Ansis ir reperis, bītmeikers un hiphopa producents no Rīgas (dzimis un audzis Ķemeros, Jūrmalā) ar vairāk nekā desmit gadu ilgu pieredzi hiphopā. Bijis tādu kolektīvu kā «PKI», «Riekstu Armija», «Kreisais Krasts», «Lāzeri» u.c. dalībnieks. «Himnas» ir anša pirmais solo repa ieraksts kopš 2005. gada. Kopā ar brāli projektā «Netīrās cilpas» radījis vairākus lieliskus remiksus.

TVNET: Kas īsti ir šis mazalbums - viena mākslinieka solo, kurā piedalās vēl viens mākslinieks, vai 50/50 divu cilvēku kopdarbs? Kurš ir šā ieraksta iniciators?

Ansis Kolmanis: Pirmoreiz skaļi to, ka mums vajadzētu kaut ko vairāk par vienu dziesmu, šķiet, iniciēju es, tomēr man labpatīk domāt, ka iniciators netiešā veidā ir Uģis, jo ideja par relīzi dzima tad, kad biju noklausījies viņa pagājušā gada beigās publicēto bītu sampleri. Kā izpildītājam un dziesmu autoram šī ir mana solo relīze, tomēr kā mūziķi mēs esam tajā ieguldījuši vienlīdz lielu darbu un attiecīgi arī pret to izturamies.

TVNET: Par ko tu pats sevi dēvē - reperi, bītmeikeri, producentu, multiinstrumentālistu? Ir kāda viena joma, kurā jūties visērtāk?

Ansis Kolmanis: Ja runa ir par «Himnām», es esmu reperis.

Vārdam «reperis» no pagātnes gan seko tik negatīva konotācija, ka man pašam šad un tad ir neērti to izmantot,

taču vārda nozīmi maina tā lietojums un labāka vārda tam, ko es daru, īsti nav. Esmu arī bītmeikers, jo taisu bītus. Esmu arī hiphopa producents, jo taisu arī dziesmas un kopš šā rudens pat veselas relīzes. Multiinstrumentālists esmu vismazāk, no manis pat solo instrumentālists īsti nesanāk.

TVNET: Tad pastāsti, lūdzu, par ko repo jaunajā ierakstā!

Ansis Kolmanis: Par visu, kas man ir svarīgs un aktuāls. «Himnas» ir mana vizītkarte dažādās «valodās» un dažādās abstrakcijas pakāpēs, kas visvairāk liks sevi manīt, salīdzinot, piemēram, tādas dziesmas kā «Radio» un «Dzīvs» ar tādām dziesmām kā «Reparācijas» un «Spirāle», kuras bez paskaidrojuma atšifrēt nav tik vienkārši pat hiphopa scēnas entuziastiem. Ierakstā daudz runāju arī par hiphopa potenciālu kā neatkarīgu tautas mediju, par sevi kā tā pārstāvi, par personīgo dzīvi un pagātnes pieredzi, bezizejas situācijām, par Latvijas radiostaciju attiecībām ar repu, pārliecību par saviem mērķiem vai vienkārši par lietām un ainām, kuras ikdienā varam vērot uz ielas. Ierakstā paralēli manam skatpunktam gandrīz nepārtraukti klātesoša ir pašmāju hiphopa scēnas problēmu analīze un manis piedāvātie risinājumi vai mājieni uz tiem, jo to aktualitāte manā dzīvē ir aizvien pieaugoša. Šeit varētu citēt mūsdienu klasiķi: «Varētu sarakstīt albumu un vēl nebūs gana.»* Tomēr kopumā «Himnas» ir viena liela kolāža, tāpēc daudz vienkāršāk un produktīvāk saturiski analizēt būtu katru dziesmu atsevišķi.

TVNET: Varbūt vari detalizētāk ieskicēt kādas, tavuprāt, ir īsti hiphopa un radio attiecības Latvijā? Tu jau zini, ka reitingu ziņā top3 ir stacijas, kuras spēlē pārbaudītus, klasiskus hitus, mērķējot uz tā dēvēto nostalģijas klausītāju grupu, kas Latvijā tīri statistiski ir ļoti liela.

Ansis Kolmanis: Attiecības ir abpusēji pasīvas. Radiostacijām nav sevišķas intereses izplatīt hiphopu gan tevis minēto iemeslu dēļ, gan tādēļ, ka reti kad kādam ir interese riskēt, palaižot ēterā kaut ko tādu, ko pat paši izpildītāji nereti izvairās saukt par mūziku. Reperi savukārt attiecībām ar radiostacijām pa lielam ir atmetuši ar roku, un arī tajās stacijās, kurās šad un tad ir dzirdams kaut kas no šā žanra, piemēram, Radio NABA vai Rīga Radio, Latvijā radītā hiphopa klātbūtne ir praktiski neeksistējoša.

