Apspriedušies ar juristi, nolēmām, ka valstī, kurā valda tāds haoss, korupcija un brāļošanās, tiesas ceļā būtu praktiski neiespējami piedzīt jelkādu kompensāciju par dzeltenās preses izlēcieniem, tāpēc rakstu nolēmu nepublicēt. Tomēr pēc pēdējām tā saucamajām „intervijām” žurnālos „Kas Jauns” un „Vakara Ziņas” nolēmu, papildinot ar svaigiem iespaidiem, laist to klajā, jo gada laikā žurnālistu bezkaunība, šķiet, augusi apgriezti proporcionāli viņu rakstītprasmei. Šis nebūs mēģinājums uzspodrināt manu reputāciju, jo man tā ir gluži vienaldzīga. Tā būs vienkārši patiesība par to, kā top raksti minētajos izdevumos, un pārdomas rosinošs materiāls Matriksā dzīvojošām aitām, kuras blējot gatavas atzīt par gardu esam katru uz dzeltenas salvetes pasniegtu barības surogātu. Turklāt man apnicis atbildēt uz neskaitāmajiem jautājumiem „Kā tad tā?” un „Vai tu tiešām atpakaļ?”, tāpēc, izmantojot iespēju, raudzīšu šo problēmu daļēji atrisināt.

Iesākumā ķersimies pie „Kas jauns” publicētās „intervijas” - „Bindemanis atkal dzīvo Latvijā”, kas savā bezkaunībā un melīgumā neapšaubāmi ieņem pirmo vietu. Filmas cienīgs jau ir pats stāsta sākums. Man piezvanīja reportiere un teica: „Mūsu redaktors pirms dažām dienām jūs redzēja uz Tērbatas ielas, ko jūs tur darījāt? Domāju, ka mums vajadzētu aprunāties.” Es atbildēju, ka uz Tērbatas ielas atrodas studija, kurā divas dienas pavadīju ar Prāta Vētru, iespēlējot ģitāru partijas viņu jaunajam albumam. No intervijas atteicos, jo publicitāte Latvijā mani absolūti vairs neinteresē. Reportieres replika bija šokējoša: „Ja nepiekritīsiet intervijai, man ļoti negribētos par jums rakstīt kaut ko riebīgu, tāpēc labāk būtu, ja mēs satiktos.” Teicu, lai piezvana nedēļas beigās. Nākamie zvani sekoja sestdienas rītā, kad es pēc naktī spēlētas diskotēkas, pats par sevi saprotams, gulēju. Nākamās nedēļas izdevuma vāku jau rotāja virsraksts „Bindemanis spiests atgriezties. Nauda beidzas, meitene aiziet, iedzīve izpārdota.” Kaut kāds ārprāts! Kāda nauda beigusies? Man, kopš aizbraucu uz Spāniju, naudas nevienu brīdi lāgā nav bijis – vilku galus kopā, pateicoties nedaudzajiem pasūtījumiem un cilvēku, kuri mani ciena, atbalstam. Kāda meitene aizgājusi? Ja runa ir par AgNesh, dīvaini, ka tajā brīdī, kad „Kas jauns” reportiere mani centās sazvanīt pēdējoreiz, mēs ar „meiteni, kura aizgājusi” nodarbojāmies ar lietām, kuras ir daudz patīkamākas nekā atbildēšana uz dzeltenās preses telefona zvaniem. Kāda iedzīve izpārdota? Visa mana iedzīve, ieskaitot dzimšanas apliecību, atrodas Barselonā. Labdarības ūtrupē Berga Bazārā es pārdevu vienu pašportretu, Ekspedīcijas mugursomu, bleķa krūzīti un tukšu „Vecā fātera vīna” pudeli. Vai tā būtu tā iedzīve?

„Šeit viņš ieradies, lai sapelnītu naudu, lai būtu par ko atsākt studijas.”

Neesmu atgriezies un neesmu ieradies sapelnīt nekādu naudu. Atbraucu uz māsas un vēl viena drauga kāzām un nospēlēt virkni diskotēku Rīgas klubos. Nedomāju, ka man tas būtu kādam jāstāsta, taču, lai taptu skaidrs – pēc tam man bija operācija, vairāk nekā mēnesi nogulēju gultā un, vai operācija bijusi līdz galam veiksmīga, būs zināms tikai ap Ziemassvētkiem. Nekas cits man neatliek, kā šeit uzkavēties.

