Kā tu nonāci līdz čella spēlei un kāpēc šis instruments?

- Pie tā ir vainīga mana ģimene, jo vecākiem nebija laika mani pieskatīt un viņi mani atdeva tantei, kura vēl joprojām ir viena no labākajām čella skolotājām. Rezultātā no divu gadu vecuma es biju spiests sēdēt stundās, kur nāca mazi bērni un spēlēja čellu. Pirms man vēl uzdeva jautājumu par to, ko es vēlētos spēlēt, mūzikas skolā mācīties bija pašsaprotami un loģiskā ceļā izvēlējos čellu. Skaidrība, kā jātur lociņš un uz kurām stīgām jāspiež, man bija jau agrā bērnībā. Tajā laikā vēl pastāvēja Operetes teātris, tāpēc es varēju sēdēt bedrē un vērot, kā spēlē mūziķi. Jau toreiz man iepatikās čells, varbūt arī izskata dēļ – tas ir ļoti skaists instruments.

Pastāsti par čellu. Kuru no dzīvniekiem tev tas atgādina?

- Lauvu. Esmu pārliecināts, ka citu instrumentu pārstāvji man nepiekritīs, bet čells ir instrumentu karalis. Skaļi teikts, bet iemesls tam ir čella spēja izpildīt visdažādāko mūziku. Es nepazīstu mūziku, kuru nevar izpildīt ar čellu. Pats esmu izgājis cauri visdažādākajiem mūzikas žanriem – čells iederas visur. Gan popmūzikā, gan klasiskajā mūzikā, gan smagajā metālā.

Čellam ir cilvēka balsij vistuvākā skaņa.

Liels pluss, kāpēc to saukt par instrumentu karali.

Vai ir kāds konkrēts muzikāls žanrs, kurā tu vislabāk jūties?

- Pirmā doma, kas nāk prātā, – roks, lai gan visu mūžu esmu mācījies klasisko mūziku. Rokmūzikā es jūtos vislabāk un organiskāk.

Runājot par čella spēles mācīšanos, ko tu ieguvi studijās Briseles Karaliskajā konservatorijā?

- Es ieguvu maģistra grādu un liecību ar atzīmēm. Līdz ar to arī zināšanas, kas man noder tagad, kad skolu esmu pabeidzis un esmu nostājies uz savām kājām. Ļoti svarīgs aspekts, ko dod šāda braukšana «prom», – sapratne par to, kas notiek pasaulē, un tā ir iespēja paplašināt savu redzesloku. Ja tu sēdi četrās sienās un domā, ka īstā pasaule ir tikai tā pasaule, kas ir ap tevi, izbraucot arī pat uz īsu brīdi, nāk jauna saprašana. Par to, kas tu esi, uz kurieni virzīties, un, protams, rodas jauni kontakti. Es ieguvu jaunus kontaktus, un šobrīd, esot Latvijā, vismaz reizi mēnesī braucu koncertēt ārpus valsts.

Kas ietilpst tavos nākotnes plānos, Latvija vai ārvalstis?

- Es gribētu bāzēties Latvijā un kļūt par starptautisku mūziķi. Jo mājas ir mājas. Lai arī esmu bijis trīs gadus prom, vienmēr ārvalstīs esmu bijis kā viesis, nav šīs māju sajūtas. Ģimene ir šeit, tāpēc gribētos dzīvot te, jo Latvija man ir vislabākā vieta pasaulē. Pēc atgriešanās no Briseles uzradušies daudz jaunu uzaicinājumu koncertēt Eiropā. Ārvalstu kontekstā mums ar DaGamba ir pavērusies lielā skaistā Krievija, kur Pēterburgā mums drīzumā gaidāms koncerts. Krievija ir ienākusi DaGambas redzeslokā.

Latvijā tuvākais notikums pēc koncerta ar «Sinfonietta Rīga» ir koncerts 7. decembrī kopā Artūru Cingujevu bijušajā kinoteātrī «Daile», kur vērsies vaļā jauna mūzikas vieta.

Kurš ir tavs varonis?

- Ja tu man šo jautājumu uzdotu pirms desmit gadiem, tas būtu čellists. Tajā laikā mani fascinēja Miša Maiskis ar visu savu būtību. Tas bija tad. Tagad ir grūti pateikt, jo es darbojos ļoti dažādos žanros un šajā gadījumā čells ir kā līdzeklis, lai darītu to, ko es daru.

Kādu mūziku tu klausies mājās?

- Tagad vairs neklausos mūziku. Jo mans darbs ir spēlēt un rakstīt mūziku, tāpēc tad, kad man ir brīvi brīži, mēģinu neklausīties.

Klusums ir vislabākā mūzika.

Kāda ir sajūta, kopā ar orķestri muzicējot?

- Mums ir bijuši kādi trīs mēģinājumi, un sajūta ir lieliska. Ja būtu jāsalīdzina ar citām skatuvēm, kas vairāk velk uz pop pasauli, tad, spēlējot ar orķestri, prātā nāk viens vārds - tīrība. Mūsdienās, kad viss elektronizēts, skaļš, apskaņots, ar orķestri ir ļoti patīkama sajūta, daudzi cilvēki savienojas vienā skaņdarbā. Tā ir kopā būšana, un tas ir pats foršākais, kas var būt. Muzikāls dialogs. Latvijā ir augsts ne tikai klasiskās mūzikas līmenis, orķestri, atsevišķi solisti, bet te ir arī ļoti augsts čellistu līmenis.

Kas tev garšo?

- Man garšo sajūta pēc labi nospēlēta koncerta.

Ko klausītāji var sagaidīt piektdienas vakarā Lielajā ģildē?

- Es ļoti gribētu dzirdēt Agnetas Krilovas jaunradīto simfoniju, jo tas ir lieliski, ka tiek rakstīta jauna mūzika. Un, protams, Mocarts – kā vienmēr fantastisks! Kā savulaik man kāds pačukstēja – Mocarts ir vispelnošākais komponists, ja viņš būtu dzīvs, viņam būtu daudz vairāk ienākumu nekā jebkuram popmūziķim. Viņš skan it visur pasaulē un autoratlīdzībā saņemtu milzīgu summu.

Ja interesē nestandarta izdarības uz čella, tad rītvakar būs interesanti! Emocionālā sajūta, ko nes šis skaņdarbs, ir izlaušanās! Rolfa Vallina skaņdarbs «Ground» ir ļoti vizuāls; kad to spēlē, ir sajūta, ka esi nokļuvis citā pasaulē, acu priekšā burtiski mainās bildes. Šis darbs, līdzīgi grāmatām, acumirklī rosina iztēli.