Kā esi iejuties dārzniekā ādā? Jaunajā izrādē esi tiešām dārznieks vai tas ir tikai tāds simbols un stāsts patiesībā ir, piemēram, par romantiku?

Sākumā jau laikam tiešām esmu dārznieks, bet vēlāk pārvēršos par visas valsts glābēju! Parastais dārznieks nu gan to nevarētu pasākt. Ja par izrādi, tad man visupirms tiešām patīk kolektīvs. Sākumā daudz domāju, kā nu būs, atkal jauni cilvēki apkārt, jaunas sadraudzēšanās, daudz aktieru. Mūziķi jau mēs tajā komandā esam tikai daži. Jāsaka paldies, ka aktieri iztur mūs un mūsu nevarēšanu, jo mēs, protams, nevaram izdarīt to, ko var viņi. Un aktieri tiešām palīdz, līdz ar to, man šis projekts ir ļoti liela, jauna pieredze. Pavisam cita šķautne, ko nekad agrāk neesmu darījis.

Ar teātri tīrā veidā agrāk tiešām nekad nebiji saskāries?

Biju saskāries tikai ar mūziklu žanru. Tur nebija deklamēšanas, kā šeit. Protams, arī tur bija jāparāda emocijas ar sejas vaibstiem, ar kustību, bet ar dziedāšanu. Jaunajā izrādē ir arī runāšana, kas man ir kaut kas pilnīgi svešs.

Labs izaicinājums!

Tikai tāpēc jau vispār piekritu – tas ir ļoti liels izaicinājums! Vai es to vispār varu? Protams, ka par to jāspriež cilvēkiem, kas atnāks un skatīsies izrādi.

Izrāde ir kā mūsdienīga pasaka visām paaudzēm un dažādiem sociālajiem slāņiem?

Tieši tā! Gan bērniem, gan pieaugušajiem izrādē būs vietas, ko katrs sapratīs savādāk, atkarībā no savas gudrības, intelekta pakāpes. Kad pirmoreiz lasīju libretu, pat nedaudz samulsu, jo pasaka ir tiešām īpatnēja, interesanta. Tagad tajā visā vairāk iedziļinoties, ieejot iekšā, ir pat ļoti interesanti. Un tas ir svarīgi.

Ja tev pašam ir interesanti, tad arī tam skatītājam būs interesanti, jo viņš jau jūt to, vai esi pats izrādē iekšā vai neesi.

Ļoti daudz kas, protams, atkarīgs arī no kolektīva saliedētības, un šajā gadījumā var just, ka kolektīvs tiešām IR saliedēts. Arī to var redzēt uz skatuves.

Kā zināms, šī vasara ir pārpildīta ar visdažādākajiem pasākumiem. Kāda pašam ir sajūta, vai publika nāks uz šīm izrādēm?

Šis ir jau astotais gads, kad «Izklaides producentu apvienība 7» taisa vasaras izrādi, un viņiem jau nāk sava publika. Tas ir tāpat kā, piemēram, Imantdienās. Pirms divām nedēļām pats tur piedalījos un jutu, ka visi tie cilvēki, kuru bija ļoti daudz un kuri negāja prom arī tad, kad lija lietus, katru gadu iet uz šo pasākumu. Tas jau ir viņu dzīvesveids! Viņi ļoti labi zina, uz ko viņi nāk. Un arī šo izrāžu gadījumā esot līdzīgi. Domāju, ka publikas netrūks.

Taču tu piekrīti, ka pasākumu šovasar ir pat ļoti daudz, iespējams – pat pārāk daudz!

Jā, visi ir kaut kā ļoti atdzīvojušies. Cilvēki laikam ir sākuši vairs tik ļoti netaupīt. Sviestam un desai pietiek, un vēl paliek pāri, tādēļ vajadzīgi arī pasākumi.

Tev ārpus šīs izrādes noteikti arī netrūkst, ko darīt.

Jā, esmu jau uzrunāts arī citu projektu sakarā, būs, ko darīt, līdz pat janvārim. Tad man būs primārais pasākums. Man paliks 30, uzstāšos jubilejas koncertā. Tas gadskaitlis pašam šķiet tāds dīvains. Neesi vecs, bet vairs arī nevari teikt, ka esi baigais jauneklis. Atskaites punkts būs 19. janvārī. Nu, vismaz tāds maziņš atskaites punkts, jo, tā nopietni ņemot, vēl jau esmu tikai ceļa sākumā. Tai pašā laikā ir iedziedāts jau daudz dziesmu, esmu uzstājies ļoti daudzos projektos kopā ar dažādiem cilvēkiem. Vislielākais prieks man ir par to, ka par mani nav aizmirsuši mūsu dižgari – [Jānis] Lūsēns, [Raimonds] Pauls, [Uldis] Marhilēvičs, Jānis Strazds... Tāpat man ir liels prieks, ka neviens neatteica, kad aicināju uz savu jubilejas koncertu. Tas pats attiecas uz solistiem, kuri man bijuši autoritātes jau no bērnības. Šajā gadījumā varu teikt, ka tas tiešām ir ļoti liels prieks savos nieka 30 gados.

