Autors ekspluatē no populārās vai arī klasiskās kultūras palienētus tēlus, kas realizēti Latvijā nelietotā tehnikā.

Staņislavam Lemam ir kāds pavisam vienkāršs stāsts par to, kā Zemes iedzīvotāji pēta sev neizprotamu dzīvības fenomenu uz planētas vārdā Solāris. Šo stāstu katrs var izlasīt pats (vai noskatīties kādu no tā ekranizējumiem), taču zīmīgs ir šā darba uzstādījums par planētas saprātīgo veidojumu, sauktu par okeānu, kas apgrūtina zemiešus, iemiesojot tiem pieņemamos formātos viņu spēcīgākās emocijas vai vēlmes, turklāt, no šīm realizācijām nav iespējams atbrīvoties. Kamdēļ es to stāstu? Tādēļ, ka šajā darbā tiek atdzīvināta galvenā varoņa mīļotā sieviete, tiesa – līdz ar cilvēcisko apveidu tai pūrā nāk ne tik cilvēcisks saturs, proti – spēja reģenerēties, kas savukārt nozīmē nemirstību. Tad nu varonis, meklējot šā fenomena atslēgu, nonāk pie pārsteidzoša atklājuma – tur, kur cilvēka šūnās mājo atomi, radījumam – neizmērojams tukšums.

Pievērsīsimies empīriskākām lietām. R. Ivanovs ir viens no zināmākajiem un varbūt pat pieprasītākajiem Latvijas māksliniekiem. Viņa atpazīstamību nodrošina rokraksta savdabība – autors ekspluatē no populārās vai arī klasiskās kultūras palienētus tēlus, kas tiek realizēti Latvijas mērogā nelietotā tehnikā – proti, apjomu aprises netiek iezīmētas ar kontūru, bet gan veidotas ar viena toņa dažādām gradācijām (piem., plato svītru darbā MonaLiza) vai, kā šajā izstādē redzamajās gleznās – ar šauru, gludu dažādu krāsas svītrveida triepienu līdzās nostatījumu. Rezultātā gleznotais objekts top redzams tikai no attāluma, kamēr tā konkrētās aprises paliek vairāk vai mazāk izplūdušas, vibrējošas. Tiklīdz skatītājs tuvojas gleznai ar vēlmi notvert formu, tās robežas – tēls izplūst pavisam. Šāds iluzora rakstura efekts ļauj tā radītāju dēvēt par opārtistu*.

Izstāde iezīmē divas problēmas. Pirmā – pēdējos gados radusies pārsātinātība ar R. Ivanova relatīvi vienveidīgo rokrakstu. Otrā – darbos vērojami mēģinājumi pašvērtīgās formas papildināt ar interpretējamu saturu. Proti, gleznās nepārprotami dominē nevainojami izkoptā forma. Par to var pārliecināties, iedomājoties, kā izskatītos, ja R. Ivanovs attēlotu nepopulāras sievietes – būtu skaisti akti. Taču informatīvais materiāls liecina, ka mākslinieks "turpina analizēt šovbiznesa un reklāmas industrijas veidotos tēlus, vienlaikus tos publiski eksponējot un atkailinot, uz ko norāda daudznozīmīgi interpretējamais izstādes nosaukums". Kā arī – "gleznieciskās intereses objekts šoreiz ir figūra – kails ķermenis ar emocijas atspoguļojošiem žestiem". Pēc šādas deklarācijas uzmanība koncentrējas uz darbu saturu, tomēr pat ar iepriekš citētā teksta palīdzību grūti ieraudzīt minētās analīzes klātbūtni. Kā S. Lema stāstā – meklējam atomu, bet atklājam tukšumu.

Tiesa, no šīs problēmas R. Ivanovs veiksmīgi izkļūst, nomainot mediju. Krāsas un lakas vieliskumu aizvieto fotogrāfija (video), precīzāk – glezna, tās virsma, faktūra kļūst par fotogrāfiju objektu. Šādam variantam ir vairākas priekšrocības – visupirms darbs tiek atbrīvots no apdvēseliskošanas (kas ir neizbēgama glezniecībā). Fotogrāfijā – populārākajā un masveidīgākajā tehnoloģijā – konceptuāli viengabalaināk izpaužas t.s. popkultūras analīze. R. Ivanova darbu raksturs ir uz formu vērsts, tādēļ ar paņēmiena tehnika tehnikā palīdzību šī kvalitāte tiek atgriezta dominējošā pozīcijā.

Nedaudz nepamatoti tomēr šķiet pozicionēt R. Ivanovu kā unikālu parādību Latvijas mākslas ainā. Protams, katrs mākslinieks ir unikāls. Taču pazīstamu tēlu citāti ir pulka lietoti F. Kirkes un H. Vorkala daiļradē. Eksperimentus ar vizuālajām robežām var sastapt gan I. Iltneres, gan arī jaunās mākslinieces K. Telbrihas-Narvidas darbos, kā arī citur. Jācer, ka R. Ivanovs izmantos fotogrāfijas sniegtās iespējas vai meklēs jaunus ceļus, kas viņa frontē iezīmētu svaigas, potenciāli auglīgas pārmaiņas. n