Pagaidām viņi ir vienīgie. A. Dzenītis un M. Viļums studē Lietuvā, R. Kronlaks ir atgriezies no Francijas skaņas izpētes un sintēzes centra IRCAM gada kursa, bet M. Tauriņš visas aktivitātes risina šeit, un maz ir projektu, kuru radošajā komandā nebūtu ierakstīts viņa vārds. Starp citu, viņu A. Dzenītis uzskata par savām smadzenēm, jo abi tandēmā strādājuši pie ļoti daudziem kopīgiem elektroniskiem un akustiskiem projektiem (pirmais – Andra Dzenīša diplomdarbs, beidzot Latvijas Mūzikas akadēmiju, lielākais – kopā ar Latvijas Radio kori iestudētais, elektroniskiem efektiem bagātais opuss ... apstākļi... pamošanās... domīgi paklusēt, kas iekļaujas nesen izdotajā Radio kora albumā, jaunākais – izskanējis šovasar festivālā "E-muzika" Lietuvā). Pēc "Foruma" koncepcijas, emocijas (ideja A. Dzenīša veidolā) un smadzenes (realizācija Mārtiņa Tauriņa personā) par elektroniskās mūzikas būtību demokrātiski diskutē pāris dienu pirms pirmā elektroniskās mūzikas koncerta Latvijā, savukārt Rolands Kronlaks un viņa kolēģis no IRCAM Mauro Lanca Latvijai pauž savas pārdomas, ko rosinājusi elektroniskās mūzikas starptautiskā telpa. – Kā jūs divatā noraidītu priekšstatu, ka elektroniskā mūzika, piemēram, nav tikai sintezators? Andris Dzenītis: – Tā kā elektronisko mūziku uztveru ļoti demokrātiski, attaisnoju arī daudz kur citur pasaulē sastopamo uzskatu, ka elektroniskā mūzika ir jebkas, kas radīts, skaņā iejaucoties ar elektrības palīdzību. Sākot no gluži vienkārši graizītām magnetofona lentēm līdz skaņas noņēmējiem. Bet akadēmiskā izpratnē par elektronisko mūziku vairāk uzskata tīri elektroniski ģenerētas un apstrādātas skaņas, un ne tik daudz akustiskas, cik pastiprinātas. Jā, sintezators bija viens no populārākajiem līdzekļiem, kas savulaik tika izmantots šīs mūzikas radīšanai, bet pēdējā desmitgadē tas kalpo gandrīz vairs tikai kā klaviatūra. – Katrai lietai ir savs sākums. Kāda bija jūsu pirmā iepazīšanās ar elektroniskajām skaņām? A. D.: – No diezgan agriem pusaudžu gadiem interesējos par mūsdienu mūziku un krāju visu: sākot no bezjēdzīgiem līdz ļoti labiem ierakstiem, tāpēc es par daudz ko biju informēts jau diezgan agri, un gribējās izmēģināt pašam. Godīgi sakot – esmu vēl diezgan liels analfabēts elektronikas lietā. Tur jābūt ļoti attīstītai eksaktajai domāšanai, ja to patiešām dara nopietni. Ir gan dažādas matemātiskas lietas, gan fizika, kura ir pamatojums dziļākai izpratnei. Tajā pašā laikā es daudz strādāju savu iespēju robežās, īpaši nepievēršot uzmanību tehniskajiem parametriem: tos man palīdz risināt zinošāki cilvēki. Konkrētākas mācības šajā sfērā sākās Lietuvas Mūzikas akadēmijā, kur elektronika kompozīcijas studentiem ir vesels priekšmets. M.T.: – Studijā nokļuvu, kad man bija gadi septiņi. Tā bija neaprakstāma sajūta. Braucu uz to kā uz svētnīcu, toreiz vēl dziedāju bērnu ansambļos. Mācoties desmitajā klasē, jau pats sāku tur darboties, paralēli mācoties folkloru. – Kas ir jūsu, elektroniskās mūzikas radītāju, galvenais instruments? A.D.: – Aparātu ir ļoti daudz, dažādi, bet centrālā ierīce, kas palīdz realizēt ieceres, ir dators. Agrāk elektroniskās mūzikas studija aizņēma vairākas istabas, tagad tas ir viens kompjūters, pie kura pievienota cita aparatūra. Visi aparāti tagad aizstājami ar vienu. – Tradicionālo mūziķu background – solfedžo, harmoniju, polifoniju – nemaz nevajag? M.T.: – Daudzi mani kolēģi, ar kuriem sadarbojos multimediālajos projektos, nav saistīti ar muzikālo izglītību, visi gājuši tehnoloģisko ceļu. Akadēmiskā kompozīcija paģēr pastarpinātu