«To, ka [Hermanis] var iestudēt operu, viņš parādīja 1995.gadā ar «Uguni un nakti», kad opera tika atklāta pēc rekonstrukcijas. Tā bija tam laikam ļoti progresīva, laikmetīga un zināmā mērā pat provokatīva izrāde. Mēs nebijām pieraduši operas žanrā redzēt kaut ko tik drosmīgu. Es esmu Alvi vairākkārt aicinājis, bet viņš atturas no operas,» intervijā aģentūrai BNS atzina Žagars.

Viņš norādīja, ka tikai tagad, kad Hermanis jau ieguvis lielu starptautisku atpazīstamību un slavu, režisors šogad pirmoreiz atgriezīsies pie operas, Zalcburgā iestudējot Bernda Aloiza Cimmermanna «Die Soldaten» un pēc tam Briselē Leoša Janāčeka «Jenufu».

«Ļoti ceru, ka mums izdosies šo Briseles uzvedumu atvest arī uz Rīgu un ka pēc šiem diviem iestudējumiem viņam būs vēlēšanās darīt kaut ko arī Rīgā,» sacīja Žagars.

Ļoti atzinīgi LNO direktors vērtē arī režisora Viestura Kairiša darbu, saucot viņu par «absolūtu veiksmes stāstu» un atklājot, ka plāno nākamgad uzticēt Kairišam arī Riharda Vāgnera «Nībelunga gredzena» ciklā ietilpstošā «Reinas zelta» iestudējumu, ko iepriekš veidoja Štefans Hērhaims.

«Kad mēs sākām «Nībelunga gredzenu» ar «Reinas zelta» iestudējumu, mums bija paredzēts, ka katru no četrām izrādēm iestudēs cits režisors, bet tad mēs mainījām māksliniecisko stratēģiju un es nolēmu visus iestudējumus uzticēt Kairišam. Tagad viņš iestudējis jau trīs operas – «Valkīru», «Zigfrīdu» un «Dievu mijkrēsli». Mēs arī aprēķinājām, ka iepriekšējā iestudējuma atjaunošana un atlīdzība visai radošajai komandai izmaksātu dārgāk nekā operas iestudēšana no jauna,» paskaidroja Žagars.

No jaunajiem režisoriem pagājušajā sezonā viņš priecājies redzēt Aika Karapetjana «fanātisko apņēmību», iestudējot Džoakīno Rosīni «Seviļas bārddzini». Tāpat spilgta debija izdevusies jau pieredzes bagātākajai teātra režisorei Inārai Sluckai ar Bruno Skultes «Vilkaču mantinieci».

«Pagājušais bija debiju gads,» rezumēja LNO direktors.

Viņš pieļāva, ka 2014.gadā, kad paredzēti trīs latviešu operu jauniestudējumi – Romualda Kalsona «Pazudušais dēls», Ērika Ešenvalda «Iemūrētie» un Kristapa Pētersona «Šahs» –, tos visus varētu uzticēt jaunajiem režisoriem.

«Kam konkrēti – es negribu būt pārsteidzīgs. Bet es nopietni skatos arī uz Viesturu Meikšānu, Mārtiņu Eihi, arī tiem jaunajiem režisoriem, kas pašlaik strādā «Dirty Deal Teatro» un «Ģertrūdes ielas teātrī»,» teica Žagars.

Savukārt, runājot par savu darbību režijā, viņš pauda viedokli, ka nav tik būtiski, vai operas direktors iestudē izrādes, bet vai viņš dod iespēju citiem un vai izrādes dod ienākumus.

«Kas attiecas uz mani pašu un medijos izskanējušajiem apgalvojumiem, ka es taisu tikai savas izrādes, es pat nemēģinu attaisnoties – es pusotru gadu neko operā neesmu taisījis. Tas ir ierasts Eiropas modelis, īpaši Vācijā, ka bieži vien operas intendanti ir arī režisori, mākslinieki un taisa izrādes gan savos, gan kaimiņu teātros. Domāju, ka nav tik būtiski, vai direktors taisa izrādes, bet vai viņš dod iespēju citiem talantīgiem režisoriem un vai šīs izrādes operteātrim nes ieņēmumus un atzinību, vai tās aicina uz ārzemēm. Jo nav tie laiki, kad tautu draudzības ietvaros direktors ar administratīvu spēku varētu piespiest kādu Honkongā vai Meksikā ņemt savu izrādi. Vai nu tā iztur konkurenci vai ne. Viņus neinteresē, vai to ir taisījis operas direktors vai kāds cits režisors,» paskaidroja Žagars.