Kur taisīsi savu jubilejas lielkoncertu? Rīgā?

Tas īstais un tāds vienīgais, protams, būs Liepājā! Olimpiskajā centrā. Ir jau doma uztaisīt vēl vairākus ne tik lielus koncertus citur Latvijā, bet daudz kas atkarīgs no finansēm. Mūsdienu pasaulē par baltu velti nekas nenotiek. Neviens tev neliks ne skaņu, ne gaismu, ne skatuvi, ja tu par to nemaksāsi.

Acīmredzot esi līdz sirds dziļumiem pārliecināts liepājnieks.

Vienmēr esmu tāds bijis!

Taču pirmo pusi no tiem saviem 30 gadiem aizvadīji ne jau Liepājā!

Jā, biju īsts laucinieks. Piedzimu Aizputē, dzīvoju un mācījos Kazdangā, kas ir Liepājas rajonā, desmit kilometrus no Aizputes. Aizputē mācījos tikai mūzikas skolā. Tad mani vecāki pārvācās uz Saldus rajona Jaunlutriņu pagastu, kas bija vēl vieni lauki. Līdz 15 gadiem tiešām biju izteikts laucinieks! Ravēju bietes, darīju visu, kas pienācās. Tāpēc jau man tagad ir ļoti viegli tēlot izrādē dārznieku!!! Bet uz Liepāju tiešām aizgāju tikai 15 gadu vecumā. Taču nu jau šos 15 gadus uzskatu sevi par īstenu liepājnieku. Varētu droši teikt, ka esmu Liepājas patriots.

Tad galvenā koncerta izvēles vieta šķiet diezgan loģiska.

Nu, bet es taču negribu, lai mani ar mietu izdzen no šīs pilsētas!

Kādi lielie plāni ir līdz tam?

Tiklīdz beigsies šis teātra projekts, tā sāksies jauns. Mani uzrunāja Valts Pūce, kuram arī šis ir jubilejas gads, jo viņam apritēja 50. Viens kopīgs projekts mums jau bija - «Sūnu ciema zēni». Tagad būs vēl viens - «Šahs».

Kad pavasarī intervēju Valtu Pūci, viņš jau draudēja, ka reanimēs savus labākos pagātnes darbus. Prieks, ka tas piepildās.

Nu, lūk! Un «Šahā» man būs tā galvenā loma. Kas tad šahā ir tas galvenais? Peška, protams! Ne jau dāma vai karalis...

Dārznieki un bandinieki patiesībā glābj valsti!

Nuja, trešie tēva dēli!

Daudzi noteikti gaida no tevis kaut ko jaunu arī kā no mūziķa. Radiostacijām taču vajag, ko spēlēt!

Kas attiecas uz jaunu albumu, tad es šobrīd tam neredzu jēgu. Negribu pats līst cilpā un rakstīt albumu par savu naudu tikai tāpēc, lai būtu. Tāpat nedomāju braukt koncerttūrē, jo to koncertu jau tāpat ir ārkārtīgi daudz. Grafiks ir tā sablīvēts ar visvisādiem māksliniekiem un «tipa» māksliniekiem...

Mums tagad koncertē «da jebkas». Diemžēl tiem «da jebkas» publikas ir vairāk nekā profesionāliem mūziķiem.

Droši vien tāpēc, ka tie «da jebkas» ir pavīdējuši vienā vai otrā TV šovā.

Tieši tā! Es ļoti gribētu cerēt, ka cilvēku gaumes izjūta, muzikālais novērtējums tomēr mainīsies. Tam tomēr būtu jābūt svarīgi, cik tu profesionāli uzstājies, vai uz skatuves tiešām ir profesionāli muzikanti, vai ir normālas gaismas, normāla skaņa... Citādi ir palicis tikai kaut kāds «šovs», kurā visi lec un dejo, kas pārvēršas par farsu, nevis baudījumu.

