Tevi var droši dēvēt par izklaides cilvēku, bet tai pašā laikā kaut kas neiet kopā – tikpat labi esi redzams TV ekrānā no rīta, kā vakarā. Vēl esi manāms nakts pasākumos. Tu kaut kad guli arī?

Tur ir tas joks, ka man ir kaut kā savādāk nekā citiem cilvēkiem, kuri no rīta nevar pamosties, lai varētu, viņiem ātrāk jāiet gulēt... Esmu sapratis, ka man pietiek ar piecām sešām stundām, lai es varētu atpūsties un varētu atkal raut. Protams, pa dienu ir brīdis, kad man ir vajadzīga neliela atpūta, bet tā varu mierīgi turēt.

Ir kāda recepte, kas līdz tā dzīvot?

Nav! Droši vien pie tādas sistēmas vienkārši pierodi. Tev tiek dota diena un tiek dota nakts, un tu to izbaudi. Es negribu piekrist sistēmai, ka ir normāli pusi savas dzīves nogulēt.

Kas tev pašam patīk vairāk – rīta televīzija, pievakares televīzija, nakts pasākumi...

Gan, gan. Man ļoti patīk tas rīta cēliens kopā ar rīta kolēģiem, draugiem, kas ir LNT komanda. Dienas gaitas ir ar pilnīgi citiem cilvēkiem un citā sfērā, vakarā tad atkal ir televīzija un varbūt vēl kāds izklaides vai korporatīvs pasākums, kas atkal ir cita vide. Esmu baigi pateicīgs, ka varu darīt to, kas man ļoti, ļoti patīk vairākās sfērās. Arī izglītības attīstība man ir bijusi ļoti dažāda – esmu mācījies Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā kā pianists un diriģents, bet pabeidzu augstskolu kā uzņēmējdarbības speciālists. Radikāli atšķirīgas lietas, bet man abas šķiet foršas un interesantas. Esmu daudzpusīgs.

Pastāsti, ko tu dari tai otrajā sfērā! Tevi pazīst kā televīzijas seju, bet daudz mazāk ir zināms par citiem darbiem.

Zini, es nemaz šobrīd negribu tā daudz stāstīt par to otru sfēru, jo tajā viss ir attīstības procesā. Bet tas tiešām nav saistīts ar izklaidi vai televīziju. Tā ir pilnīgi cita sfēra, par kuru drīz varbūt arī varētu stāstīt plašāk.

Bizness tātad.

Ar biznesu saistīts, protams. Man jau ir pieredze arī šajā sfērā, un man patīk tajā aktīvi darboties.

Tev ir arī pasākumu aģentūra.

To es vairāk pieskaitu tai vienai sfērai, izklaides sadaļai. Man interesē arī nopietnāka ekonomika, kā lietas notiek Latvijā, kāda ir nodokļu sistēma... Esmu tam visam gājis cauri ar savu mazo izklaides uzņēmumu, tagad gribas kaut ko vairāk un savādāk.

Latvijā vispār ir izdevīgi mēģināt sisties uzņēmējdarbībā?

Tā ir sūra pieredze, bet, ja mēs salīdzinām ar padomju laiku...

Esam taču pieredzējuši to, ka cukurs ir uz taloniem, ka ziemā nav siltuma, ka tev nav karstā ūdens un ir jāmazgājas ar auksto, un mamma nes un pielej klāt uzvārītu karsto.

Tā ir pieredze, kas ļauj izdarīt secinājumus un arī izdarīt daudzas lietas elastīgāk. Tas ir rūdījums, kas ļauj tev vieglāk skatīties tālāk, domāt tālāk. Citur ir savādāk, vieglāk, bet tad, kad tu izej tām grūtībām cauri, tad saproti, ka tas taču bija vajadzīgs!

Mudini arī citus jaunos uzņēmējus tomēr nebaidīties un mēģināt šeit pat kaut ko darīt?