„Arī šobrīd māksliniekam darba piedāvājumu netrūkstot.”

„Bindemanis „Kas jauns” stāsta, ka viņš Latvijā vēl aizvien esot pieprasīts mākslinieks...”

Absurds! Bindemanis, pirmkārt, neko nestāsta, jo šāda saruna vispār nekad nav notikusi, otrkārt, kopš aizbraucu uz Spāniju, esmu pilnīgi laukā no Latvijas aprites un palikuši vien daži klienti, kuri ir pietiekami progresīvi, lai apjēgtu, ka mūsdienās uzturēt sakarus un izpildīt pasūtījumus var arī ar interneta un telefona starpniecību, bez vizuāla kontakta.

„Ekstravagantais mākslinieks atkal uzdzīvo Rīgas naktsklubos un joprojām ir savas lielās mīlestības meklējumos.”

Par kādiem lielās mīlestības meklējumiem ir runa? Neatminos, ka kaut ko būtu meklējis.

Kā otrajam pievērsīsimies pagājušajā nedēļā „Vakara Ziņās” publicētajam daiļdarbam „Bindemanis atkal pieprasa samaksu par interviju”. Nezinu, kas ir Maigonis Brangais, kurš parakstījies kā autors, - manu telefonu karstu padarīja Santas Sergejevas uzstājīgie telefona zvani un īsziņas. Es neiedziļināšos rakstītāja(-as) pusaudža stilā, kurš vairāk piedienētos interneta portālos dirnošiem neveiksminiekiem, kuri sevi lepni dēvē par „komentētājiem”, nevis sevi cienošam žurnālistam – skaidri redzams sarūgtinājums par atteikto interviju un līdz ar to arī personiska naida izvirdums. Jāteic, ka pseidonīma pieņemšana šajā gadījumā norāda uz vēlmi anonīmi ķengāties, kas īpaši raksturīga iepriekšminētajam kontingentam. Sevišķi amizanti man šķiet dažādie man piedēvētie epiteti – te parādība, te jauneklis, te kungs, te atkal jaunskungs. Nenosmaidīties.:)

„Viņš izcēlās ar skarbu, bet patiesu vērtējumu Ingrīdai Ūdrei, taču ar visai dīvainu — dažiem citiem šova dalībniekiem. Radās iespaids, ka Bindemaņa kungam nav nekādas sajēgas par mūzikas stiliem, kur nu vēl par izpildījumu.”

Teikšu atklāti – visu šova laiku es no kauna sarku. Bija atsevišķi elementi, kas mani aizkustināja, bet kopumā tas bija bezgaumības kalngals! Runājot par maniem spriedumiem – vai Brangā kungs (Sergejevas jaunkundze) būtu kompetenti spriest par mūzikas stiliem, sevišķi, ja šajā pasākumā valdīja viens vienīgs stils, proti, karaoke? Par Ūdri – katrai tautai ir tādi varoņi, kādus tā pelnījusi. Piemetināšu, ka žūrija bija tiesīga lēmumus balstīt uz subjektīviem apsvērumiem un tādi tie tad arī bija.

„...Bindemanis, telefoniski tielējoties vismaz trīs diennaktis un bērnišķīgi apsaukājoties, nolēma, ka beidzot jāķeras kazai pie ragiem un jāpieprasa nauda par interviju.”

