Viss sākās ar Hansa Kristiana Andersena 200 gadu jubileju. 2004. gadā Dānijas Kultūras institūts Latvijā sarīkoja šim notikumam veltītu pasaku konkursu, pasakas vērtēja rakstnieki, un uzvarētāji devās ceļojumā uz Kopenhāgenu.

Pasaku konkurss varēja izrādīties tikai jauks atgādinājums par Andersena ģeniālajiem darbiem, kurus Latvijā pazīst un mīl tāpat kā citās valstīs. Tas varēja būt mazs neaizmirstulīšu pušķītis dzimšanas dienā no Latvijas. Taču tā nenotika. Andersens izrādījās atslēga nevis pagātnei, bet tagadnei.

“Es vēl nekad nebiju saņēmusi tik precīzu, skaudru un jautru vēstījumu par mums, pieaugušajiem, te, šodien, 21. gadsimta Latvijā, kādu to pasakās uzrakstījuši bērni no visas Latvijas. Es smējos un sašutu, man bija kauns, es dabūju kā ar mietu pa pieri, es apraudājos un dusmojos, es priecājos un mulsu,” intervijā Dienai saka Hansa Kristiana Andersena vēstniece Latvijā Nora Ikstena. “Mazie stāstnieki, kuru pasaku valodā dabiski dzīvo senās pasaku formulas, ielikuši tajās jaunu saturu – par mums un mūsu dzīvi, šeit un tagad.”

Bērnu darbus grāmatai izvēlējās dzejniece un redaktore Inese Zandere. “Es izvēlējos 72 pasakas, kurās, manuprāt, visvairāk izpaužas mūslaiku bērna saskare ar savu ikdienas realitāti, un tas, kā viņš šo īstenību izprot un vērtē,” saka dzejniece. „Izvēlējos ne jau pēc mīlīguma un smukuma, bet tieši pēc jēgas – kur labāk redzams, no kurienes domas nāk, kā tās rodas. Mēs veidojām grāmatu tā, lai būtu gan interesanta lasāmgrāmata bērniem, gan laikmeta dokuments, gan mākslas projekts.”

Projektā iesaistīti 5 jauni un visās nozīmēs mūsdienīgi latviešu mākslinieki, pazīstami ar nemierīgu attieksmi pret īstenību un spilgtiem darbiem dažādos, atšķirīgos žanros: Katrīna Neiburga, Ieva Maurīte, Gints Gabrāns, Andris Vītoliņš un Otto Zitmanis. Katram no viņiem dota viena nodaļa grāmatā un liela radoša brīvība, lai grāmata būtu kā “izstāde ar piecām sienām”, kur katrs parāda savu priekšstatu par to, kāda ir mūsdienu bērna dzīves un domu pasaule. Grāmatā ir arī divas Ineses Zanderes pasakas par bērnu dzīvi.

„Es nedomāju, ka mūsu mērķis ir sociāls šoks vai kaut kāds melnais humors, un tomēr – mēs strādājām ar devīzi “vecāki nav īpaši jāsaudzē, bet bērnus vajag pārsteigt”. Mīlēt bērnus nozīmē būt atbildīgam. Plašākai Latvijas sabiedrībai nenāks par ļaunu izprast mūsu bērnu jūtas un attieksmi pret to pasauli, kādu mēs paši esam viņiem radījuši,” saka Inese Zandere. “Mēs gribam sapurināt Latviju ar jautājumu: „Ei, Andersena vārdā, atbildiet – vai jūs paši saprotat, kā dzīvojat? Ieskatieties šajā pasaku spogulī – vai tieši tā jūs gribat dzīvot? Vai jūs gribat, lai tā dzīvo jūsu bērni? Turklāt grāmatas iznākšana dos bērniem Latvijā lielāku pārliecību par to, ka viņi tiek uzklausīti un viņu radošais darbs atklājis kaut ko visiem svarīgu.”

10.decembrī uz grāmatas atvēršanu Hansabankas augstceltnē Saules akmens ieradās grāmatas autori – bērni no visiem Latvijas novadiem, lai saņemtu jauno grāmatu, savstarpēji iepazītos un tiktos ar grāmatas veidotājiem.

Pasaku autorus uzrunāja H.K. Andersena vēstniece Latvijā rakstniece Nora Ikstena, Dānijas Kultūras institūta direktors Simons Drevsens Holmbergs, Hansabankas prezidente Ingrīda Blūma, Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāvis Valdis Bogdanovs, mākslas pētniece Ieva Lejasmeijere un grāmatas redaktore dzejniece Inese Zandere. Artūrs Skrastiņš nolasīja bērniem adresētu noslēpumainu vēstuli vāciņos ar Latvijas ģerboni un parakstu „Rīgas pils Rūķis”.

Ar freestyle hiphopa versiju par izlasīto pasaku tēmām uzstājās Kurts Fridrihsons un Emīls Zants – par prieku publikai negaidīti viņiem pievienojās arī Gustavo, kas bija pasākuma viesu vidū. Tika izveidota Latvijas pasaku karte, lasītas pasakas, kas iedvesmojušas grāmatas nodaļu nosaukumu izvēli, uzdoti dažādi jautājumi pašiem autoriem un stāstīts par grāmatas ilustrāciju tapšanu. Katrīna Neiburga demonstrēja ilustrāciju videoversijas un iepazīstināja ar Īslīces bērniem, kas piedalījušies pasaku ilustrēšanā, ziedojot mākslai savas ēnas.

Inese Zandere, uzrunājot bērnus, viņu vecākus un skolotājus, teica: „Šie zēni un meitenes, kas te sēž un vēl mierīgi atļauj saukt viņus par bērniem, jau paši ar vienu kāju ir pieaugušie. Viņi jau vērtē savu bērnībā iegūto pieredzi un domā par to, kā grib dzīvot savu pieauguša cilvēka dzīvi. Radīšana, rakstīšana ne bērnam, ne arī rakstniekam nav pienākums - tā ir interese, spēle ar pasauli un valodu, lai saprastu tās iespējas. Agrāk lasītās un dzirdētās pasakas saka priekšā formu, kurā izteikt savu pieredzi. Šī pasaku forma neļauj rakstītājam apmaldīties savas pieredzes daudzajās detaļās, tā čukst priekšā, kā no visa, ko jūti, izvēlēties svarīgo.” Visi saņēma bezmaksas pastkartes ar pasaku ilustrācijām un tekstiem. Pasākuma noslēgumā pasakainus gardumus piedāvāja restorāns Sarkans.

Plašāka informācija par grāmatu pieejama www.lielsmazs.lv/pasakas