Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Riga IFF: Vinterberga bērnības pieredze filmā «Komūna»

Riga IFF: Vinterberga bērnības pieredze filmā «Komūna»
Facebook Draugiem Twitter Whatsapp
Comments
Foto: publicitātes

Šogad Rīgas Starptautiskais kino festivāls notiks no 13. līdz 23. oktobrim trijos kinoteātros – «Splendid Palace», «K Suns» un «Kino Bize», demonstrējot apmēram 100 filmu. Viena no tām - Tomasa Vinterberga («Svinības», 1998, «Medības», 2013) filma «Komūna».

Šā gada oficiālajā Berlināles konkursā Zelta lācis filmai «Komūna» gan gāja secen, bet par uzmanības trūkumu un kritiķu neatsaucību dāņu kino huligāns un robežpārkāpējs Tomass Vinterbergs nevar sūdzēties. «Dogma 95» manifesta līdzautors un pasaules atzinību guvušais režisors savā jaunākajā filmā sapulcinājis raibu kolektīvu. Par Annas lomu Trīne Dūrholma šogad saņēma Berlīnes Sudraba lāci kā labākā aktrise. Kopš savas pirmās filmas Vinterbergs ir palicis uzticīgs kā Dūrholmai, tā Ērika lomas atveidotājam Ulriham Tomsenam, daudzslāņainus varoņus abiem piešķirot arī šajā lentē.

Kopenhāgena, 1970. gadi. Mantojuma ceļā milzīgai dzimtas mājai nonākot Ērika un viņa sievas Annas īpašumā, abi saprot, ka tā ir par lielu, lai to apdzīvotu vien viņi un meita Freja. Anna izsaka priekšlikumu pieaicināt draugus un paziņas. Ēriks sākotnēji ir skeptisks pret šādu ideju, bet sievas entuziasms drīz vien pielīp arī viņam, aktīvi iesaistoties komūnas biedru atlasē un pārrunās. Drīz vien «būda sāk rūkt» – komūna aug, bohēma kūsā. Kolektīvs kopīgi vakariņo, izklaidējas, kā arī demokrātiskā ceļā pieņem saimnieciskos un citus lēmumus.

Pats Tomass Vinterbergs daļu bērnības pavadījis līdzīgā hipiju ieskautā komūnā. Berlināles preses konferencē Vinterbergs filmu nodēvē par mīlestības apliecinājumu kolektīvam un dzīvesveidam, kurā režisors auga, piezīmējot, ka viņam galvenokārt pietrūkstot dalīšanās aspekta. Režisors pauž apbrīnu par šiem drosmīgajiem «pusmūžniekiem», kuri uzdrošinās izrauties no iestigšanas provinciālā dzīvē un eksperimentēt ar tradicionālas ģimenes modeli. «Komūnas» iekšienē tiek piedzīvotas dažādas kolīzijas, tostarp šķiršanās, satuvināšanās, nomaiņa un nāve, filmai zem mikroskopa paliekot dažādas ciniskas, bet gluži dabiskas spēlētāju nomaiņas. Tā, piemēram, šķelšanos asi iezīmē Ērika afēra ar studenti Emmu (Helēna Reingārda Ņūmane, Vinterberga sieva).

Viņš šo faktu neslēpj no Annas, pamazām nonākot līdz lēmumam integrēt Emmu komūnas dzīvē. Racionālās un stiprās Annas lēmums vēlāk tomēr izrādīsies destruktīvs pret viņu pašu. Pārējie mājinieki situācijas dramatiskākajā punktā iejaucas, pat šādā kutelīgā situācijā privātu lēmumu padarot par kopienas dienaskārtības jautājumu. Visuzņēmīgākā pret šo avantūru ir Ērika un Annas četrpadsmitgadīgā meita Freja, kura vērojoši uzņem sevī visu starp pieaugušajiem notiekošo. Meitene tiek samalta starp diviem dzirnakmeņiem – māti un tēvu. Faktiski Freja un Anna ir situācijas lielākie upuri un kopienas spēcīgākās personības, piedzīvojot vislielākās pārmaiņas un emocionālos satricinājumus.
Filmas «Komūna» virzība ir dinamiska un raiti ierauj skatītāju jautrības un cilvēcisko attiecību virpulī, beigās pieķeroties pie domas, ka šādā kompānijā dzīvot noteikti nebūtu garlaicīgi. Ne velti Vinterbergs šādu attiecību modeli izvēlējies savas jaunākās filmas sižetam. Viņš ir viens no novatoriskākajiem un spurainākajiem dāņu režisoriem. 1995. gadā tandēmā ar Larsu fon Trīru viņš Parīzē prezentēja abu izdomāto un parakstīto «Dogma 95» manifestu. Vien 45 minūtēs abi režisori bija uzrakstījuši desmit baušļus, kas sludina filmas absolūtu tehnisku, kinematogrāfisku un sižetisku lakoniskumu. Šie pamatpostulāti nosaka, ka kamerai jābūt tikai rokās turētai un uzņemšanas laukumam – maksimāli autentiskam, respektīvi, nekādu filmēšanu studijās, iztiekot bez optiskiem filtriem, mākslīga apgaismojuma, mērķtiecīgi iekļautām dekorācijām un atsevišķi piemontēta skaņu celiņa. Filmai jābūt absolūti tīrai no «pārcenšanās» un pašmērķīguma, fokusējoties uz spēcīgiem aktierdarbiem un manifestējot kino patieso būtību.

Pirmās «īsti dogmiskās» filmas bija Vinterberga «Svinības» (1998) un Trīra «Idioti» (1998). Tiesa, abi režijas anarhisti pievēra acis uz kādu deklarācijas bausli, te iekļaujot mūziku, kas neskan uzņemšanas laukumā, te pieverot logu, līdz ar to regulējot dabisko gaismu, nevis adaptējoties reālajiem apstākļiem. Lēnām Dogmas idejas pabālēja, bet vēl joprojām šī ir palikusi viena no kino vēsturē skaļākajām autorisma kustībām. Tomēr ne «Komūna», ne Vinterbergs īsti vairs neseko Dogmas baušļiem, režisoram atzīstot, ka tas ir bijis ļoti radošs posms, bet visai riskants solis.

Šogad Rīgas Starptautiskais kino festivāls notiks no 13. līdz 23. oktobrim, trijos kinoteātros – «Splendid Palace», «K Suns» un «Kino Bize» – demonstrējot apmēram 100 filmu. No 27. septembra iespējams iegādāties biļetes uz festivāla seansiem. Tās iespējams iegādāties gan festivāla mājaslapā www.rigaiff.lv, gan «Biļešu servisa» kasēs un interneta mājaslapā.

Visplašākā informācija par festivāla filmām atrodama www.rigaiff.lv. Rīgas Starptautiskais kino festivāls top ar Valsts Kultūrkapitāla fonda un Rīgas Domes atbalstu. Par jaunāko festivāla tapšanā var uzzināt, arī apmeklējot Riga IFF šķirkļus Facebook, Twitter un Instagram vietnēs.

Tēmas

Nepalaid garām!

Uz augšu