filtru, caur kuru tu domā, kā to panākt. Jebkuras zināšanas palīdz. A.D.: – Situācija te ir tā pati, kas skaņu režisoram: tu nevari būt labs režisors, ja nav zināšanu mūzikā kā tādā. Varbūt tā arī ir lielākā problēma, ar ko izskaidrojams izcila skaņu režisora trūkums. Komponistam, kas rada elektronisko skaņu, muzikālajam rezultātam un iedvesmai jābūt pirmajā vietā. Un tad seko fizika. – Kāda konkrēta tās nozare? A.D.: – Akustika. Ar saviem visdziļākajiem principiem. Lietuvā man sākumā bija ļoti grūti līdz galam visu saprast, bet cilvēks, kas to mācīja, bija mūziķis, un viņa skaidrojumā lietas šķita vienkāršākas. M.T.: – Pieņemu, ka elektronika nav matemātikas, fizikas, algebras vai analītiskās ģeometrijas jautājums, drīzāk – domu gājieni, domu veidoli, dziļums. Mācīties domāt, nevis rēķināt. Tas ir lielākais ieguvums, ko esmu guvis 1. ģimnāzijā. A.D.: – Arī Pertam taču primārā ir matemātika, lai gan viņam tā ir ļoti vienkārša. Tomēr vēsturiski mūzikas sūtība vienmēr bijusi iekodēta matemātikā, vienīgais laikmets, kas to izjauc, ir romantisms, aiziedams prom no visiem principiem, tas ir, matemātikas. Līdz tam mūzika ir tikai matemātiska māksla. – Formas vai intonāciju ziņā? A.D.: – Visos parametros. Kaut vai senajā Grieķijā, kur mūzikas mācība ierindojās pie eksaktajām zinātnēm. M.T.: – Jā, tas atkal ir tas aspekts, kad runājam par sašķeltību starp tautas tradīcijām, jo vēl šobaltdien var sastapt teicējus, kuru dziedāto es kā rietumeiropietis pēc dzirdes neņemos pierakstīt, neraugoties uz šodienas smalko notāciju. Ne vienmēr var un vajag censties pierakstīt dzīvu emociju ar matemātiku – tas neiet. Var uzrakstīt, bet ne pierakstīt. Un tieši tāpēc man vienmēr tas licies interesanti. Tagad paralēli visam kopā ar Zani Šmiti, Antu Eņģeli un Pēteri Ķimeli strādājam pie trešā Pasaules mūzikas festivāla, kas 8. novembrī notiks "Sapņu fabrikā". Darba gaitā Zane iedziedājusi vienu gabaliņu, kuru es vienkārši nespēju pierakstīt! Tā ir tik mikrointontīva lieta, turklāt pati Zane saka, ka divas reizes vienādi nodziedāt nevarot arī viņa. Tā ka, atgriežoties pie tevis minētās harmonijas, secinu, ka tautas un elektroniskās mūzikas salikums varētu būt tas, kas rosinātu uz harmoniju. – Kāda varētu būt elektroniskās mūzikas sūtība un adresāts Latvijas kultūras telpā? A.D.: – Ir bezgala daudz iespēju tās funkcionēšanai, bet Latvijā to visbiežāk asociējam saistībā ar jauno mediju festivāliem: teiksim, videomākslu, klubu un dīdžeju mūziku. Tas, starp citu, nebūt nav pārpratums, jo šī mūzika taču patiešām radīta elektroniski, bet šis fakts pats par sevi neizslēdz arī konfliktu – būtu muļķīgi to visu nosaukt par akadēmisko mūziku. – Jautājums varētu skanēt arī citādi: kā šāda mūzika ir jāklausās? Vai nebaida tas, ka šādas skaņas var tikt uzskatītas par nedzīvām un aukstām? A.D.: – Labs jautājums. Tieši tā arī daži uzskata – ka tā ir lieka greznība, un kāpēc gan tērēt laiku koncertzālē, klausoties skaļruņu mūziku, ja to var izdarīt arī mājās? Bet ir dažādi tehniski paņēmieni, ko reti kurš var atļauties, jo tehnika ir ļoti dārga. Runājot par 3. novembra koncertu, nevēlētos apgalvot, ka dzirdēsim visas iespējamās akustiskās lietas, kaut arī Latvijas Radio īpašumā ir brīnišķīga tehnika skaņas atskaņošanai – kinopazinēju iedēvētā dolby surround, kad mainās skaņas virzieni, kustība. Pēdējā gada laikā nodibinājušies ļoti labi kontakti ar citu valstu komponistiem un studijām, ar kurām esam sadarbojušies. Šoreiz, elektroniskās mūzikas kontekstā, sadarbība vairāk noritējusi ar dāņu un čehu