Dziesma «Radio» gan vairāk ir mēģinājums sākt nevis revolūciju, bet diskusiju. Latviešu hiphops jau gadiem ilgi ir pastāvējis un turpinās pastāvēt interneta vidē, veiksmīgi organizējot gan koncertus un pasākumus, gan izplatot mūziku, taču man ir aizdomas, ka tam darbam, ko labākie latviešu reperi ieliek savā mūzikā, jau sen būtu vajadzējis «nopelnīt» krietni lielāku uzmanību arī no citu mediju puses. Vēl, protams, ir arī jautājums par to, vai tiešām tas materiāls, ko mēs radām, ir pietiekami kvalitatīvs, jo, hiphopā dzīvojot (vismaz, manuprāt), saikni ar «reālo» pasauli un tās vērtībām pazaudēt ir diezgan viegli.

TVNET: Izskatās, ka arī bez radio atbalsta hiphopa kustība Latvijā ir gana populāra. Bet ir taču veids, kā producēt hiphopa dziesmu tā, lai to ņemtu pretī arī komercradio. Te jāmin kaut vai Gustavo (tagad Arstarulsmirus) piemērs. Vai nav pašam kārdinājums uzproducēt ko tādu popsīgu, iedeklamēt kādu pantu populāras popzvaigznes jaunākajā grāvējā?

Ansis Kolmanis: Es nebūtu kategoriski pret to, taču tam nav praktiski nekāda sakara ar to, kā es to visu vēlos redzēt evolucionējam nākotnē. Man patīk nošķirt hiphopu no populārās mūzikas ar hiphopa elementiem. Hiphopā manā skatījumā reperis un tas, kas viņam ir sakāms, ir priekšplānā. Tāpēc

mūzika, kurā reperis ar savu klātbūtni aizpilda «tiltu» un/vai klipā atrāda savu izīrēto ķēdi un piedziedājumā fonā pasaka «jē», manā skatījumā nerada diez ko lielu progresu kultūrai

un (pagaidām?) neatkarīgajai scēnai. Labākais scenārijs, kas pie mums varētu notikt, būtu tas, ka hiphopu mediji paņemtu pretī tādu, kāds tas šobrīd ir, neliekot reperiem sacensties «popsīguma» jautājumos. Lielākajai daļai Latvijas reperu alerģija pret to visu ir ieaudzināta jau kopš hiphopa pirmsākumiem mūsu platuma grādos, un censties iekļauties jau tā tik nogurušajā radio formātā, lai tikai varētu iekļūt radio viļņos, man nešķiet sasniegšanas vērts mērķis.

Starp citu, pa ausu galam esmu dzirdējis, ka Latvijā notiek diskusijas par to, ka radiostacijām būšot jāatskaņo, ja nekļūdos, 30% latviešu mūzikas pret 70% ārzemju materiāla. Iespējams, tas varētu būt labs laiks, kad hiphopam atgādināt par savu eksistenci.

TVNET: Kas tev sirdī iekritis no jaunākajiem hiphopa ierakstiem? Daudz šķēpu tiek lauzts par Kanjes Vesta jauno plati, kura vienlaikus ir eksperimentāla un komerciāli veiksmīga. Kuram katram māksliniekam līdz šādam superzvaigznes statusam nonākt neizdodas...

Ansis Kolmanis: Pēdējais, kas mani pavairāk uzrunāja, ir Detroitas frīka Denija Brauna (Danny Brown) jaunais veikums, kuru pirms dažām dienām ievietoja internetā bezmaksas atskaņošanai; tiesa, pēdējo dienu steigā man to sanāca paklausīties visai pavirši, tomēr jau kopš «XXX» esmu sekojis līdzi viņa darbiem un liela daļa no tiem mani uzrunā; Denijs Brauns ir traks, ar trakām idejām, traku dzīvesveidu un pavisam netradicionālu skanējumu (kā viņš pats reiz izteicās: «Keeping it original - something that's overlooked!»**). Iepriekš arī «Flying Lotus» alter ego Captain Murphy izdotais miksteips šķita kaut kas pavisam svaigs un jauns. Pro Era un Odd Future ik pa laikam uztaisa ko tādu, kas pārsteidzošos veidos uzrunā plašākas masas un aiziet tautās tā, kā reiz aizgāja Wu-Tang un «N.W.A.».

Vispār ir tāda sajūta, ka pasaulē pirms kādiem trim gadiem sākās vispārīga hiphopa atdzimšana,

ļoti daudz laba materiāla nāk ārā no jaunajiem džekiem, un viņi gūst arī attiecīgu atzinību un iedvesmo arī vecos un nereti nogurušos bukus uz jauniem eksperimentiem un inovācijām.

