Atbildot uz jautājumu par Maskavas apciemojuma iemesliem, Dagmāra stāsta: "Es tiešām iepazinos ar Aleksandru Abdulovu, vadot Krievu kino festivālu. Pēc jau minētā festivāla bijām ar visu radošo grupu vakariņās. Papļāpājām. Saruna kopumā bija neformāla rakstura - par ikdienu un atšķirībām šeit un tur (Krievijā). Jāatzīst, ka žurnāls "ŽZL" ir neprecīzi atstāstījis manis teikto. Mūsu saruna bija - kad būšu Maskavā, droši vien piezvanīšu, lai tiktos uz kādu tasi tējas ar Abdulovu. Jo, tā kā es braucu turp viena pati, tad kaut vai nedaudz pazīstama cilvēka sabiedrība varētu būt vērtīga nezināmā un lielā pilsētā. Varu atzīties, ka mans mērķis bija gan atpūta, gan arī gribēju satikt kādu cilvēku, ar kuru iepazinos festivāla laikā. Bet tas nav Abdulovs." Stāstot par īsajā braucienā gūtajiem iespaidiem, viņa turpina: "Bija iespēja satikt Aleksu Dubasu, kā arī piedalīties viņa raidījumā - viņš strādā radio „Serebrennij dožģ”. Gāja jautri. Biju viņa vadītā pasākuma prezentācijā, kur spēlēja tagad jau kulta statusu ieguvusī grupa „Uma Turman”. Pasēdējām restorānā „Galerija”, kurp dodas visi vietējie oligarhi, krievu slavenības, ārzemnieki un pārpucētās meitenes. Toties lieliska virtuve un dizains. Kā jau Krievijā - viss ir milzīgs, grezns, ar labākajām go-go dejotājām, bārmeņiem, dj un milzīgu ažiotāžu. Tieši brīvdienās atklāšana bija jaunam Maskavas klubam „Oseņ”. Minētā kluba īpašniekiem pieder klubu tīkls - „Zima” un „Ļeto”. Tagad tiem pievienojās trešais(Klubi "Zima" un "Ļeto" tagad ir ciet, bet "Oseņ" ir vaļā - tie nomaina viens otru sezonāli). Lai tiktu minētajā klubā, sastrēgums pa visu kvartālu un masu grūstīšanās uz ielas līdz pat diviem naktī, kaut ārā ir sniegputenis un nenormāls aukstums. Tomēr pēc iekļūšanas iekšā ir skaidrs, ka nekā tamlīdzīga Latvijā nav. Interjers ir ārkārtīgi grezns un pārdomāts - divos stāvos, ir trīs deju zāles, marmora trepes, lustras, zelts un dažnedažādi greznojumi uz sienām un griestiem. Uz trepēm un lounge zālēs ir mīksti tepiķi. Lielākajā zālē, protams, ir normāla deju grīda, bet visos koridoros, kas savieno deju zāles, ir tie paši mīkstie tepiķi. Laba mūzika, skaisti pārpucēti cilvēki (nedaudz butaforiski). Atmosfēra ir pozitīva (ja salīdzina cilvēkus uz ielas, ikdienā), bet tomēr arī nedaudz snobiska. Glaunākajos klubos visur „feis kontrol”, klubu kartes vai ielūgumi. Maksas klubi ir tie, kuriem tik labi neiet un kuri neskaitās prestiži. Kopumā brauciens sniegains, bet interesants. Gribētos uz Maskavu aizbraukt vēl, jo četru dienu laikā to vispār nevar iepazīt - pārāk liela un daudzveidīga..." Runājot par televīzijā demonstrēto šovu "Džungļu zvaigzne", kurā Dagmāra piedalījās, viņa secina: "Cilvēks var pierast pie visa. Arī gulēt uz bambusa neērtās grīdas, samirkt un tad atkal izkalst saulē. Var pielāgoties dažādām dzīves situācijām un atrast kopīgu valodu ar dažādiem cilvēkiem. Dzīvojot tur, pamazām sāc atgriezties pie pamatvērtībām. Atkal pārliecinājos, ka diemžēl, filmējot realitātes šovus, nav iespējams pārnest to sajūtu, atmosfēru un „dzīvi džungļos”, kas risinājās pa īstam, aizkadrā. Neredz mūsu aukstumā sarāvušos ķermenīšus, kas sildīja viens otru, kaut arī bijām sveši cilvēki. Kā dalījām katru kumosu līdzīgi, lai visi būtu kaut nedaudz paēduši, neredz draudzīgi noskaņotās sarunas, kas risinājās aiz kadra... TV ekrānā jau redzama tikai daļa no tā, ko mēs piedzīvojām. Cilvēkus jau vairāk interesē intrigas. Tiesa, nevar nofilmēt to sajūtu, gaisu un smaržu, ka valdīja džungļos. To dabas varenības sajūtu, kad tu sēdi džungļu upes krastā un raugies, kā migla pazūd no milzu koku galiem. Skaisti! Tā visa pietrūkst."