaut kas bija dzirdēts arī par vietējo konjaku, taču patiesu izbrīnu radīja vietējo kungu interese par degvīnu. Korānā jau nekur nav teikts, ka degvīnu nedrīkst dzert, viņi man sacīja. Turklāt kas tie būtu par tostiem par godu ciemiņam, ja netiktu baudīts neviens malciņš kaut kā stiprāka. Lai gan Taškentā nācās izdzert gan pa glāzītei, gan pialai vietējā brūvējuma degvīna, tomēr šajā ziņā gribu namatēvus paslavēt. Lai cik daudz tostu tiktu uzsaukts par godu ciemiņam un cik reizes saskandināts, neviens ne reizi neapvainojās un nerunāja par namatēva un viņa dzimtenes noniecināšanu, ja glāzītes saturs palika nemainīgs. Kā varēja noprast, tad svarīgāk ir daudz runāt, teikt laipnus vārdus, stāstīt jocīgus atgadījumus līdz brīdim, kad namatēvs liek pasniegt meloni. Tad ir skaidrs, ka šim namam jāsaka paldies un jāiet palūkot citu namu, bet varbūt arī čaihanu.

Par gluži parastu tējnīcu čaihanu dēvēt negribētos. Tas drīzāk ir klubs, mahaļas smadzeņu centrs vai, vēl smalkāk izsakoties, vieta, kur apmainīties ar informāciju. Tā kā sēdēšana uz krēsliem Centrālajā Āzijā ienākusi samērā vēlu, sēdēšana klasiskā čaihanā notiek uz tāda kā milzīga žurnālu galdiņa, kam apkārt ir noliktas redeles, vidū paaugstinājums ēdienam un tējas traukiem, bet sēdvietās saklāti paklāji un ir pa spilvenam. Ziemā tāda sēdvieta kādiem desmit cilvēkiem ir istabā, bet vasarā zem kāda koka, piemēram, dzejnieku apdziedātās čināras ēnā. (Tā vismaz esot sēdējis vīna varas apreibinātais dzejnieks Omārs Haijams.) Protams, uzbeku čaihanās vairāk dzer zaļo tēju. Ir pazīstama arī citāda, bet zaļā esot dabiskāka, veselīgāka un visādā ziņā ne ar ko citu nesalīdzināma. Pati sēdēšana notiek gan pusguļus, gan sēdus ar izstieptām kājām, gan sakrustotām, gandrīz tā, kā to dara indiešu jogi. Tas esot ļoti veselīgi, jo tad asinis riņķojot tā, ka nenogurst sirds. To vēl viduslaikos esot aprakstījis izcilais mediķis un filozofs Avicenna, kuru tajā pusē godā par Ibn Sinu.

Te nu gan jāteic, ka čaihana ir tāda vieta, kuru ne sevišķi iecienījušas sievietes. Intereses pēc iegāju Taškentas visjaunāko laiku mākslas muzejā, jo piesaistīja gan nesen uzceltā ēka, gan ieinteresēja, kādās krāsās vietējie mākslinieki glezno savu dzimto zemi. Pats par sevi saprotams, ka arī tur no vietējās dzīves ainām, kas iemūžinātas uzbeku gleznotāju audeklos, liela vieta atvēlēta čaihanai. Gide, jauna mākslas zinātniece, kurai savukārt vectēvs ir atzīts uzbeku rakstnieks, gan par šo kungu sēdēšanu čaihanā izteicās diezgan vīpsnājoši, taču, būdama pietiekami patriarhālas sabiedrības pārstāve, tomēr nenoliedza, ka savs labums no tā visa esot, jo tad vismaz viņi sievietēm netraucējot kārtot mājas dzīvi. Vārdu pa vārdam, un izdevās noskaidrot, ka likums neko nesakot, ja kāds sadomājot apņemt pat piecas sievas. Tiesa, neesot jau arī apliecinājuma, ka tā mūsdienās notiekot. Bet ko čaihanā vīru kompānijā dzird par sievietēm? Neko daudz, tikai to: ja kādam mājās esot vismaz trīs meitas, tad viņš pēc nāves nonākot tieši debesīs. Svešiniekam ir interesanti pavērot šādas vīru kompānijas. Sākumā viņi īpašā veidā pieliek plaukstas pie sejas, bet kad laiks palūkoties, kas notiek citās mājās, paceļ plaukstas pateicībā visaugstajam par visu, ko tas devis.

