Sešas atšķirīgas ģimenes parāda Latvijas lauku dažādību un pretrunas, zemnieka dzīvi ilūzijās un realitātē.

Filmas varoņi šādu dzīvi viensētās, prom no pilsētas kņadas izvēlējušies ļoti atšķirīgu iemeslu dēļ. Daži vairs nevēlējās pavadīt savu dzīvi birojā, sastrēgumos un virtuālā pasaulē, viņi gribēja kaut ko īstu un patiesu.

Daži lēmumu pārcelties uz laukiem pieņēmuši paši, citiem bija jādodas līdzi ģimenei, bet viņus visus vieno vēlme pēc stabilitātes, ko sniedz pašu zeme un māja.

Kopā ar filmas varoņiem – Aldersonu, Bartkeviču, Grāpju, Kaupužu, Krivtežu un Rehtšpreheru ģimenēm – aizritēs lauksaimnieka dzīves cikls, kas sākas ar pavasara sēju un beidzas ar rudens ražas novākšanu un zemes sagatavošanu nākamajam gadam.

Dokumentālā filma "Zemnieki" turpina režisora un operatora Ivara Selecka neatlaidīgo mūža darbu – fiksēt Latviju hronista acīm, fiksēt cilvēku dzīvesstāstus par tiem, kas dzīvo un saimnieko laukos tagad,

21. gadsimta Latvijā. Kā autors pats formulējis filmas ievadā – “Kas nav piefiksēts, tas nav bijis!”

Režisors Ivars Seleckis ir vecākais aktīvi strādājošais Latvijas kino klasiķis, kurš 22. septembrī svinēs jau 88. dzimšanas dienu; viņš vairāk nekā 50 gadu garumā iemūžinājis Latvijas laukus un cilvēkus filmās, kas vēlāk kļuvušas par laikmeta dokumentiem.

“Kad filmējām Apcirkņus 1972. gadā, valdībai bija ģenerālplāns pārveidot Latvijas laukus, cilvēkus pārvietot no viensētām uz komfortabliem dzīvokļiem pilsētās, ciematos.

Tā man bija pirmā filma par laukiem, iznāca ļoti laba un tēlaina, vēl tagad var skatīties.

Tobrīd nebija domu, ka mēs taisīsim vēl kaut ko par laukiem. Bet pēc 22 gadiem zemnieki atguva zemi jau neatkarīgā Latvijā, un tapa filma Nāc lejā, bālais mēnes! (1994).

Situācija bija cita – cilvēki saņēma zemi un nezināja, ko ar to darīt. Tātad filma, lūdzu. Vēl pēc 13 gadiem jauns pavērsiens – Latvija iestājas Eiropas Savienībā, laukos parādās fermeri, bet arī problēmas – neprot saimniekot.

Gribot, negribot atkal iznāca filma, Zem ozola kuplajiem zariem (2007), izveidojās triloģija.

Un tagad piecdesmit gadu laikā ceturtā filma, Zemnieki, – kad parādās tendence, ka cilvēks nāk atpakaļ uz laukiem, no lielām pilsētām brauc prom.

Bet tie vairs nav tie paši zemnieki, tie ir citi.

Kā tu netaisīsi filmu? Tas atkal ir viens laikmeta pagrieziens,” tā Ivars Seleckis stāsta par filmas Zemnieki priekšvēsturi.

Filma Zemnieki producēta studijā Mistrus Media, kur Ivars Seleckis jau iepriekš veidojis Simtgades filmu Turpinājums (2018), un īsfilmu Ķīpsalā (2014), bet šobrīd uzsācis darbu pie jaunas dokumentālās filmas, sekojot Turpinājuma varoņiem pēc septiņiem gadiem.

Filmas Zemnieki radošajā komandā režisors Ivars Seleckis strādājis kopā ar dažādu paaudžu kinematogrāfistiem – filmas scenārija autori ir Andris Vanadziņš un sociālantropoloģe Dace Dzenovska, galvenais operators Valdis Celmiņš, komponists Kārlis Auzāns, montāžas režisors Armands Začs, skaņu režisors Ernests Ansons, producenti Gints Grūbe un Elīna Gediņa-Ducena, izpildproducente Annija Korpa.

“Filma ir tieši tāda, kādu es biju gaidījis: silta tonī un atmosfērā, profesionāla meistarībā.

Īsta Ivara Selecka filma. Viņš mīl savus varoņus, viņš mīl savu zemi.

Filmā ir tik daudz burvīgu ainu, kurās viņš it kā aizmirst par filmas informatīvo daļu, lai radītu dzeju!”, raksturo Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma eksperts un pasaules dokumentālā kino speciālists Tue Stēns Millers (Dānija).

Ivars Seleckis ir viens no leģendārās Rīgas dokumentālā kino skolas pamatlicējiem; viņa biogrāfiju mēdz salīdzināt ar latviešu kinovēstures īso kursu, - jau 1958. gadā Ivars Seleckis sāka strādāt Rīgas kinostudijā par operatora asistentu un turpmāk kā operators vai režisors pielicis roku daudzām Latvijas kinovēsturē nozīmīgām filmām.

Ivara Selecka dokumentālā filma Šķērsiela (1988) tika atzīta par labāko Eiropas filmu, izpelnoties Eiropas Kino akadēmijas balvu; Nacionālo Kino balvu Lielais Kristaps ir saņēmušas trīs Ivara Selecka pilnmetrāžas filmas (1978, 1988, 2000), pats Seleckis saņēmis divas Lielā Kristapa balvas kā labākais dokumentālā kino režisors (1988, 2018) un vienu balvu kā labākais dokumentālā kino operators (2007), bet 2014. gadā Ivars Seleckis kopā ar dzīvesbiedri, montāžas režisori Maiju Selecku, saņēma Lielā Kristapa balvu par mūža ieguldījumu kinomākslā.

“Ivars Seleckis ir Latvijas dokumentālā kino fenomens, viens no Rīgas poētiskā dokumentālā kino tradīcijas aizsācējiem 20. gadsimta 60. gados, leģendārās filmas Šķērsiela autors, Simtgades programmas filmas Turpinājums un daudzu citu filmu veidotājs.

Ivaram Seleckim piemīt unikāla prasme radīt konkrēta laika un laikmeta tēlu, spēja saskatīt vēsturi spoguļojamies cilvēku ikdienišķajās gaitās.

Meistara radošais mūžs ir bijis piepildīts, viņa radošums, spars un profesionālās prasmes joprojām ir pārsteidzošas. Par to liecina arī meistara jaunākais darbs Zemnieki, vieds skatījums uz mūsdienu Latvijas laukiem un cilvēkiem,” vērtē kinozinātniece Dita Rietuma, Nacionālā kino centra vadītāja.