Tikko kartupeļu asni paspējuši izlīst no zemes, daudzviet laukus jau apmeklējušas mežacūkas. Medību saimniecības speciālisti zemes apsaimniekotājiem ieteic vērsties pie tuvākā mednieku kolektīva vai parūpēties par lauku iežogošanu un dažādu dzīvnieku atbaidītāju ierīkošanu.
Valsts meža dienesta Medību daļas vadītāja vietnieks Valters Lūsis zina teikt, ka pagaidām vēl no visas Latvijas virsmežniecībām iesūtītie dati par mežacūku uzskaiti nav precizēti, bet zināms, ka Dienvidkurzemes virsmežniecības teritorijā viņu skaits sasniedz 12 tūkstošu. "Šī ziema mežacūku skaitu neko daudz nesamazināja," spriež V. Lūsis. Taču medniekiem būšot iespēja saņemt atļaujas, lai nomedītu vismaz 70 procentu no šī skaita.
Medību speciālists gan norāda, ka nomedīšana nav vienīgais veids, kā pasargāt lauksaimniecības kultūras no meža dzīvnieku postījumiem.
Jālieto atbaidītāji
Specializētajos medību piederumu veikalos nopērkami aerosola baloniņi, kuru saturs nav patīkams ne cilvēka, ne meža zvēra ožai. "Tas varētu būt viens no ieteicamākajiem līdzekļiem nelielu lauku īpašniekiem," pārliecināts ir speciālists. Tikai tas jālieto saskaņā ar norādēm: ik pa astoņiem līdz 10 metriem pa lauka perimetru ierokami stabiņi, pie kuriem piestiprina filca strēmeles un uz katras izsmidzina aerosolu. Starp stabiņiem ieteicams novilkt arī auklu, kam piestiprināt vējā švīkstošas folijas strēmeles. Un jāatceras, ka aptuveni pēc trim, četrām nedēļām filca gabaliņš "jāiesmaržina" no jauna. Daudzviet ar panākumiem izmantojot arī elektriskos ganus. "Var jau iebilst, ka tas ir dārgi," teic V. Lūsis, "bet, kurš tad nav ieinteresēts, lai tai laukā kaut kas izaug?".
Sakas mežniecības mežzinis Andris Zaļkalns zina teikt, ka zemnieki mēdzot ierīkot arī visai sarežģītas sistēmas, kas ar sirēnu vai troksni reaģē uz kustību. "Cik zinu, rūpnieciski gan tādas pie mums neražo un laikam no ārzemēm arī neiepērk," viņš atzīst.
A. Zaļkalns spriež, ka ķīmiskos dzīvnieku atbaidīšanas līdzekļus jeb repelentus vajadzētu pārdot vietās, kur lauksaimnieki iegādājas arī citu lauksaimniecības ķīmiju: "Tie taču arī ir augu aizsardzības līdzekļi!".
Piebarošanas vietās ieteic nemedīt
Veterinārmedicīnas doktors Jānis Uzuleņš skaidro, ka meža, cūkas ir apveltītas ar labu atmiņu un ilgi atceras vietas, kur sajutušas draudus. Šai atziņai piekrīt arī
V. Lūsis un ieteic medniekiem sēsties ar lauksaimniekiem pie sarunu galda, lai izspriestu, kur labāk izvietot dzīvnieku piebarošanas lauciņus. "Piemērotākās vietas tam būs dziļāk meža masīvos, kur dzīvniekus nekas netraucē. No medībām šajās vietās noteikti jāatsakās," uzsver V. Lūsis. Pašlaik diemžēl mednieku kolektīvi bieži ierīkojot piebarošanas vietas mežmalās un to tuvumā iekārtojot torņus vai luktas gaides medībām. "Skaidrs, ka tramdītās cūkas meklēs mierīgāku vietu, kur baroties, un dosies tur, kur ēdamais vieglāk atrodams. Tagad bieži vien konflikti starp zemniekiem un medniekiem ir, bet dialoga nav." V. Lūsis spriež, ka lielo zemes platību apsaimniekotāji arī varētu atvēlēt kādus desmit hektārus nomaļāk esošu lauku un apsēt to, lai piesaistītu mežacūkas un briežus. Nelietot tur ķīmiju un vienoties ar medniekiem, ka vasaras sezonā tur nemedīs.
Dzīvnieku skaitu var regulēt saprātīgi
A. Zaļkalns pastāsta, ka Sakas mežniecības teritorijā darbojas 17 mednieku kolektīvu. Daļa no tiem arī sējot labību un iestādot kartupeļus. Bet daļai nomātajās platībās to nemaz neesot iespējams izdarīt. "Barot gan baro visi," viņš novērojis. Vedot graudus, kartupeļus un citus sakņaugus. Mežzinis atzīst, ka tas, protams, prasa izdevumus, bet būt par mednieku Latvijā tomēr esot lētāk nekā citās Eiropas valstīs. Viņš mazliet paironizē par to, ka būt par mednieku neviens nav nosodīts, tādēļ jāapzinās, ka vaļasprieks prasīs arī noteiktus līdzekļus.
Mežzinis atzīst, ka medījamo dzīvnieku Latvijā ir daudz un viņu skaits ir jāsamazina. Taču daudzviet lauksaimnieku sūdzības par postījumiem esot arī pārspīlētas: "Cūka ir ziņkārīgs dzīvnieks un noteikti "painteresēsies", kas atrodams tikko apstrādātajā laukā," V. Lūsis izskaidro ziņas par to, ka cūkas apmeklējušas kartupeļu lauku tūlīt pēc apstādīšanas. Viņam piekrīt arī A. Zaļkalns, atzīstot, ka bieži zemnieki ceļ trauksmi arī tad, kad pamana vienas mežacūkas pēdas savā piemājas lauciņā. Abi speciālisti ieteic lauksaimniekiem slēgt līgumus ar mednieku kolektīviem par savu platību "apmedīšanu". "Dzīvnieku netrūkst, un arī atļauju ir pietiekami," skaidro A. Zaļkalns. Ja vienam kolektīvam to pietrūkst, tās varot atpirkt arī no kaimiņiem. Meža dzīvnieku skaita samazināšanu medījot viņš atzīst par saprātīgu veidu. "Zinu, ka Holandē zemnieki indē meža zosis, kas posta labību, ar dažādām indēm, un to gan nevaru pieņemt.
