Pagājušās nedēļas nogalē divas dienas apmeklētājiem bija iespēja lemt šā kucēna likteni: slīcināt vai ļaut tam dzīvot. Ir cerību pilnas aizdomas, ka vēl brīdi dzīvos.

Ar laika apstākļiem poļiem paveicies, jo mūsmājās pēdējās nedēļās un pa ceļam uz Varšavu pieredzētais, kā arī septembra mēnesis kā tāds ir visai šaurs asmens, uz kuru balansēt šādam pasākumam, pie tam cerot uz savu piecpadsmit tūkstošu apmeklējumu. Uzreiz jāmin, ka patiesās ļaužu masas nebūt nebija tik apjomīgas kā plānots, kam iemesls varēja būt salīdzinoši augstās biļešu cenas (no apmēram 35 līdz 45 latiem par abām dienām) un vispārēja vietējo izlutinātība ar augstākās raudzes mākslinieku koncertiem šajā valstī.

Lai nu kā, pasākuma vieta galvaspilsētā izraudzīta itin jauka un piemērota – netālu no pilsētas centra esošais hipodroms, pareizāk, viens no tā teritorijā esošajiem milzu zālājiem. Kad liekas, ka tūlīt jau būs apnicis kātot gar skrejceļa malu no ieejas līdz notikumiem, skatam paveras pirmās atribūtikas un ideju pārdotavas. Vēl dziļāk teritorijā un skaidrs kļūst paredzēto notikumu izkārtojums. Drošā attālumā viena no otras ar sejām pretim atrodas lielā un mazā skatuve. Pirmā, protams, lielajiem, otra – vietējiem censoņām. Skaidrs, ka uz abām vienlaicīgi nekas nenotiek, tāpēc klausītājiem paredzēts dreifēt starp tām, kad mijas priekšnesumi, vai slinkākajiem ik pa brīdim vismaz grozīties 180 grādu intervālos. No galvenā zāliena ar žogu nošķirtā parkā ierīkota otra puse pasākuma – angārā uzslietā MTV skatuve, elektroniskā jeb deju telts, kā arī ēdinātavas, dzirdītavas un labierīcības.

Kad aplūkots, pagaršots, pačurāts un šis tas izdarīts, sestdienas muzikālie priekšnesumi sākas. Tiesa, jāpārdzīvo pārītis nepārliecinošu vietējo grupu līdz uz skatuves kāpj pirmie, no kuriem puslīdz zināms, kas gaidāms. Skotu apvienība El Presidente, šķiet, nav sajūsmā par šķidro pulciņu skatuves priekšā, taču savu darbu protas darīt līmenī. Augsta ir ticamības pakāpe, ka šai grupai vairs nekas spīdošs nesanāks. Gluži vienkārši tāpēc, ka 2006. gads ir brīdis, kad tā sauktajā garage rock n‘ roll rāmī jau sasniegta kritiskā masa un tas tūlīt lūzīs. Kad tas notiks, tad tādai grupai kā El Presidente nelīdzēs ne itin īpatnais, billijkorganīgais balss tembrs, ne ārkārtīgi glītās dāmas pie bungām un taustiņiem. Toties vietējiem paniem, kuri visi kā viens dēvējas par Mičiem jeb Mitch&Mitch gan interesanta taciņa minama, jo šie iepriekš absolūti svešie kungi izrādās visīstākie enterteineri. Arī viesībās, no kurām puse viesu jau prom vai nav atnākuši. Uz MTV skatuves gandrīz tukšā angārā Miči bezrūpīgi spēlē savas versijas par tango un 70.gadu itāļu estrādes mūziku, tai ik pa brīdim uzstīvējot ir pankroka, ir elektronikas, ir citus, brīžiem neiedomājamus uzvalciņus. Kas svarīgāk, ne mirkli nerodas sajūta, ka spēlētais un pauzēs angļu mēlē jokotais būtu nedabisks vai iestudēts. Patiesībā – vai tango maz iespējams savādāks?? Melnīgsnējais kanādietis Mocky to pašu skatuvi rībina ar kruķiem, jo nesen lauzis kāju. Saldsērīgais, rupjo un bērnišķīgo joku pilnais rhythm & blues pēc pirmajām dziesmām jau šķiet garlaicīgs un klīstošos skatienus zālē skatuvei piesaistīt spēj Mocky mainīgais ietērps un pavadošie mūziķi, no kuriem dāma pie taustiņiem liekas kaut kur redzēta… Pareizi! Viņas līdzība ar rudmati no "Sekss un lielpilsēta" (Sintiju Niksoni) ir tiešām uzkrītoša.