Nekādas tielēšanās un, vēl jo vairāk, bērnišķīgas apsaukāšanās nebija – es pateicu, ka par interviju gribu naudu un viss. Kā jau gaidāms, atbilde bija noraidoša. Teicu, lai iesākumā vismaz atsūta jautājumus, uz kuriem jāatbild. Nenolaidīšos tik zemu, lai tos publicētu, bet, kad izlasīju, tapa pilnīgi skaidrs, ka šāda intervija mani neinteresē. Aizsūtīju reportierei īsziņu: „Piedod, nekas nesanāks. Kopš 1990. gada uz šādiem jautājumiem esmu atbildējis kādas 174 reizes. Mani nesaista jautājumi par to, kāda ir mana mīļākā krāsa un cik reizes dienā es eju uz podiņa.” Sekoja atbilde: „Tie bija tikai jautājumi, lai Tu vispār piekristu atnākt uz interviju. Nedomāju, ka Tu esi tāds nūģis.” Un tādā garā. Neatminos, ka ar šo jaunkundzi būtu dzēris tubrālības, lai viņa ar mani atļautos būt tik familiāra. Jautājumi man tika atsūtīti piektdienas vakarā, un jau sestdienas rītā es devu noraidošu atbildi, tāpēc apgalvojums „vismaz trīs diennaktis” vispār nav apspriešanas vērts. „...viņa toreizējā draudzene Agnese Čivle, kura gan vēlāk no viņa aizbēga atpakaļ uz Latviju.”

Dīvaini – vienā rakstā minēts, ka „līdz ausīm iemīlējusies multimāksliniekā”, citā jau, ka bēg. Draudzene nekur neatbēga, mēs esam kopā arī šobrīd, bet par to, kā veidojas mūsu attiecības, nevienam nav nekādas daļas, un tas nav apspriežams. Mēs šķiramies un salabstam dažreiz pat vairākas reizes dienā – nu un? Ja kādu tas ļoti interesē, pēdējoreiz mēs šķīrāmies pagājušo sestdien, 1. decembrī, kam sekoja atkalapvienošanās pirmdien, 3. decembrī. Pa to laiku es trīsreiz pakakāju, trīsreiz pārģērbos, izdzēru pāris pudeles šņabja, pagatavoju spageti visai komūnai, izmazgāju grīdu virtuvē, izspēlēju pārdesmit partijas pokera un nedaudz pagulēju.

Un, visbeidzot, paanalizēsim Ludmilas Glazunovas rakstu ’’Bindemanis draud žurnālistei un prasa naudu’’. Kaut kādai robežai taču jābūt, cik tālu var iet prese savos melos un bezkaunībā! Kādēļ tad vispār vajadzēja ar mani tikties – varējāt vien rakstu taisīt turpat Rīgā! Tiesa gan, arī tas “Vakara Ziņu” praksē nav nekas ārkārtējs, bet par to vēlāk.

Viss raksts pasniegts kā viena vienīga sūkstīšanās, lai gan es šeit jūtos lieliski, neskatoties uz tādām sīkām nebūšanām kā naudas trūkums. Man prātā nav nācis par kaut ko žēloties un, vēl mazāk, kaut ko publiski apspriest – es dzīvoju pašā Vidusjūras krastā, radoši strādāju, rakstu mūziku, apgūstu spāņu valodu un galvenokārt izbaudu Sūnuciema zēnu trūkumu. Es būtu varējis pastāstīt par saviem iespaidiem, par šejienes īpatnībām, par cilvēkiem, bet tādas lietas, protams, dzelteno presi neinteresē – daudz svarīgāka šķiet informācija par to, cik šeit maksā kilograms kartupeļu un kādas krāsas dzira ir manā pudelē. Vispār es neatrodu neko apspriešanas vērtu tajā, ka, ierodoties pilnīgi svešā pilsētā, pirmie mēneši ir grūti, ņemot vērā, ka pēdējo desmit gadu laikā biju aizmirsis, ko nozīmē meklēt darbu – Rīgā tas pats mani atrada. Cilvēki, kuri Barselonā iebraukuši un šeit dzīvo, saka, ka paies vismaz gads, kamēr kaut kas nostabilizēsies, un tas ir normāli. Labi, šīs ir tikai ētiskas dabas pārdomas, ķeramies pie lietas! Man līdzi, lasītāj!

’’Bindemanis draud žurnālistei un prasa naudu’’

Raksta apmelojošā būtība sevi pompozi piesaka jau virsrakstā. Abi minētie apgalvojumi, izrauti no konteksta un salikti vienā teikumā, pilnībā sagroza faktus. Nauda tika prasīta kā honorārs par interviju, bet draudi, turklāt ar pamatīgu laika nobīdi un pilnīgi par citu tēmu, bija nevainīgs joks, par ko paķiķināja pat Glazunova (izvērstāku analīzi skatīt tālāk). Jāpiezīmē, ka visa saruna norisinājās pietiekami nepiespiestā gaisotnē, lai runas par kaut kādiem draudiem būtu vienkārši smieklīgas.

