Lai arī šovs vēl tikai pusē, kā tev, esot prom no mājām un ģimenes, šova dzīvoklī klājas?

Šovā man klājas labi. Ir interesanti cilvēki, publika un pieredze, kā arī profesionāļi, kuri ar mums strādā. Piemēram, šova jaunais vokālais pedagogs Edgars Kramiņš ir ļoti interesants. Tā kā aizvadītajā nedēļā daudz slimoju un netiku uz visām vokālajām nodarbībām, pirms šova desmitā koncerta Edgars man pāris minūšu laikā pateica dažas lietas, kas man burtiski jāizdara. Es uzkāpu uz skatuves un to arī izdarīju. Tik tiešām nedēļas laikā, kopš šovā ir jauns vokālais pedagogs, dalībnieku vokāli ir ļoti auguši. Oskaram Deigelim un Kašeram atklājušies pilnīgi citi balss tembri.

Protams, ka šovā nav viegli. Ir liela spriedze. Slēgtas telpas. Vieni un tie paši cilvēki.

Logu šova dzīvoklī nav. Ir tikai viens logs, kam priekšā restes. Tādos brīžos ir grūti domāt pozitīvi.

Taču mēs te iekšā viens otru glābjam. Lai kā izskatītos no malas, vērojot šovu pa televizoru, mēs viens otru aiz pleciem sapurinām un ceļam uz augšu. Ja pēc septītās šova nedēļas visi sākām dusmoties un «nervi gāja ciet», tagad kaut kādā veidā esam atraduši īsto knifu, kā vienam otru uzmundrināt. Ja es sailgojos pēc sava dēliņa Robīša, tad Kašers, Mārtiņš Ruskis vai Marta Ritova pienāk un apčubina mani. Tā mēs te bužināmies. Nu tā vis nav, ka es visu dienu tik domāju, kā ātrāk tik mājās.

Aizvadītajā nedēļā, kad slimoji, tev bija iespēja nokļūt uz mājām pie saviem mīļajiem – dēliņa Roberta un dzīvesbiedra Ģirta.

Izrādās, ka man bija bronhīts. Paldies šova vadībai, kas palaida mani mājās uzlabot veselību. Pabiju arī slimnīcā. Pa dienu biju slimnīcā pieslēgta pie sistēmām, bet vakarā varēju doties mājās pie sava Robīša. Tādu miera sajūtu izbaudīju. Tā kā ir pavasaris, pasēdēju uz sava balkoniņa un pavēroju, kā mašīnas brauc un putniņi lido! Forši! Varēju brīvi bez videokamerām padomāt.

Sēžot uz balkoniņa, par ko domāji?

Atcerējos, kāpēc vispār esmu atnākusi uz šovu. Dzīvojot šova dzīvoklī, sāku justies kā mājās un biju aizmirsusi savu mērķi, kāpēc šeit esmu.

Atcerējos, ka esmu taču atnākusi uz šovu savā veidā uzvarēt.

Esmu šeit, lai radītu un rādītu to, kādu mūziku radu. Turklāt beidzot varu parādīt plašākai publikai to, ko esmu radījusi tandēmā ar savu mammu. Sēžot uz balkona un domājot, sapratu, ka patiesībā viss ir ļoti skaisti. Šovs mums, jauniešiem, ir lieliska iespēja, lai sasniegtu kaut ko mūzikas biznesā.

Piesakoties šovam, tev bija mērķis pierādīt, ka jaunai sievietei nebūt nav jāatsakās no savu sapņu realizēšanas, ja ir piedzimis bērns.

Sēdēju mājās un skatījās «OKartes skatuves» pirmo sezonu, un domāju, kāpēc es neesmu tajā šovā, jo es tur varētu tā un šitā sevi parādīt. Piedalīties otrajā šova sezonā mani iedrošināja mani «kuģa puikas». (Antra pirms šova muzicēja uz «Tallink» kruīza kuģiem ar latviešu mūziķi Ediju Šnipki grupā «Jammee Band» – red.).

Riskēju, un man viss sanāca. Paldies tuviniekiem, ka viņi mani atbalsta!

Šovā plašāka publika iepazina ģimenes radošo tandēmu: Antra Stafecka raksta mūziku, bet mamma Ilze Mūrniece - liriku.

Pirms vairākiem gadiem, kad vēl mācījos pamatskolā, atradu mammas dzejoļus. Zināju, ka mammai skapī stāv vairākas grāmatiņas, kas iesietas cietos vākos. Paņēmu un sāku lasīt, kā arī dungoju līdzi kādu meldiņu. Taču dziesmas vēl neradās.

Ir kāds smieklīgs stāsts no bērnības, kas sāk piepildīties. Kad es, maza būdama, gāju mājās no skolas, man kājām bija jāiet kādi pieci kilometri. Eju viena pati pa ceļu un iesaucos: «Un tagad uz skatuves nāk Antra Stafecka!» Sāku dziedāt un pēc tam pati sev aplaudēju. Tagad mani uz skatuves šovā piesaka Māris Grigalis. Kāpju uz skatuves, un pēc manis izpildītajām dziesmām cilvēki aplaudē. Redz, kā sapņi mēdz piepildīties!