Atgriežoties pie pieminētā britu modernā rokenrola, Maximo Park nebūt neizrādās īpašas pieminēšanas vērti. Visai vienmuļš priekšnesums, kuru par 99%, bet krietni oriģinālāku un krāsaināku iespējams redzēt gan Franz Ferdinand, gan Kaiser Chiefs, gan dažu labu citu Apvienotās karalistes sugas brāļu koncertos. Par laimi ilgi nenākas gaidīt līdz ekscentriskās dāmas Peaches uznācienam MTV zālē. Liekas, ka skatīties un klausīties saspiedušies ne tikai vizuāli spilgti ģērbti personāži, bet arī mākslinieces propagandētās dzimumu līdztiesības un seksuāli brīvas domas lidojuma piekritēji. „Vai esi redzējis kāmjus – lesbietes?“, šķiet, ir īpatnākais, ko tovakar pajautā kāds garāmejošs savādnieks. Peaches un viņas pavadošās grupas "The Herbs" uznāciens ir nepārprotami skaļš un izaicinošs. Tomēr par spīti Merilas Betas (dziedātājas īstais vārds) kāpelēšanai pa skatuves sastatņiem, skaļruņiem, neveiklā drēbju kārtu nost raušana un milzu piepūstais falls uz skatuves kaut kā nesadzīvo ar iepriekš lasīto un redzēto, kur huligānisms, anti-seksisms un atklāti īpatnā izpratne par estētiku gan uz skatuves, gan pašas Peaches dzīvē, liekas, ir situši daudz augstāku vilni. Jā, viņai jau pāri trīsdesmit. Iespējams, tieši tāpēc uzstāšanās ir muzikāli teju nevainojama un klausītāji tiek vienmērīgās devās apgādāti gan ar iepriekšējo albumu hitiem, gan pēdējā ieraksta "Impeach my bush" mazliet svešākiem, mērēnākiem skaņdarbiem.

Vakars ar skaļu ritmiku kulminē uz speciāli pārveidotas lielās skatuves, kur vienīgo uzstāšanos Austrumeiropā šogad un vienu no retajiem Eiropā vispār iesāk franču deju mūzikas guru Daft Punk. Arvien pieaugošas mūzikas intensitāte un satriecošais gaismu šovs pulcē abu dienu daudzskaitlīgāko publiku skatuves priekšā. Ne tikai visiem pazīstamie "Around the World", "One more time" un "Technologic", bet arī ne tik populārie ritmi kādu no ķermeņa daļām iekustina ikvienam. Kāju piesit vai rokas pavēzē gan jaunietis rindā pēc frī kartupeļiem, gan meitenes ar alus glāzēm rokās, gan vecāks pāris, atspiedušies pret žogu. Skaidrs, ka tālāko nakti izturēs tikai stiprākie, jo franču pāris spēlēdami neskopojas un pūli izdancina pēc savas patikas. Pat līdz pilnīgam spēku izsīkumam, kā Sprīdītis velnu.

Par stiprāko kāju īpašniekiem ir padomāts, pat pārāk, jo pēc Daft Punk tiem nākas izvēlēties starp MTV skatuvi uz kuras rosās Crystal Method un telti, kurā savu divu stundu garo setu jau iesācis BBC Radio 1 dīdžejs un viens no šajā puslodē respektētākajiem nu un acid jazz pazinējiem Žils Pītersons. Dodoties pie miera tā arī nesaprasta palika Ērla Zingera loma Pītersona priekšnesumā, jo setam jau pusē esot neko vairāk par „uh, yeah“, „come on“ un „check“ viņš mikrofonā nebija iedvesis.

