Vai pats skaiti, cik valstīs jau esi bijis?

Oi, neesmu skaitījis. Baigi daudz. Bijušo Padomju Savienību esmu izbraukājis no viena gala līdz otram.

Varbūt esi vismaz sarēķinājis, cik ilgi esi bijis prom no dzimtenes?

2008. gadā sarēķināju, ka togad prom no mājām biju pusgadu. Treknajos gados vidēji trīs mēneši komandējumos stabili sanāca. Parasti komandējumi bijuši pa nedēļai, gadās arī vairāk. Piemēram, hokeja čempionāts vien uzreiz prasa divas nedēļas.

Vai par komandējumu uz Afganistānu maksā vairāk nekā par komandējumu uz hokeja čempionātu?

Nē, samaksa ir tieši tāda pati, klāt nāk vienīgi komandējuma nauda, taču tā tur uz vietas ļoti ātri iztērējas. Lielo ārzemju telekompāniju "karsto punktu" brigādes gan, cik dzirdēts, pelna lielu naudu... Es reiz parunāju ar "Fox News" operatoru, un viņš teica, ka par vienu nosūtītu materiālu saņemot 2000 dolāru.

Krieviem ir smieklīga sistēma – viņiem arī Latvija skaitās bīstama vieta un par komandējumu uz šejieni filmēšanas grupām pienākas papildu samaksa par risku – 1000 dolāri.

Viņi paši to sauc par "grobovije", tātad varētu tulkot kā "zārka nauda". Jo Krievijā valda uzskats, ka Latvijā neviens krieviski nerunā, pa vienam staigāt te ir bīstami un tādā garā. Tas krievu žurnālists, kas man to stāstīja, bija ļoti izbrīnīts, kad atbrauca un konstatēja, ka krieviski šeit runā visi un vienīgais izņēmums bijusi Vaira Vīķe-Freiberga. Bet arī viņa bija sākusi mācīties krievu valodu no kaut kādas bērnu grāmatiņas.

Kādā kompānijā pārsvarā braucat uz "karstajiem punktiem"?

Parasti kopā ar žurnālistu Sandiju Semjonovu, dažreiz arī Atis Klimovičs sastāda kompāniju.

Pavadot pāris nedēļas divatā, neapnīkat viens otram?

Parasti pirmās nedēļas beigās ir kaut kādi kašķi. Taču mēs viens otru nu jau tik labi pazīstam, ka varam visus gājienus paredzēt un pierīvēties.

Un kā brauc CNN vai BBC filmēšanas grupas?

Tie džeki brauc lielā barā, pārvietojas bruņotos džipos, taču reizēm tā dēļ arī zaudē tik mazai filmēšanas grupai kā mūsējā. Piemēram, Gruzijas kara laikā Gori to varēja redzēt: es, kā vienā kreklā biju, tā arī aizskrēju filmēt bombardēšanu. Lielās kompānijas tikmēr apstājās, uzvilka bruņuvestes, ķiveres, sapakoja kameras, bet tikmēr jau viss bija beidzies.

Bet tu pēc tam viņiem vari pārdot savu uzfilmēto materiālu...

Tur jau televīzijas savā starpā vienojas, jo mans darbs pieder Latvijas Televīzijai.

Apdrošināts vismaz esi, braucot uz "karstajiem punktiem"?

Jā, katrs komandējums ir apdrošināts. Cik tas televīzijai izmaksā, es nezinu, bet paredzētā kompensācija ir 100 tūkstoši. Un nav jau tik traki – vienkārši nevajag līst bīstamākajās vietās. Galu galā arī Rīgā ķieģelis uz galvas var uzkrist.

Tajā brīdī, kad filmē, tu par savu drošību vispār domā?

Nē, tajā brīdī pirmajā vietā ir tikai darbs. Protams, līdzi jau jādomā, piemēram, Afganistānā taču neiesi čurāt mīnu laukā! Vienreiz gan nācās tur iet pa mīnu lauku – tad bija jākāpj tieši uz tiem akmeņiem, ko sapieri iezīmējuši. Tur nu atliek tikai klausīt gudrākus vīrus un darīt, kā viņi liek.