Jā, jo var jau, protams, aizbraukt no šejienes, bet no kurienes tad tu aizskriesi? Visā pasaulē ir ekonomiskās problēmas un tāpat nezini, ko nu darīt. Spānija un Grieķija vispār ir pilnīgā tūtā! Es esmu tēvzemes patriots. Esmu bijis prom Amerikā, Kanādā, dzīvojis mēnesi prom no mājām, bet nevaru izturēt vairāk par trim nedēļām. Šeit ir tā mana vide, tā daba, cilvēki, kas liek darboties. Ja vēl cilvēki ir smaidīgi un ja tu vēl pats tāds esi, tad vēl jo labāk.

Ar šīm pozitīvajām emocijām tiešā veidā saskaries arī televīzijas darbā, vadot šovus.

Tieši tā! No tā nāk liela pozitīvā deva. Protams, ka kaut kas cits nāk ārā, kad portālos jāapspriež redzētais, bet tie ir sīkumi.

Tu esi bijis iesaistīts jau gana daudzos TV šovos. Ar ko "OKartes skatuve" ir izdevusies vairāk vai mazāk?

Ja es salīdzinu, piemēram, ar "Zvaigžņu lietu", ko vadīju un kurā piedalījās Latvijā zināmi sportisti un mūziķi, tad šajā gadījumā uz skatuves ir jaunieši, kurus vēl neviens nezina. Bet viņiem ir laba balss, viņi dzied un mēģina sevi vēl tikai pierādīt. Nevaram mēs visu laiku izmantot tikai populārus cilvēkus. Ir jāļauj sevi pierādīt jauniem cilvēkiem. Un esmu pārsteigts par to līmeni, kā viņiem izdodas sevi parādīt uz skatuves. Katram var būt šķība nots, bet 18 gadu vecumā veiksmīgi uzstāties uz skatuves tiešraidē, kad žūrijā sēž izpildītās dziesmas autors, tas ir kaut kas, tā ir liela uzdrīkstēšanās.

Vai šādiem šoviem nav izteikta ēnas puse – šiem jauniešiem mēdz ātri sakāpt galvā, ka viņi jau ir slavenības.

Ir, ir tie ragi, kas aug, bet dzīve jau tos aplauž. Katram pašam ir jānonāk pie atziņas, ka nevajag celt degunu mākoņos, kamēr vēl neesi īsti neko sasniedzis. Tāda atziņa pienāk vai nepienāk.

Fundamentāli tādi šovi kā "OKartes skatuve", "OKartes akadēmija", "American Idol" vispār ir vajadzīgi?

Tie ir vajadzīgi 21. gadsimtā. Tas tehnoloģiju attīstības līmenis jau ir tik tālu aizgājis, ka, arī ja nebūtu šādu šovu, jaunieši tāpat ievietotu savus darbus kaut vai "YouTube" un to tāpat skatītos visa pasaule. Mūsdienās var atrast daudzas iespējas, kā parādīt savu talantu vai iedomāto talantu. Šādi šovi ir tikai viens no tādiem veidiem. Un mēs varam būt tikai lepni par jauniešiem, kas dzied un mēģina izsisties.

Tas tomēr ir labs piemērs citiem jauniešiem, ka var darīt arī kaut ko sakarīgāku, nekā tikai iziet ar džekiem ārā un nogāzt kādus podus.

Kad runāju ar Uldi Marhilēviču, viņš teica, ka šie šovi mūsdienās aizstāj padomju laika jauno grupu skates, kurās tika nolemts, vai ļaut darboties tālāk, koncertēt, sasniegt vairāk.

Kā uz to paskatās. Ja tas šova dalībnieks tiešām pats uztver to kā tramplīnu uz šovbiznesu, tad tieši tā arī ir. Kur nu vēl labāk – tevi katru dienu rāda televīzijā, vari izpausties, tev blakus ir dziedāšanas skolotājs. Visas iespējas iznākt no tā dzīvokļa ārā un doties koncertēt, darīt.

Kad šādi šovi sāka parādīties, daudzi mūziķi visā pasaulē bija ļoti neapmierināti. Tu esi gadiem mācījies, sevi attīstījis, izkarojis savu vietu, bet pēkšņi uzrodas kaut kāds sīkais un, hops, atrodas topos blakus tev!