”Izrādījās, multimākslinieks par sarunāto tikšanos nav aizmirsis, taču neesot naudas, lai papildinātu telefona kredītu, tādēļ arī nav varējis atbildēt uz īsziņu.”

Nekorekti. Tas, ka man nebija naudas telefona kredītam, ir tikai un vienīgi mana darīšana. Starp citu, ja tas kādu ļoti interesē, varu piebilst, ka īsziņa uz Latviju šeit maksā tieši tik, cik kilograms kartupeļu, ja tos pērk 3 kg iepakojumā, proti, 0,7 EUR.

”Bindemanis sēdēja uz strūklakas malas, viņu bija apskāvusi skaista blondīne — Kaspara mīļotā sieviete Agnese Čivle. Turpat pie kājām novietots maisiņš, kurā stikla pudele ar caurspīdīgu šķidrumu (visticamāk, šņabi) un pudele ar rūsganu dziru. Pēc Agneses teiktā, sapratu, ka abi svin Jaungadu, dzerot šņabi ar burkānu sulu.”

Nekorekti. Bija 1. janvāris, Jaungada diena, un nevienam nav nekādas daļas - mēs dzeram šņabi, sūkalas, vīnu vai urīnu. Pēc patiesības izslāpušajiem varu atklāt – uz pudeles skaidri un gaiši bija rakstīts „STOLICHNAYA”, savukārt otrā pudelē bija nevis dzira, bet gan augstvērtīga firmas „Granini” burkānu-apelsīnu sula, kuru, tāpat kā minēto degvīnu, var atrast arī Rīgas veikalos.

”...visi līdzekļi, kas bija paredzēti gadam, izkusuši divarpus mēnešos, kas pavadīti Katalonijā. Abi īrējot nelielu trīs reiz trīs metru istabiņu, par kuru mēnesī jāmaksā vairāk nekā 400 eiro. Ar šādu summu viņi nebija rēķinājušies. Sastādot aptuveno izdevumu tāmi gadam, Kaspars teic, ka tā veidota pēc Latvijas cenām.”

Pilnībā sagrozīta informācija, kas nostāda mani pamuļķa lomā. Līdzekļi bija paredzēti nevis gadam, bet pirmajam semestrim, es lieliski zināju, ka istaba maksā vismaz 400 EUR mēnesī, un ar to arī rēķinājos. Bija sarunāts, ka pirmos mēnešus par simbolisku samaksu (komunālie maksājumi un īre, kas mēnesī veidotu ne vairāk kā 100 EUR) varēsim apmesties četristabu dzīvoklī pie mana paziņas, kurš pats šobrīd atrodas Rīgā un pagājušajā gadā, atbraucot no Barselonas, dzīvoja pie manis. Saskaņā ar norunu viņa draudzenei lidostā mūs vajadzēja sagaidīt. Tā kā, ierodoties Barcā, lidostā mūs neviens nesagaidīja, mans “izpalīdzīgais draugs” vairs necēla klausuli, bet iedotais draudzenes telefons bija ārpus uztveršanas zonas, pirmo mēnesi bijām spiesti īrēt istabu par 270 EUR nedēļā, jo par pieņemamu cenu atrast istabu pārim ir ļoti grūti. Man ar galvu viss ir kārtībā, un nekādu tāmi pēc Latvijas cenām es neesmu veidojis! Absurds! Es jau agrāk esmu bijis Spānijā un zinu, kādas šeit ir dzīvokļu cenas.

