«Alvis Hermanis ir Latvijas dižākā kultūras un eksporta prece, kāda vien dramatiskajā teātrī bijusi.»

Stāsts ir par Jaunā Rīgas teātra, Minhenes Kamerteātra un Ķelnes teātra izrāžu varoņiem aktieru izpildījumā un viņu prototipiem dzīvē. Filma ļauj ielūkoties Hermaņa teātrī, kura pamatā ir režisora un viņa aktieru kolektīvais darbs, meklēt atbildi uz jautājumu, vai īstā dzīve ir interesantāka par tās transformāciju teātrī. Filma seko Alvja Hermaņa izrāžu «Vectēvs», «Ķelnes stāsti» un «Senču asiņu balss» tapšanai.

Filmas «Vairāk nekā dzīve» režisors un scenārija autors ir Gints Grūbe. Viņš uzskata, ka Alvis Hermanis ir viens no izcilākajiem mūsdienu latviešu un Eiropas teātru režisoriem. «Metode, kura tiek izmantota Hermaņa izrādēs, ir tā izaicinošākā, kas man lika pārbaudīt dokumentalitāti, it sevišķi tas attiecas uz stāsta daļu par prototipu izmantošanu. Interesantākais uzdevums bija izveidot filmu tā, lai mēs spētu to parādīt labu, ne tikai uz teātra skatuves, bet arī kinematogrāfijā,» stāsta režisors. «Kad filmu sākām taisīt, runājām, ka daudzas izrādes vajadzētu atvest uz Latviju. Toreiz likās, ka tas ir neiespējami. Izrādās, ka ir gan iespējami.»

Kino kritiķe Dita Rietuma pauž savu viedokli un atzīst, ka

Alvis Hermanis ir Latvijas dižākā kultūras un eksporta prece, kāda vien dramatiskajā teātrī bijusi.

«Man liekas, ka šis ir dramaturģiski labi strukturēts darbs, kā arī šī noteikti ir tikai viena no filmām par Hermani. Režisors ir tik daudzpusīgs, daudzšķautņains, tik daudz ko izdarījis, ka filma, kas tapusi tik ilgu laiku, arī iezīmē tikai vienu nelielu šķautni no viņa darbības. Tā ka būtībā šobrīd var sākt filmēt nākamo filmu par Alvi Hermani,» stāsta Rietuma. Kino kritiķe piemin, ka darbs ir ļoti korekts un dramaturģiski ļoti labi sastrukturēts. Tiek ievērots tradicionāli dokumentālās filmas formāts – 52 minūtes. Galu galā šī ir tieši Ginta Grūbes versija par Alvi Hermani.

Pats Hermanis stāsta, ka arī viņš tikai šodien filmu redzējis pirmo reizi. «Mani visvairāk pārsteidz trīs prototipi filmā, kurus aktieri atveidoja manās izrādēs, jo tā ir taisnība, es nekad neļauju sev ar viņiem tikties, man ar viņiem nedrīkst būt nekāda emocionāla saikne. Tiklīdz iepazīstos ar cilvēku, kuru aktierim būs jāattēlo uz skatuves, viņu gribas žēlot. Šinī gadījumā aktieri bija tie, kas žēloja, taču es biju objektīvi nežēlīgs. Arī ķirurgs nevar žēlot pacientu, citādi taču nevarēs ar nazīti iegriezt. Man par filmu un kāda tā tiks izveidota, nebija nekādas nojausmas. Arī manās izrādēs atveidotos prototipus dzīvē ieraudzīju tikai tagad,» atzīstas Hermanis. Filmā vērojams kadrs, kurā režisors stāsta, ka cilvēka dzīvi var izstāstīt ar trim epizodēm un visi šie stāsti noteikti būs skumji. Alvis Hermanis paskaidro:

kad pie skumjām pierod, tās kļūst gaišas, dziļā jaunībā skumjas liekas daudz dramatiskākas, nekā ir patiesībā, uz vecumu skumjas kļūst par kaut ko skaistu.

Skatītāju rindās varēja vērot arī Hermaņa ģimeni. Alvja tēvs Voldemārs Hermanis ir sajūsmā, ka dēls ir pazīstams, novērtēts un gaidīts arī Eiropā. Noskatoties dēla darbus, izjūtas par viņa talantu Voldemāram, paliek pārliecinošākas. Hermanis pauž arī savu viedokli par to, ka prototipi filmā stāsta par kara laiku Latvijā: «Nevaru piekrist vai nepiekrist par to, kas filmā tiek stāstīts par kara laiku, katrs to redz mazliet sašaurinātākā redzesleņķī. Iebiedēšana tomēr bija padomju sistēmas valdīšanas metode. Taču šie stāsti ir jāuzkrāj un jāuzklausa. Ne vienmēr grāmatas ir tās, kas šo tēmu var parādīt lāzera gaismā, šoreiz filma, kā arī izrāde «Vectēvs» to ir izdarījušas daudz labāk. Kā arī mums ar Alvi ir bijušas garākas sarunas par tēva un dēla attiecībām, iespējams, ka pastarpinātā veidā savos darbos Alvis ieliek kaut ko no tā.»

Filmu «Vairāk nekā dzīve» ir iespējams vērot kinoteātrī «Splendid Palace» no 29.janvāra.