Sveicieni no rudās salas! Viņdien, ejot uz darbu, bet ceļā man jāpavada 15 līdz 25 minūtes, atkarībā no iepriekšējā vakara notikumiem neviļus pievērsos politiskai prātošanai saistībā ar to, ka maijā arī tēvzeme būs pilntiesīga ES locekle, ja vien pār Liepājas ezeru nepārskries cik tur to melno kaķu (cik zinu, viens pārskrējis un tagad stāv pašā pilsētas centrā). Un, lai arī kā viens otrs Latvijā sūdzētos, bļaustītos, dūšīgi rīkotu piketus un tamlīdzīgus tusiņus, dzīvei Dzintarkrastā nudien nav nekādas vainas, protams, relatīvi un šoreiz salīdzinājumā ar Īriju. Vēl vairāk. No letiņu pozīcijām Latvija šitādai Īrijai saliek vienos vārtos. Man, protams, grūti spriest par likumdošanu, administratīvajiem aparātiem un tamlīdzīgām lietām, bet vienkārša un pelēka ielas pilsoņa līmenī te tiešām nekā labāka nav. Citādāks, protams, bet ne labāks. Te tāpat var sastapt nabagus, redzēt, ka nepilngadīgas draiskules un viņu brašie kavalieri uzvelk pa kādam dūmam pirms došanās uz kārtējo acīmredzot stresa pilno aritmētikas nodarbību. Te tāpat, lai nokārtotu nodokļu mājā kādu papīru, ir jāuzveic vesela birokrātu armija. Tāpat te avīzēs var izlasīt par laupīšanām, zādzībām un slepkavībām. Tāpat te jauniešiem nav kur izklaidēties. Vārdu sakot, viss tas pats, kas tur, kur draugi nāk pretī man liedagā! Protams, ir arī viens otrs pluss. Kaut vai tā pati alga. Ja te minimālā alga ir 6,35 eiro stundā, tad varat paši parēķināt, cik var nopelnīt nedēļā, nostrādājot, teiksim, 40 stundas. Nodokļos aiziet apmēram 10 procentu (bet tas ir no minimālās algas, jo, pelnot vairāk, arī nodokļi pieaug). Tad nu no šiem apmēram 240 eiro kādi 60 aiziet dzīvošanai. Man ir pašam sava istaba, un dabiski, ka varu izmantot tā saucamo pasēžamo istabu, vannas istabu, ēdamistabu un visus citus labumus. Un arī nekāda vientulība nedraud, kas ir zināms pluss reizēs, kad "dzelzgriezēj, šī pasaule mums jāsagriež"! Kādi 20 eiro aiziet par pārtiku. Par šo summu nevar lūkoties uz veikalu augstākajiem plauktiem, nākas iepirkties veikalā, kas līdzīgs Latvijā sastopamajiem "T marketiem", tomēr principā pārtikai nav ne vainas un pat ir kaut kāda garša. Turklāt preces izvietotas tā, ka nav jārakājas par apakšbiksēm, lai atrastu pienu, kas ir patīkamāk nekā Liepājas "Maksimā". Kad nu nokārtoti šie izdzīvošanai nepieciešamie rēķini, tad paliek apmēram 100 un vēl mazliet eiro. Ļoti lētas te ir drēbes, bet arī ne jau veikalā "United colors of beneton". Kurpes var nopirkt par 20 eiro, kaut kādas jakas arī tādā pašā cenā. Džinsas par 25 eiro, kas ir jau samērā dārgi. T-krekls maksā 3 eiro utt. Problēmas, protams, sākas tad, kad rodas vēlēšanās uzpīpēt, iedzert šņabi vai aiziet vakariņās uz restorānu, kur viens otrais ēdiens maksā apmēram 8 līdz 9 eiro. Sūri, tāpēc, ja ir minimālā alga, ēdamais jātaisa pašam. Bet tagad par jautro. Nogājām līdz kino, jo te Atlonā ir kinoteātris ar