”Un jau pēc pusgada viņš Barselona būšot “stārs””

Kārtējo reizi no konteksta izrauts fragments par prieku pašapziņas trūkuma mocītajiem. Es teicu, ka man šeit ir lielas priekšrocības, tieši pateicoties vizuālajam tēlam – jau pirmajā naktī tajā pašā Placa Reial bariņš jauniešu lūdza ar mani kopā nofotografēties, jo uzreiz esot sapratuši, ka es esot stārs, kādā citā reizē, kad ar AgNesh uzcirtušies gājām uz klubu, cilvēki uz ielas apstājās, mums uzgavilēja un aplaudēja. Atrodoties klubā, apkārtējo uzmanība ir tik uzkrītoša, ka dažubrīd liekas, ka atrodies fotosesijā vai uz sarkanā paklāja. Ja Latvijā man pietika ar pirmo koncertu, lai cilvēki par mani sāktu runāt, es neredzu nevienu šķērsli, kas man traucētu to izdarīt arī šeit. Pusgads, pēc manām aplēsēm, ir aptuvenais laika posms, kas nepieciešams, lai nodibinātu kontaktus, savāktu grupu, sastādītu programmu, sāktu mēģināt, veikt ierakstus un koncertēt. Tāds bija konteksts, un tas ”stārs” tika pasniegts ar humoru. Bet tas nu tā – vienkārši kārtējais nekorektais gājiens no Glazunovas puses kā ilustrācija.

”Agnese vēstīja, ka Kasparam esot daudz darba piedāvājumu — viņam klāt nākot cilvēki klubos un piedāvājot iespējas sadarboties. Vaicāju, vai Bindemanim grūti atkauties no darba piedāvājumiem? Tā gluži vis neesot, taču cilvēki jūtot Kaspara harismu; to jūtot ne tikai Agnese, kas ir līdz ausīm iemīlējusies multimāksliniekā, bet ari citi.”

Daudzos darba piedāvājumus Glazunova, kā parasti, izzīdusi no pirksta. Nonsenss – man nav naudas mācībām, bet no darba piedāvājumiem es nevaru atkauties! Protams, man šis un tas ir piedāvāts, bet man vairs nav tas vecums, kad es gribētu un varētu atļauties darīt šo un to. Savukārt atkal pašas Glazunovas izgudroto nievājošo frāzi par AgNesh, “kas ir līdz ausīm iemīlējusies multimāksliniekā” (par mūsu attiecībām vispār runāts netika), skaitot mantru: „Man pieder ceturtā vara, man pieder ceturtā vara, nu es jums visiem parādīšu!”, piedienētos uzrakstīt vien nemīlētam cilvēku nīdējam. Tiesa, Glazunovas rakstīšanas mākslā pozitīvas vēsmas un cilvēkmīlestības iezīmes velti meklēt (likteņa ironija: Людмила krievu valodā nozīmē apmēram „cilvēkmīle”). Dīvaini šķita arī tas, ka tad, kad es ieteicu sazināties ar Elitu Veidemani, vispirms viņa atkārtoti uzsvēra, ka ir pati sev priekšniece, lai gan vizītkartē rakstīts: ”Ludmila Glazunova, galvenās redaktores vietniece”, un tikai pēc vairākkārtējas uzplīšanās piekrita piezvanīt.

”“Bet kā ar studijām?” uzdrošinājos pavaicāt. Kaspars tikai attrauca, ka studējot. Ko īsti? Nu to, ko iepriekš teicis. Tad atklāja, ka grasās ņemt akadēmisko gadu, jo beigusies nauda.”

Nekorekti. Katru gadu neskaitāmi studenti ņem akadēmisko krietni vien mazāk objektīvu iemeslu, ne tikai naudas trūkuma, dēļ. Īpaši nekorekti šo jautājumu cilāt, ņemot vērā, ka par savu naudas trūkumu man galvenokārt jāpateicas tieši “Vakara Ziņu” tenkošanai (skatīt nākamo komentāru).

”Pēc brīža viņš paņēma manu bloku, kur pierakstīju pāra sniegtās atbildes. Palasījis manus ķeburus, viņš strauji izplēsa lapu no bloka, sakot, ka šādu interviju viņam nevajag (tieši šā iemesla dēļ nevaru precīzi citēt Bindemaņa kunga un viņa draudzenes sacīto, bet tikai pārstāstīt). Un vispār, “Vakara Ziņas” esot izčakarējušas viņa dzīvi, nosaucot par “končenno” (pēdīgais — žargonvārds, krievu val.) narkomānu, tādēļ viņš zaudējis darbu. Kādu? To viņš neatklāja.”

