- Ko jums nozīmē Leona loma "UgunsGrēkā", vienā no retajiem, turklāt skatītāju vidū ļoti iemīļotiem Latvijā tapušajiem seriāliem?

- Būsim nedaudz kritiskāki par to, ka "UgunsGrēks" ir viens no retajiem seriāliem Latvijā. Tā tas ir apstākļu sakritības, ekonomiskās situācijas dēļ. Valsts un komerckanāli vienkārši nevar atļauties tādu greznību kā seriālu veidošana. Tādēļ pašlaik esam nekonkurences apstākļos. Nav tā, ka par to priecājamies. Šovbiznesā ir svarīgi, lai pastāv veselīga konkurence. Laba ziņa ir tā, ka Latvijas Televīzija šogad plāno sākt jauna seriāla uzņemšanu. Ļoti lepojos, ka esmu "UgunsGrēkā" no pirmās dienas kopā ar Ilzi Vazdiku, Jakovu Rafalsonu, Zani Daudziņu, Ilzi Pukinsku un citiem. Kādēļ lepojos? Tādēļ, ka no pirmās dienas esam devuši impulsu, ka šis nebūs kārtējais seriāls, ka mēs kā pionieri Latvijas paviljonseriālu pieredzē veidosim to augstā profesionālā līmenī. Šis kritērijs kalpo līdz pat šai dienai.

Šī ir pasaka nevis ar laimīgām beigām, bet ar laimīgu turpinājumu. Tas ir galvenais, kādēļ seriāls "dzīvo".

Ja seriāls tiktu uzskatīts par blakus nodarbi, ja tas mums nebūtu svarīgs, ja aktieri neattīstītos un profesionāli nemocītu sevi, tad seriālam būtu īss mūžs.

- Mūziķa, arī "UgunsGrēka" aktiera Mārtiņa Freimaņa aiziešana mūžībā bija skumjš, negaidīts notikums gan viņa talanta pielūdzējiem, gan tuviniekiem, draugiem, kolēģiem. Droši vien smagi ir arī seriāla veidošanas kolektīvam.

- Tas vienmēr ir skumji, kad kāds aiziet. Visi izjūtam zaudējumu. Neviens jau nespēj tā racionāli izskaidrot, kādēļ tā un ne citādi. Mārtiņš jau iepriekš varēja par aiziešanu brīvi runāt. Katram ir savs dzīves scenārijs, Mārtiņš kopā ar kādu augstāku spēku izveidoja savējo. Bieži vien saka, ka nav neaizstājamu tēlu, cilvēku. Negribu tam piekrist. Ir neaizstājami cilvēki, pēc viņu aiziešanas paliek daudzpunkte. Pozitīvā nozīmē es apskaudu Mārtiņu par viņa brīvību, vieglumu gan komunikācijā, gan darot kādu darbu. Man šāda brīvība nepiemīt. Lielākai daļai no mums raksturīgi plānot, veidot sarakstu ar prioritātēm, kuras pasludinām un tad tām pieķeramies. Taču, ja kam ļoti pieķeries, to ātri zaudē. Mārtiņam bija raksturīgi nepieķerties. Izturēties pret lietām, notikumiem nevis bezrūpīgi, bet viegli. Mūzikai gan viņš, iespējams, koncentrējās vairāk, bija arī prioritātes, tomēr tās nāca ar dzīvesveidu, kas nebija grafiski izveidots.

- Dzīvot viegli vēlētos daudzi, tomēr veidojam dzīves grafiku, kad kas jāpaspēj, kad kas jāizdara.

- Jā, jo vēlamies būt pasargāti, vēlamies drošības sajūtu.

- Kāds ir Ģirts Ķesteris - bohēmisks vai racionāls, vai abi kopā?

- Nav saistības ar racionālo, pragmatisko domāšanu vai brīvo, neierobežoto vai pat bezatbildīgo. Ir atbildība par dzīvi. Tas, ko izdzīvoju, ko redzu sev apkārt, ir mana projekcija. Darīt tā vai citādi izvēlos pats. 25 gadu vecumā meklēju vainīgos, kādēļ notiek tieši tā, kādēļ nevedas tik labi, kā gribētos personiskajā dzīvē vai teātrī. Tagad vairs iemeslus nemeklēju.

Esmu sapratis, ka visa iemesls esmu pats. Nevis kā vainīgais, bet gan tādā aspektā, ka visu, kas notiek, ietekmē mūsu izvēles, rīcība.