Tā ir konkurence! Viens mācās 20 gadus, otrs panāk rezultātu gada laikā. Ar to ir jāsamierinās. Un tiem māksliniekiem, kas uz skatuves ir jau 30 gadus, ir jāsaprot, ka ir jau izaugusi jauna paaudze, kurai vajag vienaudžus uz skatuves, par ko fanot un priecāties.

Pašam nevelk kaut ko vairāk padarīt mūzikas lauciņā?

Es jau daru. Pirms dažām dienām nokomplektēju savu kompjūteru ar studijas programmatūru, kas ļaus nopietni darboties mājās. Mūziķi man ir pazīstami, un ik pa laikam kaut ko viņiem uzkomponēju.

Tas ir tāds komponista darbs, bet uz skatuves pats nevēlies aktīvāk izpausties?

Nevēlos sevi īsti dēvēt par baigo komponistu, bet brīvajā laikā vienkārši radu mūziku. (Intars) Busulis ir iedziedājis vienu dziesmu, (Ieva) Kerēvica iedziedājusi pāris dziesmas, arī Veronika Plotņikova... Ir arī instrumentāli skaņdarbi. Bet man nav mērķis sasniegt kaut kādu topu. Daru to vairāk sevis dēļ. Jūtos ideāli, ja varu mājās paklausīties kaut ko savu, padarītu, ielikt to lepni plauktā. Es arī nesaku "nekad", ka kādreiz, piemēram, neuzgleznošu kādu gleznu! Negribu izstādi, bet gribu to sajūtu sev, gribu kaifot par to, ko dod dzīve.

Pats gan arī esi uzvarējis dziedāšanas šovā ("Divas zvaigznes", kopā ar Veroniku Plotņikovu – red. piez.)!

Jā, jā, jā! Tas bija pirmais tāds LNT šovs. Taču no tā nebija baigais āķis lūpā sākt tagad aktīvi muzicēt. Mums bija daži koncerti pēc kultūras namu uzaicinājuma, bet tas nav man. Vēlos palikt pie savas daudzpusības, nevis iet to vienu ceļu – dziesmas, koncerti. Nē, nē.

Esi daudzpusīgs, bet tai pašā laikā tevi var uzskatīt arī par diezgan konservatīvu – kā sāki strādāt LNT, tā strādā. Citi tikmēr jau nomainījuši vairākas televīzijas, vairākus medijus.

LNT ir viena no manas dzīves sastāvdaļām. Citiem varbūt nerodas tas piepildījums, gribas kaut ko vēl un vēl.

Jāatzīst gan, ka tu televīzijā dari diezgan dažādas lietas. Tev ir vienalga, ko tur darīt?

Tā gluži arī nav, bet katra lieta tomēr ir diezgan interesanta. Es vienīgi nezinu, vai es varētu būt labs pavārs. Bet tā esmu strādājis arī Latvijas Ziņu kanālā par ziņu lasītāju, joprojām man ir tās laika ziņas, "Tautas balss", tie šovi... Jā, dažādi, bet ir forši būt dažādam un sevi tādējādi attīstīt, pārbaudīt, vai es varu to izdarīt, velku tam līdzi... OK, cik nu es tur saprotu no laika ziņām, bet otra puse ir veids, kā tu to pasniedz. Tā ir ar visdažādākajām lietām.

Ja mēs skatāmies uz tiem pašiem politiķiem, viņi runā daudz, bet mēs pusi pat nesaprotam. Un viņi paši pat nesaprot!

Runājot par tām laika ziņām, daudzi droši vien domā, ka tas džeks TV ekrānā ir galīgi traks – vicinās, bļauj kaut ko! Var taču vienkārši nolasīt laika ziņas.

Var nolasīt vienkārši. Bet es to daru tā. Bļauju jau piecus gadus. Galvenais, ka pašam ir OK, un ir cilvēki, kam tas patīk. Un cilvēkiem tās laika ziņas laikam ir visvairāk aizķērušās, jo es gandrīz katru dienu saskaros ar jautājumu – kāds rīt būs laiks?

Ir filma "Susurdiena", kur Bils Marejs tēlo laika ziņu moderatoru un arī saskaras ar cilvēku jautājumu – kāds rīt būs laiks? Tad labākā atbilde ir – jūs vēlējāties ar mani parunāties vai uzzināt, kāds rīt būs laiks?