Runājot par Vestu, skaņdarbs «New Slaves» bija mans favorīts no pēdējās plates. Es to noteikti spēju novērtēt kā ikonisku ierakstu, tomēr tas ar mani nerezonēja tik ļoti, cik to vēlētos. Tajā pašā laikā esmu pārliecināts, ka «Yeezus» ietekme ir tikai un vienīgi veselīga. Superzvaigznes, kas, esot viņa situācijā un statusā, izvēlas dot priekšroku nestandarta produktam, ir pelnījušas medaļas un visticamāk turpinās muzikāli definēt šo laikmetu un iedvesmot arī daudzus citus izpildītājus.

TVNET: Arī hiphopa saturisko tēmu loks ir mainījies līdz ar jauno paaudzi, vai ne? Mazāk arī Dieva piesaukšanas pateicību runās... Vai ir vispār zināms vismaz viens slavens reperis ateists?

Ansis Kolmanis: Reliģija hiphopā vispār ir interesants jautājums, taču tas, manuprāt, galvenokārt saistāms ar to, ka hiphopa dzimtene vēsturiski ir gandrīz vai teokrātiska valsts (vismaz pēc tā tas izklausās, ieklausoties politiķu uzrunās un paskatoties uz dolāru). Tomēr reperi ir gan agnostiķi, gan kristieši, gan musulmaņi, gan sātanisti. Arī reti kurš atsakās no tik bagātas un daudziem pazīstamas informācijas, simbolu, terminu, īpašvārdu un faktu krātuves, kas ir reliģija. Es pats regulāri no tās kaut ko aizņemos, it īpaši «Himnās», kaut arī neviena reliģija nav pārāk liela manas dzīves sastāvdaļa, vismaz ne pēc manas iniciatīvas. Dziesmā «Puses», kas ir interesants liriskais eksperiments, mans pants, piemēram, iesākas ar atsauci uz svēto vakarēdienu: «Seši apustuļi, pusdienas, pa vidu svētā viena ar pusi vienība, jā, pusdievs.» Metaforu ziņā tā vispār ir bezgalīga informācijas raktuve.

Runājot par ateismu, aktīvs ateisms gan laikam tiešām nav pārāk bieža parādība hiphopa mūzikā. Reperi daudz biežāk izvēlas rakstīt vēstules Dievam vai dieviem, nekā cenšas diskutēt par viņu esamību vai neesamību. Vienīgais, kas tā uzreiz nāk prātā, ir Big L, kurš albumā «Lifestylez Ov Da Poor & Dangerous» teica ko šādu: «I run with a thievin' squad, and none of us believe in God»***, taču neesmu pārliecināts, ka viņš to būtu centies regulāri uzsvērt citos darbos.

TVNET: Atgriežoties pie izdotā albuma... Vai ar šo muzikālo materiālu iecerēts ko darīt tālāk? Koncertēt? Uzfilmēt video kādai no dziesmām? Vai dosies jaunos radošos meklējumus?

Ansis Kolmanis: Kaut arī pēdējos gados pa skatuvi ir sanācis padzīvoties pietiekami, solo materiāla man nebija diez cik daudz un tādēļ bija pagrūti saplānot pilnvērtīgu un aktuālu koncertprogrammu kā solo izpildītājam. Tagad uz kādu brīdi šī problēma būs atrisināta. Vismaz vienai no «himnām» tiks uzņemts arī mūzikas video.

Runājot par jaunajiem radošajiem meklējumiem - tie noritēja jau paralēli šā ieraksta tapšanas procesam. Top viens diezgan neliels, bet konceptuāli un tematiski ļoti pārdomāts ieraksts ar vienu manu kolēģi; tāpat pie apvāršņa (tiesa, pagaidām tikai norunas un dažu ideju līmenī) ir arī viena interesanta atkalapvienošanās. Skanējuma ziņā šie projekti, visticamāk, būs soļi diezgan dažādos virzienos.

Bez tā visa centīšos arī šo materiālu «paspiest» kaut kur tālāk par scēnas robežām, iespēju robežās parēgojoties medijos un vietās, kur kas tāds varbūt ir pat ne pārāk gaidīts, kaut vai tāpēc, lai varētu teikt, ka esmu to darījis - mēģināt pakomunicēt ar blogiem, preses izdevumiem, radiostacijām utt. (tas - izpētes nolūkos). Mēs līdz šim esam eksistējuši tik ļoti ārpus «ar hiphopu nepazīstamā latvieša» redzesloka, ka 2013. gadā pirmā saskarsme nereti ir kas radniecīgs kultūršokam.

Tāpēc reizēm ir labi, ja ir kāds, kas var cilvēciskā valodā apskaidrot, kas tas ir par ārprātu, kas tur skan un kāpēc. Ar to man pašam ir pietiekami liela pieredze, lai zinātu cik tam ir liela nozīme.

_{* Gustavo dziesma «Esmu tāds» no maksisingla «Jau-Tā-Jums» un albuma «Beidzot!!!»}

_{** «Oriģinalitāte - daudzi par to aizmirst.»}

_{*** «Es pārstāvu zaglīgu «kliķi», un it neviens no mums netic Dievam.»}