TV šovi, manuprāt, vispār ir degradējuši cilvēku mūzikas uztveri. Ja pēc pirmajiem dziedāšanas šoviem daudzi vēl rakstīja interneta komentāros, ka visi taču dzied šķībi, tad vēlāk šādi iebildumi jau tikpat kā izzuda. Cilvēki jau pierada pie tā, ka skan greizi.

Pilnīgi pareizi, turklāt uzreiz pēc šovu beigām tika uztaisīti 80-90 koncerti pa kultūras namiem! 80-90 koncerti! Es, piemēram, aizbraucu uzstāties uz sešiem septiņiem...

Taču nedz teātris, nedz muzikālās gaumes degradācija taču nenozīmē, ka neturpināsi darboties kā mūziķis. Vairāk jūti sevi kā solomākslinieku, vai tomēr uzstāsies kādas savas grupas sastāvā?

Ir tā, ka it kā jau esmu solomākslinieks, bet zem šī mana vārda patiesībā ir mana grupa, mans sastāvs. Man ir savi cilvēki jau gadus desmit. Un tas ir patiess gandarījums, ka es neesmu viens no tiem solistiem, kuriem spēlē tie paši mūziķi, kuri spēlē vēl septiņiem astoņiem citiem solistiem. Man ir savs bends, mani puiši, ar kuriem es strādāju. Jānis (Strazds), Māris (Kupčs), Aivars (Meijers) un Gundars (Lintiņš). Mēs esam kodols, kas turas kopā. Pamuzicējam, piekūstam, atpūšamies. Arī šo svētdien brauksim viss sastāvs kopā atpūsties. Uzturam kontaktu. Bet es nevēlos visu darīt tā pašmērķīgi.

Respektīvi, nevadies pēc tā, ka kalendārs vēsta – nu jau vajadzētu kaut ko izdot.

Nuja. Es negribu kaut ko ierakstīt tikai tāpat vien. Man ir jājūt, ka ir īstais mirklis, īstā dziesma. Ja radiostacijām nav jaunu manu dziesmu, ko spēlēt, lai uzspēlē vecās! Starp citu, ir tādas dziesmas, kas tika ierakstītas jau diezgan sen, desmit reizes noskanēja radio un tad kaut kur pazuda. Lai arī man šķita, ka tās dziesmas bija pat ļoti labas.

Savulaik paredzēji, ka «Ripoja akmens» kļūs par tik lielu hitu?

Neparedzēju. Kad Jānis [Strazds] man to dziesmu pirmoreiz parādīja, kaut kas jau it kā gaisā novīdēja. Viņš to atnesa mēnešus četrus pirms «Jaunā viļņa», un es uzreiz teicu, ka šo mēs rakstām. Tad vēl bija runa par grupas «Cacao» albumu. Ierakstījām, un kaut kāds kods manī nostrādāja.

Nolēmu riskēt un dziedāt «Ripoja akmens» latviešu valodā, runāsim atklāti, krievu festivālā. Tas IR krievu festivāls, pie mums tas tikai notiek, bet nav mūsu.

Es tāpat nolēmu dziedāt latviski, lai tajā pasākumā kaut kas savs būtu arī mūsu tautai. Taču dziesma tobrīd vēl bija sveša arī latviešiem. Protams, ka es vēlējos nokļūt arī tajā trijniekā. Latvietim jau vispār ir tā, ka patīk tikai uzvaras. Tiklīdz ir zaudējumi, tā tu esi muļķis, kuram uzmin un vēl uzspļauj. Paskatāmies kaut vai tā paša hokeja kontekstā...

Labs piemērs ir arī Eirovīzija.

Jā, tas arī. Tajā gadījumā ir vēl interesantāk, tādēļ, ka paši jau vien to dziesmu ir iebalsojuši!

Ja tu būtu dziedājis «Ripoja akmens» «Jaunajā vilnī» angliski, tad sanāktu, ka dziedi «Rolling Stone».

Jā, jā! Starp citu, «The Rolling Stones» nesen teica, ka jūkot ārā un vairs nekoncertēšot.

Viņi gan savas karjeras laikā to ir teikuši jau diezgan daudzas reizes...

Arī fakts, bet grūti jau noteikti ir. Tepat Latvijā esmu aprunājies ar mūsu lielajām estrādes zvaigznēm, kuras saka, ka vajadzētu jau laikam mest mieru. Es jau nezinu, kā būs man pašam. Sagaidīsim. Ja sagaidīsim. Bet ar to «akmeni» viss tiešām sagriezās ļoti interesanti. Daudzi jau man uzlikuši tādu štempogu – tas jau tikai to vienu dziesmu arī iedziedājis. Tā, protams, nav, bet tai pašā laikā varu teikt – man vismaz tāda dziesma ir! Cik daudz ir tādu mākslinieku, kuri kuļas visu mūžu, it kā ir pat labi dziedātāji, bet tādu hitu viņiem tā arī nav...