sešām zālēm, kas gan nav tik seksīgs kā "Balle" Liepājā un vairāk atgādina bijuši kinoteātri "Liepāja". Maksā tas prieks 6 eiro, turklāt gājām uz "Pēdējo samuraju", kas ir hīta statusā. Tāpat kā pie mums, pirms filmas ir reklāmas, kam seko aicinājums izslēgt mobilos telefonus, bet interesantākais nāca pēc tam – vesela instruktāža, kā rīkoties ugunsgrēka gadījumā. Par drošību te domā vienmēr un visur – visur ir ugunsdzēšamie aparāti, uzraksti ar norādēm par izeju un pirmās palīdzības iespējām. Ielās pirms visām gājēju pārejām ir guļošie policisti, tā ka, ja te arī kādu gājēju sabrauc, tad arī braucējs droši vien dodas pelnītā atpūtā līdz ar viņu. Joprojām nevaru beigt brīnīties par kolēģiem ķīniešiem, kas ir varen atvērta un draudzīga tauta. Pēdējie jaunumi ir tādi, ka viens no viņiem ar vārdu Džings ir stāvā sajūsmā, ka mēs ar Andžu mākam runāt krieviski. Viņam kāds draugs reiz Maskavā mācījies, un viņš gandrīz katru dienu priecājas, ka iemācījies jaunu vārdu krievu valodā, un prasa mums, vai pareizi to izrunā. Tas tikai vēlreiz parāda, ka pašai valodai ir liela vērtība. Citiem vārdiem, var nepieņemt krievu kultūru un politiku, kā arī visu pārējo, bet īpaši, ja runājam par jaunāko paaudzi, tad krievu valoda ir vērtība pasaulē, turklāt prast krievu vai kādu citu valodu jau nenozīmē būt lojālam pret konkrēto valsti, vai ne? Pirms kāda laika ar lielu sajūsmu kanālā "Euronews" skatījāmies sižetu par Latvijas valdības atkāpšanos (starp citu, tai pašā laikā "CNN" stāstīja par ASV plāniem kolonizēt Marsu). Neko neteica par atkāpšanās iemesliem, toties akcentēja problēmas par krievu valodu skolās un rādīja piketu, kas pie jums tur notika, un teica, ka Vaira jau esot sākusi domāt par nākamo biedru. Cītīgi lasu arī "Kurzemes Vārdu". Šķiet, ka esat pārgājuši uz jauniem fontiem un tādējādi izdevies panākt svaiguma efektu. Sākumā šķita tā mazliet jocīgi, bet jau otrajā reizē iepatikās un bija jau pierasts. Fantastisks stāsts ir par cilvēkiem, kas apmeklē "Burger Kingu". Tagad lielākais ļaužu pieplūdums ir ap pulksten 13 un pēc 17, tāpēc ir daudz laika, lai pavērotu tos, kas ēd fast food restorānos. Manuprāt, tas ir kaut kas šausmīgs, un es negribu, lai Latvijā būtu tāpat. Viens otrs nevis ēd, bet rij un burtiski rūpnieciski pārstrādā nopirktos labumus. Cits atnāk ar veselu ģimeni – bērneļi nosēžas pie lielā galda un gaida, kad tētis atnesīs pilnus maisus ar kartupelīšiem, ceptām vistu imitācijas kotletēm un lielo kolu. Tad tikai sākas, un pēc tam uz galda izskatās tā, kā diez vai izskatījās Bagdādē pēc amīšu uzlidojumiem. Lai gan latvjus sauc par ēdelīgu tautu, salīdzinot ar īriem, esam tīrie bērni ēšanas ziņā. Toties mēs protam labākus un krietnākus ēdienus gan gatavot, gan ēst. Šajā ziņā jau nu noteikti esam olimpiskie čempioni, bet īri – C2 grupas jaunie un daudz nesološie sportisteļi. Nu, bet par pārējo kaut kad citreiz!