Darbu es nezaudēju “končennā narkomāna” dēļ (cik reižu mūžā esmu lietojis narkotikas, var uz pirkstiem saskaitīt). Šis atkal ir kārtējais no konteksta izrautais fragments, šoreiz no stāsta par Dagmāras došanos uz Ameriku, salipināts ar skandālu, ko “Vakara Ziņas” uzpūta saistībā ar AgNesh salauzto gūžu klubā Essential. Tieši tajā laikā es šajā klubā sāku strādāt un man tas bija ļoti svarīgs darbs, pirmkārt, tādēļ, ka man patīk tur spēlēt, otrkārt, tādēļ, ka līdz aizbraukšanai man tas nodrošinātu Ls 1000 mēnesī. 9 mēnešos tie ir Ls 9000. Ja pieskaita mūzikas komponēšanu, darbu reklāmas jomā un spēles citos klubos un pasākumos, es uz Spāniju varētu doties, cepuri kuldams. Kad “Vakara Ziņas”, konkrēti, Ilmārs Stūriška, man zvanīja un pieprasīja (nevis vaicāja vai palūdza, bet tieši pieprasīja) komentārus, es teicu, ka man šāds raksts šobrīd varētu kaitēt, jo nupat visa ņemšanās ap šo gadījumu pieklususi, mēs ar kluba vadību visas domstarpības esam vairāk vai mazāk atrisinājuši un būtu labāk, ja mēs šo jautājumu pagaidām necilātu. Tad reportieris, teju vai sadusmojies, sāka dīkt, lai es saprotot arī viņu - tas esot viņa darbs un ko nu lai viņš tagad iesākot, nemaz neklausīdamies manis teiktajā, ka šāda raksta dēļ es pats varu vispār palikt bez darba. Beigās mēs vienojāmies sazvanīties pēc nedēļas, varbūt tad es varētu kaut ko pateikt. Tās pašas nedēļas beigās “Vakara Ziņās” jau tika publicēts raksts, kurš klasiski sākās ar frāzi: “Pēc kāda aculiecinieka stāstītā...”, kurā daiļrunīgi, taču nepatiesi tika atspoguļots starpgadījums klubā, turklāt tika cilāts jautājums par kaut kādu mistisku tiesāšanos gan starp AgNesh un Essential, gan starp AgNesh un mani, kas ir pilnīgs absurds. Lieki teikt, ka pēc šā raksta publicēšanas kluba vadība mani diskotēkas spēlēt vairs neaicināja.

”Saruna, kas pārsvarā sastāvēja no trīsstāvīgiem lamuvārdiem, bija par žurnāla “Vakara Ziņas” iepriekšējo redaktoru, kurš esot piečakarējis Bindemani, solot naudu vai citādi atlīdzināt morālos zaudējumus, taču nepildot solījumus.”

Nekaunīga apmelošana. Trīsstāvīgos vārdus es lietoju ļoti reti un īpašos gadījumos, piemēram, lasot šo Glazunovas rakstu. Pilnīgi noteikti ne svešu cilvēku, īpaši, dzeltenās preses reportieru klātbūtnē.

”Lai arī kā, tomēr atgādināju, ka Kaspars solīja interviju, un pat tas, ka viņš saplēsis manus pierakstus, nenozīmē, ka viņš var izdzēst informāciju no manas galvas. Varot gan, viņš bilda, kaut vai iemetot mani strūklakā. Un tad es būšot tā, par kuru rakstīs avīzes, tas ir, vietējās, spāņu. Vai arī — ja es uzrakstīšot kaut rindiņu par viņu, puiši Latvijā mani atradīšot... Šie vārdi skanēja kā nepārprotami draudi.”

Augstākā mērā nekaunīga apmelošana. Nekādi puiši Latvijā vispār netika minēti, man nav ne jausmas, kas tie tādi un ko Glazunova ar tiem bija domājusi. Iemešana strūklakā bija joks, par ko noķiķinājās arī pati Glazunova, šeit izrauts no konteksta un formulēts kā “nepārprotami draudi”.