Ļoti labi! Es gan to filmu tā arī neesmu redzējis, esmu par to tikai dzirdējis. Bet tas, kāds tad būs tas laiks, laikam ir viena no tām lietām, kas cilvēkiem interesēs vienmēr! Bet tādās ziņās es uzskatu, ka ir jābūt interesantam pasniegšanas veidam, jo cilvēkam jau maz interesē tas ciklons vai anticiklons. Jo tu elementārāk pasaki, tad būs tas lietus vai nebūs, jo cilvēkiem ir saprotamāk.

Tagad jau arī Latvijā ir mēģinājums veidot laika ziņas, kurās meitenes izģērbjas.

Jā, šo dzirdēju, bet pats vēl neesmu rāvies skatīties šo pasākumu. Droši vien arī tas ir interesanti. No manis gan nesagaidīt, ka laika ziņu laikā novilkšu bikses.

Iedomājies reitingus!

Iedomājos, bet tas tomēr nebūs tas, ko darīšu.

Toties paralēli daudzām citām lietām esi izmēģinājis spēkus arī kino lauciņā!

Par to liels paldies Andrejam Ēķim un Aigaram Graubam! Viņi man uzticēja Spānijas izlases trenera lomu topošajā filmā "Sapņu komanda 1935". Man par to bija mute vaļā, un es uzreiz biju gatavs skriet un darīt. Tas ir atkal pozitīvs, jauns izaicinājums. Man tas bija baigais notikums. It kā piedalījos tikai divas dienas, jo bija jāuzfilmē dažas epizodes, bet presings bija liels, bija iespēja izgaršot, kā tas ir, kad uzņem mākslas filmu. Bija arī vairāki tūkstoši cilvēku masu skatos Sporta manēžā. Iespaidīgi.

Esi tagad kļuvis par lielu basketbola fanu?

Tā sanāca, jo pēc šā piedāvājuma uzreiz ņēmu no basketbola treneriem visādus DVD, lai skatītos, kā tad viņi uzvedas spēles laikā. Pirms tam nebiju tā ievērojis, kā viņi bliež! It īpaši jau tie spāņi.

Spāņi tieši nupat taču uzvarēja Eiropas čempionātā!

Jā, jā. Un man šajā sakarā bija īpaša sagadīšanās. Kad Andrejs piedāvāja šo lomu, satraucos, vai datumi nepārklājas ar manu braucienu uz Spāniju, jo biju jau nopircis biļetes. Es vispār diezgan bieži braucu uz Spāniju atpūsties, un arī šoreiz devos turp atvaļinājumā. Datumi sakrita ļoti labi, un pēc filmēšanas braucu uz turieni. Divarpus nedēļas tur atpūtos un braucu mājās. Sēdēju lidostā un gaidīju sava geita atvēršanos, kad pēkšņi ieraudzīju garus vīrus sarkanos polo kreklos, uz kuriem rakstīts "Espana". Viņi visi devās man garām, un man pielēca – johaidī, tā taču ir basketbola izlase! Pie sevis nodomāju – veči, es biju pirmais jūsu treneris 1935. gadā... Pārsteigums bija tik liels, ka es pat neiedomājos kopā nofotografēties. Tāda sakritība var būt tikai vienreiz mūžā. Un tā nav vienkārša sakritība, kaut kā viss tā salikās.

Esi tāds mazliet fatālists, kas saskata šādas zīmes un mēģina tās ņemt vērā?

Ļoti bieži mēģinu šādas zīmes izkost, lai saprastu, ko tas varētu nozīmēt. Arī braucot ar mašīnu un redzot, ka sāk mirgot zaļā gaisma, pēdējā laikā vairs nespiežu uz gāzes. Kaut kas mani attur, ir sajūta, ka nevajag skriet, jo tad arī visas tālākās darbības jau kļūst sasteigtas, un tas jau vairs nav tā, kā tev ir salikts. Par to es tiešām aizdomājos.

Ņemot vērā, ka esi jau gana daudz sasniedzis dažādās jomās, acīmredzot vajag arī turpmāk ņemt vērā šādas zīmes.

Tieši tā! Nav kur skriet, ja nav tādas sajūtas.