Var paskatīties arī uz to, kas notiek ar mums pēc neatkarības atgūšanas, uz problēmām, kādas ir. Paši to esam izvēlējušies. Kāds nevainojams, labs, tikumīgs cilvēks var teikt, ka viņš pie notiekošā nav pielicis pirkstu. Pareizi - viņš nav pielicis. Kā vērotājs cilvēks ļauj notikumiem notikt. Taču, ja ko vēlies, ir jāpiedalās, jāveido pašam. Ja vēlies būt sabiedriski aktīvs, sociāli nodrošināts, jādara pašam. Neviens cits otra vietā to nedarīs.

- Lomas jums ir tikai lomas, vai arī no tēlu dzīves tiek gūtas atziņas sev?

- Nē, lomas veidošana nav personiskās dzīves pieredzes uzkrāšana. Sevi vajag atrast dzīvē, nevis teātrī. Vajag nodarboties ar profesiju, nevis aizslēpties aiz tās. Saistībā ar tēliem ir paradokss. Jebkurš cilvēks, paskatoties spogulī, redz savu attēlu un saka - tas esmu es, es domāju un runāju tā. Cilvēks sevi definē. Piemēram, kāda sieviete varētu teikt: "Esmu Grieta, bērnudārza audzinātāja, mīlu bērnus, vēlos ģimeni, vīru, domāju par skaistām lietām." Taču sapņos viņa nepārtraukti transformējas no viena tēla citā, piemēram, vienā mirklī viņa redz sevi kā skarbu kundzi melnā tērpā, tad nākamajā tēlā jau viņa šauj, tad atkal transformējas citā. Ja Grieta kādā rītā sev rotaļīgi teiks - tagad būšu kāds no tēliem, ko redzu sapņos, šis tēls par viņu pateiks daudz vairāk nekā viņa pati. Jebkurš tēls ir iespēja iepazīt, atklāt sevi. Paši par sevi zināt nevaram it neko, otrs ne tik. Mums vajag modelēt dažādas dzīves situācijas, kurās varam saprast, kas īsti esam. Tas var radīt lielus pārsteigumus. Nevajag sevi pārāk noteikti definēt.

  Pasaule ir iekārtota viltīgi - kā esi izdomājis trasi, pa kuru doties, kā esi sevi formulējis, tā tevi novedīs nost no šīs trases. Tas ir kā likums.

- Vai kāds tēls ir bijis vistuvākais paša personībai?

- Visos tēlos ir daļa Ģirta Ķestera. Vistuvākais ir seriāla tēls Leons. Tāds vidusmēra latvietis, kāds esmu es, jo ticiet man - nekā vairāk jau manī nav, ja nu dažreiz nedaudz vairāk uzdrīkstēšanās. Leons ir pusmūža donžuāns. Nav vecs, bet novecojis. Mūžīgos laimes meklējumos, ārkārtīgi neiecietīgs pret sevi un citiem, ar labu ironiju. Viņš piedzīvo to, ko piedzīvo. Viņā nav punkta uz i. Leona tēlā diezgan precīzi varu transformēt daļu savu sajūtu. Tomēr tas ir tēls. Atšķirības starp mani un Leonu ir. Piemēram, pēc vairāku stundu filmēšanas man mēdz uznākt jautrības lēkmes, tad

režisore gaida, kad pāries, līdz saka - ja ne, vismaz smejies kā Leons, nevis kā Ģirts.

- Kā Leonu jūs pazīst arī uz ielas. Ar teātra lomām tā nav?

- Nē, teātris ir slēgtāka vide, to apmeklē daudz skatītāju, tomēr seriālus skatās plašāks loks. Protams, piedaloties ikdienas seriālos, uz ielas tevi pazīs. Taču pazīstamība nav svarīgākā. Jā, tā ir jauka un nav biedējoša. Ja jau reiz esi iegājis skatītāju ģimenēs caur zilo ekrānu, tad jābūt par to arī atbildīgam. Skatītājiem seriāla tēli ir kļuvuši par ko īpašu. Manī ir bijusi gan apzināta, gan neapzināta vēlme būt pazīstamam, populāram. Tas ir normāli. Tā ir profesijas nodeva - būt nedaudz godkārīgam. Taču kādā brīdī saproti, ka par darba novērtējumu nevar uzskatīt pazīstamību. Vari veidot ģeniālas lomas, virzīt teātra mākslu, piedalīties izrādēs, no kurām skatītāji iegūtu neaizmirstamas emocijas, bet tevi uz ielas nepazīs. No pazīstamības jau neveidojas cilvēka vērtība, profesionālie kritēriji.

