Tās ierunājuši aktieri Ninuce Leimane un Rūdolfs Plēpis.

Ierakstā dzirdamas desmit pasakas: „Kaķīša dzirnavas”, „Jūras vārava”, „Mūžīgais students un viņa pasaka”, „Pelnrušķīte”, „Pasaka par vērdiņu”, „Milzis”, „Bendes meitiņa”, „Ķēniņa dēla trīs dārgumi”, „Meža balodītis”, „Dvēseļu mežs”.

"Skalbe viens no pirmajiem latviešu rakstniecībā tiecās apvienot latviešu kultūrā un pasaules izjūtā balstītu tradīciju un Eiropas modernismu, radot pasakas žanru, kurā savdabīgi atklājas simbolismam raksturīgā noslēpumainā pasaule. Tajā saplūst fantastiskais un pazīstamais, dzīve un sapnis. Skalbes pasakām nav latviešu pasaku tradīcijai noteikto robežu, tajās viss pastāv un darbojas vienlaikus – atpazīstama ainava, pasakas sižets, stāstītāja dabas vērojums un mūžības apjauta.

Pasaku pasaule piepildās ar lietām un norisēm, un katrai no tām ir sava vieta, nozīme un dzīvība,"

uzskata literatūrzinātnieks Raimonds Briedis.

"Mūsuprāt, Kārļa Skalbes "Ziemas pasakas", kas ir iekļautas Latvijas Kultūras kanonā, iznākušas savlaicīgi, tieši pirms ziemas saulgriežiem. Tas ir laiks, kad katrā ir iekšēja nepieciešamība garīgi attīrīties, sagatavoties nākamajam gadam. Kārļa Skalbes pasaku klausīšanās draugu un ģimenes lokā vai vienatnē to veicinās," domā izdevniecības "Apostrofs" pārstāve Liāna Langa.

"Šis ieraksts būs vērtīga dāvana gadumijas svētkos gan bērnam, gan pieaugušajam."

Kārļa Skalbes klausāmgrāmata ir izdota ar VKKF un radio NABA atbalstu. Tā ir pieejama grāmatnīcās un mūzikas ierakstu veikalā "Upe" (Vaļņu ielā 26), kur tās cena ir Ls 6.50.

Par autoru

Kārlis Skalbe (1879 - 1945)

Dzejnieks, prozaiķis. Latviešu literārās pasakas žanra radītājs. Dzimis kalēja ģimenē Vecpiebalgā, mācījies Vecpiebalgas draudzes skolā. Strādājis par laukstrādnieku. 1901. gadā ieguvis tautskolotāja tiesības, strādājis par skolotāju. 1905. gada revolūcijas laikā žurnāla “Kāvi” redaktors. Pēc tā aizliegšanas emigrējis, dzīvojis Šveicē, Somijā, Norvēģijā. 1909. gadā atgriezies Latvijā. 1911.—13. gadā atradies apcietinājumā. 1. pasaules kara laikā strādājis dažādās avīzēs. Aizstāvot Latvijas neatkarības ideju, bijis Latvijas Nacionālās padomes un Tautas padomes loceklis, Satversmes sapulces loceklis un Saeimas deputāts. 1920.—1940. gadā laikraksta “Jaunākās Ziņas” literārās nodaļas vadītājs. 1928.—1935. gadā daiļliteratūras žurnāla “Piesaule” vadītājs, 1942.—1944. gadā vadījis literāro žurnālu “Latvju Mēnešraksts”. 1944. gadā emigrējis uz Zviedriju, kur turpinājis sabiedrisko darbu līdz savai nāvei. 1992. gadā pārapbedīts savās Vecpiebalgas mājās “Saulrietos”, kur kopš 1984. gada darbojas K.Skalbes memoriālais muzejs. Nozīmīgākie darbi dzejā: „Sapņi un teikas” (1912),”Daugavas viļņi” (1918), „Pēclaikā” (1923), „Vakara ugunis” (1927), „Zāles dvaša” (1931), „Klusuma meldijas” (1941). Pasaku žanrā: „Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties” (1904), „Ziemas pasakas” (1913), „Pasaka par vecāko dēlu un citas pasakas” (1924), „Muļķa laime” (1932).