Ir bijušas situācijas, kad reāli draudēja ziepes?

Ir gadījies. Kad biju Čečenijā pēc pirmā kara, tur brīžam neko nevarēja saprast. Mēs taču paši uz savu roku naktīs dauzījāmies apkārt, lai varētu nosūtīt uzfilmētos materiālus. Reiz blakus apstājās džips, veči sameta mūs iekšā un sāka iztaujāt. Kad uzzināja, ka esam no Latvijas, aizveda uz mūsu mājvietu, taču, ja tā padomā, varēja aizvest arī kaut kur citur un paprasīt izpirkuma naudu. Tad vēl reiz gribēja arī ķurķī iebāzt. Tas bija Kosovā, kur komandantstundas laikā gribējām nofilmēt tukšas ielas. Kā sāku filmēt, tā NATO patruļa mani savāca par komandantstundas neievērošanu. Sākumā gribēja aizturēt līdz rītam, bet, kad sāku stāstīt, ka gribu uzfilmēt patruļu, komandieris man par godu noorganizēja tādu īsteni politkorektu vienību – balto, melno un latīņamerikāni. Viņiem jau arī patīk pokazuha.

Tās jau tādas sadzīviskas ziepes, bet vai ir gadījies, kad lodes gar ausīm svilpj?

Gruzijā jau daudz no tā netrūka. Vietā, kur mēs filmējām, desmit minūtes vēlāk nošāva Nīderlandes televīzijas grupas žurnālistus. Vēl viens gadījums bija Palestīnā: tikko Ilze Alksne sāka rakstīt stendapu, no aizmugures kaut kas sāka šaut. Mēs tobrīd bijām Izraēlā, bet šāva no Palestīnas puses. Labi, ka blakus bija betona siena, aizstājāmies aiz tās. Ā, vēl taču bija sprādziens universālveikalā "Centrs" tepat Rīgā!

Pēc pirmā sprādziena es iegāju veikalā filmēt, kā cietušos nes ārā. Drošībnieks gan mēģināja mani izvilkt ārā, taču man jau matu nav, tātad nav arī, aiz kā raut.

Safilmēju, izgāju ārā... un uzreiz bija otrais blīkšķis. Būtu palicis iekšā brīdi ilgāk, ej nu sazini, kā viss būtu beidzies...

Gruzijā bija interesanta situācija. Filmēju tirgū, bet pēkšņi pienāk klāt trīs būdīgi tēvaiņi un prasa, kas es tāds esmu. Saku: "Paskaties, man uz muguras viss ir uzrakstīts!" Man mugurā bija darba jaka ar uzrakstu "Latvijas Televīzija". Kā veči to ieraudzīja, tā momentā vairs nebija nekādu problēmu: "O, draugi no Latvijas!" Bet mūsu šoferis, kurš to visu bija redzējis no malas, ieraugot tos vīrus, uzreiz bija teicis – nu gan ir ziepes! Jo tie bijuši kaut kādi tirgus kriminālisti. Taču kaut kā jau galā tikām. Latviju tajā pusē ciena par to, ka mēs Gruziju atbalstījām tad, kad viņi karoja ar Krieviju.

Tepat Rīgā 13. janvāra nemieros arī laikam bija diezgan bīstami...

Kā tad, dabūju ar akmeni pa kāju. Kādu mēnesi pēc tam sāpēja. Žurnālists, kas strādāja ar mani, – Jānis Geste – arī dabūja ar akmeni pa galvu, turklāt tas notika tiešraidē. Es jau jutu, ka nebūs labi, redzot, kā tas pūlis tuvojas, taču nekur aizbēgt arī nevarēju – tā bija tiešraide un kamerai bija pievienots kabelis. Biju piesiets!

Intervijas pilno versiju lasi žurnāla FHM jaunākajā numurā!