- Kuras no savām pēdējo gadu lomām uzskatāt par spilgtākajām?

- Es lepojos ar Filipa lomu jaunajā izrādē "Ar vīru nav viegli". Man bija svarīgi atgriezties ampluā "aktieri, aktieri, dari visu". Es strādāju burvīgā komandā, priecājos par darbu kopā ar Juri Žagaru. Komēdiju tēli ir ļoti interesanti. Šajā izrādē man ir burvīgs tēls - fantastiski neierasts, mīļš kretīns. Ir tik daudz kompleksu - godkāre, pašpietiekamība, īsta vīrieša buķete, noslēgtība, drūmums. Komēdija ir žanrs, kurā vari izcelt visas īpašības, bez intelektuālām maskām, sadomāta dramatisma. Komēdijās ir viegli identificēties ar notiekošo uz skatuves - es smejos par sevi, skatītāji par sevi. Tā ir laba profilakse.

- Gandarījums ir vienāds gan no dramatiskām lomām, gan no komēdijām.

- Jā. No komēdijām gandarījums ir pat īpašs, jo aktierim tas ir viens no smagākajiem žanriem. Tēls dzīvo pa īstam, tāpat kā traģēdijās. Viņš raud pa īstam. Cilvēki par to smejas, jo tāds ir konteksts, apstākļi, situācijas, bet viss notiek pa īstam.

- Kā aktieris var iejusties tēlā, piemēram, būt ārsts seriālā, Filips komēdijā, tad Roberts Dadlijs, grāfs Lesters "Marijā Stjuartē"?

- Izrādes prasa lielu koncentrēšanos. Uz skatuves jāatsakās no visa liekā. Pārtapšanas process ir sarežģīts. Tas prasa daudz, un tiek darīts maksimāli daudz. Ir dažādas metodes, kā iejusties tēlā, un tas neaprobežojas ar teksta apgūšanu, kostīmu uzvilkšanu un mēģinājumiem. Nav iespējama tūlītēja pārtapšana. Jāpierod pie tēla. Jāatrod laiks, lai iejustos tēlā, atrastu atbilstošu cilvēka tipu, pētītu viņa runas stilu, manieri, veidu.

- Aktiera profesija ir ļoti saistoša ar pazīstamību, iespēju izdzīvot dažādus tēlus. Droši vien ir arī ēnas puses.

- Jā, ir. Piemēram, neierobežots darba grafiks. Nezinu, cik daudz cilvēku ir ar mieru pierast, ka viņa otrā puse nepārtraukti mājās pārnāk vēlā vakarā un arī tad ar eksemplāru rokās, un darbs atkal turpinās. Tas ir sarežģītākais. Lielā mērā sevi atņemam tuviem cilvēkiem, bērniem.

Šī ir ļoti egocentriska profesija, jo instruments šajā profesijā esi pats.

Visu laiku esi spiests koncentrēties, domāt, būt labā formā. Tuvie cilvēki no tā cieš. Ja atrodi zelta vidusceļu, ir labi. Nevajag atrast cilvēkus, kuri tevi saprot, bet vajag vairāk interesēties par tiem, kuri tev ir blakus, nevis par sevi. Ir vērts aizdomāties par to, ka ik vakars beidzas, priekškars krīt. Viss. Nav memorandu, pieminekļu. Nekas nesaglabājas. Ja izej ārā no teātra un saproti, ka nav kur iet, nav neviena, kurš gaida, tad tā ir liela problēma. Tad to visu nebija jēgas darīt.

- Cik bieži esat Valmierā, kur aizvadīta bērnība, skolas gadi, vairākas sezonas nospēlētas teātrī?

- Valmierā aizvien mīt mana mamma. Ik pa laikam paviesojos, noskatos Valmieras drāmas teātra izrādes, satiekos ar aktieriem. Arī uz Cēsīm dažkārt aizbraucu, īpaši jau vasarā, tvert romantiku. Skatītāji Valmierā ir fenomens - biļetes uz izrādēm, pasākumiem ir izpārdotas, skatītāji ir izglītoti, ar augstām prasībām, atvērti un sirsnīgi.