Pavisam pretēja čaihanas apcerīgajai gaisotnei valda kafejnīcās. Tur skan skaļa uzbeku, arābu, turku vai indiešu mūzika. Zinātāji teic, ka tie esot vietējās estrādes ritmi, un tie nepavisam nav tādi, kādus padomju laikā dziedāja uzbeku estrādes ansamblis "Jalla". Tiesa, arī toreiz kaut kas austrumnieciski pievilcīgs bija dziesmā par Učkudu trim akām. Neviens jau gan tā īsti nezināja, ka pieminētā Učkudu bija "slavena", sacīsim, Fortūnas džentlmeņu aprindās, jo šajā saules izdedzinātajā apkaimē arvien bijuši cietumi. Bet ja reiz sāku par mūziku, tad pabeigšu ar dejām. Tās allaž vislabāk ir liecinājušas par tautas raksturu un temperamentu. Nezinu, kāpēc, bet man bija šķitis, ka uzbeki ir tādi lēnprātīgi zemkopji. Taču kad kādā Taškentas krodziņā redzēju, ko nozīmē vietējo skaistuļu izpildītas vēderdejas, es mainīju savu viedokli. Vēlāk Navojī vārdā nosauktajā Operas un baleta teātrī redzēju uzbeku modernās dejas grupu, kas tāpat nebija pagriezusi muguru nacionālajam kolorītam. Un es sapratu, kas mani visvairāk saista Austrumos: tas ir noslēpumains miers, kas vienā mirklī var pārvērsties ugunsgrēkā.

Ko nekad nedariet

Ja nu jums gadās kādreiz nokļūt Uzbekistānā, tad nekad nemēģiniet to apskatīt ļoti ātri. Protams, mūsdienās iespējams no rīta ar lidmašīnu aizlidot no Taškentas uz Samarkandu, ātri paskatīties uz 2500 gadu vecās pilsētas mošejām, medresēm un mauzolejiem, iztēloties, kā no šejienes – Austrumzemju Romas – valdnieks Tamerlāns devās karagājienos, sasniedzot Indas krastus un Bosforu, un tad atkal kāpt lidmašīnā, lai pēc pusstundas dotos pastaigā pa divus tūkstošus gadus veco Buhāru, kur dzīvojis dzejnieks Omārs Haijams un filozofs Avicenna, un vakarā atgriezties Taškentā. Tikai vai tas būs to vērts? "Vai ar adatu var izrakt bedri?" tiek vaicāts kādā Austrumu parunā, norādot uz kādu pilnīgi bezjēdzīgu nodarbošanos. Tāpēc, lai uzzinātu, kas ir svētā pilsēta Buhāra vai Romas un Babilonas laikabiedre Samarkanda, noteikti vajag vairākas dienas, pirmkārt, jau aiz cieņas pret šo pilsētu vecumu. Un kas gan var būt labāks par mēģinājumu, piemēram, nopirkt mazu kamieļvilnas paklājiņu tieši tur, kur tas tiek austs. Steigā un bez kaulēšanās Austrumos neko labu nopirkt nevar.

Par pašiem labākajiem mēnešiem ceļojumam uz Uzbekistānu vietējie ļaudis iesaka aprīli, kad uzziedot pat tuksnesis, vai septembri un oktobri, kad vairs nav tik karsti un ir augļu pārpilnība. Tad gan, manuprāt, noderētu lidojošais paklājs vai vismaz kamielis, no kura muguras palūkoties uz dzīvi Austrumos.

Taču, cita starpā, nemaz tik nesaistīti neesam. Piemēram, kad 1941. gadā krievu zinātnieks Gerasimovs nolēma izpētīt, kas glabājas Samarkandas timurīdu mauzolejā Gur-emīrs (Emīra kaps), viņš atvēra arī lielā Tamerlāna šķirstu, uz kura bija rakstīts, ka pasauli piemeklēs liels posts, līdzko kāds pieskarsies viņa pīšļiem. Tā arī notika. Drīz vien PSRS tika ierauta Otrajā pasaules karā.

Protams, ielūkošanās uzbeku parlamenta vēlēšanu virtuvē nenozīmē to pašu. Bet, kas zina, varbūt decembra pārmaiņas politikā veicinās kāda Lielā zīda ceļa atzara veidošanos arī uz Latvijas pusi. Mūsdienās trīs tūkstoši kilometru nav nemaz tik liels attālums.

Taškenta, 2004. gada decembris