Sestdienas pieredze ar vietējām grupām nemudina svētdien pasākumā ierasties ātrāk par sešiem pievakarē, jo agrākā pēcpusdiena atvēlēta absolūti neko neizsakošām Polijas, iespējams, topošajām zvaigznēm. Uz lielās skatuves ap sešiem iesāk britu Stereo MCs, kuru visai oriģinālā pieeja r&b dažam liekas dejošanas vērta, dažam, nē. Gaumes lieta. Katrā ziņā gandrīz divarpus metrus augstā skatuve, pie tam dienas gaišajā daļā – tās nav tās pateicīgākās šo mākslinieku uzstāšanās komponentes, jo daudz piemērotāka liktos tas pats MTV angārs vai pat deju telts. Pēc brīža uz apjumtās skatuves pavisam vienkāršs iznāk Amp Fiddler un grupa, kuru relaksējošā soula mūzika ar hiphopa, r&b, funk un jazz pieskaņu šķiet ārkārtīgi patiesa, pat skaista, taču atkal… Ja tā būtu silta pilnmēness nakts pie ugunskura ar iespējām divvientulībai – šo afroamerikāņu priekšnesums būtu neaizmirstams piedzīvojums, jo par pieredzi un prasmi radīt meistarīgas t.s. neosoula kompozīcijas Fidlera kungam, kurš saspēlējies gan ar Prince, Primal Scream, gan George Clinton un citiem, nebūtu jāsūdzas. Diemžēl šādos apstākļos, šādai mūzikai vajadzīga pareizā aura. Poļi to noorganizēt lāgā neprata, tāpēc priekšnesums izvērtās par iekšā un ārā staigāšanu tiem, kuri sajutās nevietā.

Nebūtu bijuši The Stone Roses, visticamāk, solokarjeras nebūtu vīram vārdā Īans Brauns. Bet bija gan tāda apvienība savulaik un ir arī karjera šim puisim, par kuras iespējamību pēc Varšavā redzētā ir, mazākais, jāpabrīnās. Protams, kaislīgākie Stones Roses fani vienam no saviem elkiem paliks lojāli, lai ko viņš pasāktu. Tāpēc arī ieklausīties Brauna mūsdienu versijās par gadus desmit, divdesmit, pat vairāk senu t.s. Mančestras scēnas spēlēto rokmūziku bija pulcējušies ļaudis t-kreklos ar mūziķa ģīmetni. Bet mūziķa konstanti šķībais dziedājums, kurš sākumā varētu likties sava veida avangards, bet izrādās vienkāršs defekts vai haltūra, kā arī kopš iepriekšējā vakara jūtami pieklusinātā apskaņošanas sistēma (iespējams, Daft Punk naglošana traucējusi apkārtējiem iedzīvotājiem) padara Īana Brauna uzstāšanos nebaudāmu. Labi, ka ir tādi ņujorkieši, kas par Mercury Rev dēvējas, jo tie pilnībā izgaiņā Brauna radītās skābās pārdomas. Absolūti pārdomāts un video projekciju papildināts priekšnesums, kuru Polijai sarūpējusi viena no stabilākajām vērtībām avangarda popmūzikā. Neviltots vai katrā ziņā meistarīgi viltots prieks par pašu spēlēto neapšaubāmi vienaldzīgu nevar atstāt arī publiku, kura visai mazskaitlīga, bet vietām līdzi dziedoša ir uzkavējusies MTV zālē.

Rau, un klāt arī beigas. Sintīpopa dinozauri Pet Shop Boys noslēdz šo festivālu, kaut gan jāatzīst, ka tikko redzētie un dzirdētie Mercury Rev būtu daudz atbilstošāka pieturzīme aiz "Summer of music". Britu duetu jau cienījamos gados no blāvuma pagaidām vēl glābj spilgtie pašu un dejotāju tērpi, gaismu un video spēles uz dažādi modificējamiem paneļiem un kaut primitīva, bet tomēr scenogrāfija. Muzikāli Kriss Lovs un Nīls Tenants jau sen šķiet sevi izsmēluši un varbūt tāpēc viskaislīgākie atbalstītāji publikā ir tie, kurus šeiten varētu dēvēt par radio „Skonto“ paaudzi. Iespējams, tas kādam būtu grēks nedzirdēt, ka „tas ir grēks“, bet doties uz izeju, par spīti norādei doties rietumu virzienā. "Go West" izskan patālu aiz muguras.

Neapšaubāmi, netālie un vienas dienas braucienā sasniedzamie poļi prot rīkot liela mēroga pasākumus, turklāt – augstā līmenī. Lai arī "Summer of Music" gan organizācijā, gan programmā un citās, sīkākās detaļās jūtami atpalika no sava konkurenta Gdiņā, ļoti vēlams būtu vēl vismaz otrs šāda nosaukuma sarīkojums, lai patiesi pārliecinātos, vai šāds pasākums ir dzīvotspējīgs Polijas galvaspilsētā, vai, nē. Katra reize ir pirmā. Šī pirmā reize nekādā gadījumā nav izgāzusies. Rūpīgāk izvēlēti mākslinieki nākotnē varbūt tiešām apmierinātu dažādas gaumes, jo šoreiz tomēr dažu muzikālās garšas kārpiņas tika vairāk aplaimotas nekā citu.