skaņražiem, un šā koncerta gadījumā sadarbojamies ar Dānijas Elektroniskās mūzikas institūtu, kas ir viens no lielākajiem Eiropā, un Brno Elektroniskās mūzikas studiju: neraugoties uz Čehijas relatīvi neseno profesionālās mūzikas vēsturi, šī ir viena no pirmajām Eiropas šādas mūzikas studijām, kas izveidojusies 50. gadu beigās neilgi pēc Štokhauzena darbības sākšanās. – Elektronika atbrīvo vai ierobežo? A.D.: – Ierobežo gan, bet tāpat mani ierobežo dzīvie mūziķi, mēģinājumu laiki un tā tālāk. Pašu svarīgāko var izdarīt mājās, un šajos apstākļos vienīgais, kas nepieciešams, ir jaudīgs dators. Pārējo, kas attiecas uz skaņas apstrādi, var izdarīt dārgajās studijās. M.T.: – Tieši tas arī atbaida, ka iespējas ir neierobežotas. Un liek konceptuāli paskatīties uz savu mūziku no citas puses – proti, vai spētu to radīt arī dzīvajā variantā, tas ir, cik lielā mērā varētu to realizēt uz skatuves, padarīt par dzīvu, akustisku materiālu. Mūs abus interesē tieši elektroakustiskā mūzika. Tomēr šķiet, ka elektroniskā mūzika tieši elektronikas aspektā, savā bezgalībā ir ierobežota. A.D.: – Ar ausi tie bezgalīgie varianti nav tik labi sadzirdami. M.T.: – Vispār – mani interesē emocijas. – Elektroniskā mūzika dod virsuzdevumus? M.T.: – Jebkura mūzika ir rituāls. Cenšos nevis tikai izstāstīt, bet arī rosināt uz pašapceri un meditāciju, kas ir klātesoša jebkurai mūzikai. Nu, labi: nezinu, cik dodekafoniju var uzskatīt par meditatīvu... A.Dz.: – ...bet rituāls tas noteikti ir. – Savulaik baznīcā dzima gregorika ar nepārprotamu mērķi – iedarboties uz cilvēka psihi ar suģestējoši harmonisko nesteidzību, intonāciju skopumu. Vai ar elektroniku nav līdzīgi? A.Dz.: – Elektroniskās mūzikas izteiksmes līdzekļu iedarbība svārstās no fizioloģiska iespaida, kas ar noteiktām skaņu frekvencēm patiešām var ietekmēt psihi, līdz pat asociācijām ar gauži pavieglu mūziku, ko panāk, strādājot ar lētākiem paņēmieniem. – Tas nozīmē, ka elektronika noārda žanru robežas? A.D.: – Protams, taču mēs vēlamies akcentēt to, lai ar jēdzienu elektroniskā mūzika mūsu reģionā sāktu saprast ko vairāk par deju mūziku. – Vai elektronikas konteksts pieļauj telpu arī nacionālām ietekmēm? A.D.: – Pieļauj gan, neraugoties uz to, ka robežas sāk izzust. Mentālo iezīmju trūkums iezīmējas tieši pēdējo gadu mākslā. M.T.: – Neuzskatu elektroniku par principiāli citu nišu, tikpat labi var runāt par klasikas pielietojamību. – Nepieciešamo priekšzināšanu dēļ? M.T.: – Drīzāk nepieciešama rotācija, lai tā iedzīvotos sociālā vidē un spētu izveidot arī sociālos kritērijus. Zināšanas te neko daudz neizšķir. A.D.: – Tas ir tas, kas klausīties Mocartu, Šūbertu un secināt, ka ar uztveri nav ne mazāko problēmu. Tiklīdz nonākam pie Šēnberga, iestājas klikšķis. – Vai ne tāpēc, ka cilvēka fizioloģija pamatos būvēta pēc harmonijas principa? Mazākā neērtība, piepūle, un rodas iekšējs konflikts, jo arī ausij tīkamākas ir labskanīgās intonācijas. Kāpēc tik grūti cilvēks pieņem jaunās estētiskās lietas, kamēr sadzīves tehnoloģijas apgūst pat ļoti atsaucīgi? A.D.: – Vienmēr esmu uzskatījis, ka 20. gadsimta mūzikas attīstībā noticis pavisam nepareizs pavērsiens... Būtībā tam, ko šodien saucam par 20. gs. akadēmisko mūziku, nemaz nevajadzēja būt. Francūzis Debisī pirmais ieinteresējās par džezu, un tā atzari atveduši pie mūsdienu popmūzikas, estrādes, roka, amerikāņu džeza. Šēnbergs visu sagandēja, kara seku radīto murgu rezultātā par galveno valodu izvēloties dodekafoniju, kas kropļoto estētiku saglabājusi līdz pat mūsdienām. M.T.: – 20. gadsimts