Tu minēji «Jauno vilni», kas nu jau atkal ir aktuāls. Es patiesībā katru gadu brīnos par cilvēku, runājot tautas valodā, «cepšanos» šā pasākuma sakarā. Skaidrs, ka tas ir Krievijas TV pasākums, kas tikai tiek rīkots šeit. Tad ir divas iespējas – to vienkārši ignorēt vai arī pieņemt, ka tāds nu tas ir, un likties mierā.

Piekrītu. Man gan šķiet, ka šogad par to tiek rakstīts mazāk, bet varbūt es vienkārši pārāk daudz laika esmu pavadījis mēģinājumos, nav bijis laika palasīt portālus. Man pašam par šo pasākumu, protams, ir mazliet savādākas sajūtas, jo pats tajā esmu piedalījies un beigu beigās iekļuvis arī tajā trijniekā (2. vieta 2007. gada konkursā). Tas bija patīkami, it īpaši ņemot vērā, ka Latvijā tobrīd biju vēl tāds nevienam nezināms melnais zirdziņš, ko Maestro vienkārši izvēlējās.

Tas patiesībā ir amizanti – tu esi labs piemērs, ka ar šā pasākuma palīdzību arī Latvijā iespējams kļūt par zvaigzni, obligāti nemaz necenšoties iekarot to lielo Krieviju.

Jā, lai cik interesanti tas būtu, pateicoties šim krievu konkursam, es tiešām kļuvu populārs visā Latvijā. Tas ir fakts. Man šis konkurss deva tiešām lielu pieredzi, daudzus jaunus kontaktus un padarīja populāru. Tikai labas sajūtas. Mēs jau varam «cepties», bet mums tāda nauda, ko varētu iedot šādam pasākumam, ir tikai kādiem 150 cilvēkiem. Taču šie 150 cilvēki nemaz tā dikti nevēlas guldīt to naudu kaut kādā kultūrā vai mākslā. Protams, ir cilvēki, kas iegulda savu naudu, piemēram, pilīs. Tas ir tikai apsveicami, jo tādējādi tā Latvija veidojas sakoptāka. Bet tāda veida pasākumos nauda netiek ieguldīta. Protams, ka tas pats [Igors] Krutojs gan jau, ka «atmazgā» kaut kādu daļu naudas ar šāda pasākuma palīdzību, tik tīri jau viss arī nav, taču kaut kas jau šeit paliek. Un paliek arī liela nauda. Tad, kad notiek konkurss, Jūrmalā ir sajūta kā Manhetenā. Ļaužu jūra. Pēc konkursa es aizbraucu uz Liepāju, un man bija sajūta, ka visi ir izmiruši. Pieci cilvēki uz ielas svētdienas dienā! Un tad vēl cilvēki nebija aizbraukuši uz Īriju vai Angliju strādāt. Tad vēl mums te viss zēla! Turklāt «Jaunais vilnis» atveda uz Latviju Stīviju Vonderu. Tas bija tajā manā gadā. Nu, kurš tad var šeit noangažēt Stīviju Vonderu?

Nu, tagad būs arī Toms Džonss.

Ko?! Šogad būs Toms Džonss?

Tev tiešām šobrīd nav laika lasīt medijus!

Tiešām būs Toms Džonss? Tu mani tikko nenormāli iepriecināji! Starp citu, mēs par to tieši runājām ar vienu kolēģi, ka vajadzētu uz to festivālu uzaicināt vēl arī Tomu Džonsu. Tiešām nemānos! Un te ir!

Cik noprotu, tad runa ir par vienu no taviem elkiem.

Noteikti. Parādiet man vēl, kurš savos septiņdesmit pāri gados izskatās tik... Jāatrod īstais vārds. Žigolo! Viņā rit tās asinis, viņš joprojām fantastiski dzied un viņa skatuves harisma ir vienkārši neticama. No viņa var megamācīties!

Nobeigumā varam atviegloti uzelpot, jo Toma Džonsa uzstāšanās nesakrīt ar izrādes datumiem. Citādi vienā no pirmajām izrādēm būtu jāiztiek bez dārznieka, kas glābtu valsti...

Nu, tā tomēr nebūtu. Taču tad es noteikti noskatītos viņa uzstāšanos kādā atkārtojumā.