pierāda, ka pasaulē eksistē daudz dažādas mūzikas. Tas, ko mēs uzskatām par Rietumeiropas kultūras radītiem produktiem (popmūzika, akadēmiskā, elektroniskā), ir tikai viena saliņa dažādu tautu mūzikas milzīgajā okeānā. Arī elektroniskā mūzika aptver tikpat plašu spektru: ir akadēmijas telpās radītas datormūzikas matemātiskais modelis, ir world music, kur folks pakļauts elektronikai, un šodien domāt par elektronisko mūziku tā, kā to darīja 60. gados, ir ļoti vienpusīgi. Tas, ka pie mums trūkst mūzikas spēcīga akadēmiskā lietojums, nav klausītāju neinformētības dēļ. Ir kaut kas cits – pielietojamības lieta. Negribu apgalvot, ka latvietis pēc dabas ir konservatīvs, lai arī tas it kā būtu viens no izskaidrojumiem. A.D.: – Arī paaudžu jautājums. Kas tad ir vadošie muzikologi, kritiķi, komponisti? Vidējā vecuma cilvēki. Jaunākajiem šī piesardzība galīgi nav raksturīga. To jau tagad var redzēt saistībā ar šo koncertu. – Elektroniskā mūzika gadījumā nav viens no atzariem, kas prasa vizuālo tēlu, sintēzi, multimediālisma klātbūtni? Vai tā mēdz būt arī pašpietiekama? M.T.: – Manuprāt, medijus vienu no otra atdalījusi civilizācija. Pēc būtības taču viss ir viens, un Rietumu kultūra ir vienīgā, kas veidojusi striktu sadalījumu. Tajā pašā laikā neuzskatu, ka elektroniskā mūzika par katru cenu paģēr vizualizāciju. A.D.: – Mūsu koncertā gan mēs nāksim pretī klausītājam, rēķinoties ar viņa nepieredzi, un programmā iekļaujam trīs darbus ar video klātbūtni. Viens no tiem ir Mārtiņa darbs – "Focal Point". M.T.: – "Fokusa punktu" veidoju kā audiovizuālu sintēzi: centrā ir pusotra metra diametrā dziļš satelīta šķīvis, uz kura tiek dancināts koka vilciņš. Disks apskaņots ar pieciem mikrofoniem, līdz ar to skaņu adekvāti pārnesot dolby surround vidē. Darbs nepārprotami ir konceptuāls – punkta idejas transformēšanās caur kustības prizmu un atgriešanās tajā pašā punktā. Tur sadzirdamas daudzas un dažādas tēmas, izvirpuļo viena un aizpeld. Seko otra, trešā. Šajā projektā strādāju kopā ar Pēteri Ķimeli, kas ļoti talantīgi strādā ar video un ir "Focal Point" līdzautors. A.D.: – Savu darbu "Passia" rakstīju pēc tam, kad biju izskrējis cauri abām Umberto Eko grāmatām – "Rozes vārdam" un "Fuko svārstam". Saturu gan te neatspoguļoju, drīzāk garīgā līmenī centos fiksēt iekšējās sajūtas, kuras pārņēma, lasot šos darbus. – Ja par šeit klāt neesošo koncerta trešo latvieti Mārtiņu Viļumu, tad... A.D.: – ...tad jāsecina, ka mans studiju biedrs ir ļoti interesanta figūra, jo, kā atzīst viņš pats, no tā visa saprotot ārkārtīgi maz... Mārtiņš tiek piesēdināts pie kompjūtera un, spaidot pogas, nododas intuitīvi azartiskiem meklējumiem. Skan interesanti, un bijuši gadījumi, kad lieli elektroniskās mūzikas eksperti viņam prasa - kā tu to panāci? Ja nopietni, man ļoti patīk tāds domu gājiens. Viņš strādā ar tīru datora ģenerētu skaņu, un tas izklausās tiešām interesanti... - ...un varam secināt, ka elektroniskās mūzikas pamats ir improvizācija. M.T.: -Piecdesmit pret piecdesmit. Kad piesēžos darbam, man ir skaidra emocionālā, filozofiskā bāze, bet rezultāts rodas eksperimentējot. Jo vairāk brīvības, jo vairāk prieka un labāks rezultāts. Jauniešiem domātajā kultūrā elektroniskā mūzika ir ļoti spēcīgi attīstījusies. Multimediālā kultūra, tāpat kā klubu māksla, kas veidojusies un deju mūzikas un eksperimentālās mūzikas bāzes un nav tieši saistīta ar akadēmisko vidi (sauksim to par (underground kultūru), eksistē visai krāšņi. Ar laiku attīstoties tehnoloģijām, viss notiks arī akadēmiskajā mūzikā. Jēdziens