Tikpat labi paplikšķināšanu pa muguru varētu pasniegt kā mēģinājumu pārlauzt mugurkaulu. Iedomāsimies situāciju - kāda kriminālā autoritāte žurnālistam, kurš gatavo atmaskojošu materiālu, atsūtītu šādu draudu vēstuli: ”Lai velns par stenderi! Es Tev rādīšu, kā bāzt degunu svešās darīšanās! Iemetīšu Vērmanīša strūklakā ar visiem zābakiem! Tad tik Tu man redzēsi!”

Tas ir vienkārši smieklīgi – Bindemanis pašā Barselonas centrā, simtiem cilvēku klātbūtnē iemet strūklakā Glazunovu! Turklāt man vēl būtu jāizdomā, kā viņu pārvest no Latvijas uz šejieni, lai savus nolūkus īstenotu. Starp citu, par to, ka Glazunova, uzpūšot šos draudus, minstinājusies, liecina arī apakšvirsraksts: ”Nopietni vai nenopietni draudi?”

Tālāk - es solīju interviju (Glazunovas vārdiem: „aprunāties par dzīvi”), nevis skandālu, manas veļas publisku mazgāšanu un pārtikas cenu apspriešanu.

Kāpēc man pirktākā vakara izdevuma labā par velti būtu jādara kaut kas tāds, no kā man pašam nav nekāda labuma, un jārunā par lietām, kuras mani absolūti neinteresē? Īpaši, ja es atrodos 4000 km attālumā no “Vakara Ziņu” ietekmes sfēras, kurā es uz dzīvi pilnīgi noteikti atgriezties netaisos.

Starp citu, to izplēsto (nevis saplēsto) lapeli es neesmu izmetis un tas, kas tur rakstīts, Glazunovai pilnvērtīgas, mani interesējošas intervijas atšifrēšanai neko nelīdzētu – tur ir tikai tādi nieki kā īres maksas, rīsu cenas u.tml., tādēļ arī taisnošanās ”viņš strauji izplēsa lapu no bloka ... (tieši šā iemesla dēļ nevaru precīzi citēt Bindemaņa kunga un viņa draudzenes sacīto, bet tikai pārstāstīt)” ir nekaunīgi meli, īpaši ņemot vērā, ka šajā brīdī intervija tika pārtraukta, Glazunova piezvanīja Veidemanei un pēc mūsu telefonsarunas tika veikta vienošanās, kura aprakstīta nākamās rindkopas komentārā. Un vispār, kas tas par reportieri, kurš XXI gadsimtā strādā bez diktofona! Tas tikai lieku reizi pierāda, ka nekāda patiesība te vispār netika meklēta un ka manis sacīto pilnībā neviens negrasījās atspoguļot, kas, kā esmu ievērojis, dzeltenās preses reportieru vidū ir ierasta lieta. Tad jau drīz pienāks diena, kad no redakcijas varēs vispār neiziet, tikai rakstīt un publicēt, rakstīt un publicēt, bet atbildēt par publicēto nevienam nevajadzēs! Ilustrācijai daži pieraksti no izplēstās lapiņas, ar kuru palīdzību Glazunova acīmredzot gatavojās ”precīzi citēt Bindemaņa kunga un viņa draudzenes sacīto”, taču, grozi kā gribi, nosaukt par stenogrammu es tos neuzdrošinātos:

”Nav tā”, ”Mēs esam iemanījušies”, ”Galvenais šķērslis”, ”1) kā dīdžejs”. Kā pati Glazunova tos trāpīgi nosauca - ”ķeburi”, nekas vairāk.

”Beigu beigās Kaspars it kā bija gatavs atklāties, pieprasot par interviju 1000 eiro. Viņš teica, ka es par šo interviju saņemšot naudu, varēšot nopirkt mašīnu, bet kas gan viņam no tā tikšot. Vien atsmēju, ka mašīnu par interviju ar Bindemani jau nu nopelnīt nevaru, ja nu vienīgi kādu bloku cigarešu. Uz to viņš atbildēja, ka nesmēķējot. Un bez 1000 eiro sarunu turpināt atteicās. Jāteic gan, ka “Vakara Ziņas” nepraktizē maksāt naudu par intervijām”.

Te nu mūsu stāstā atgriezīsimies nedaudz atpakaļ un atzīmēsim, ka šajā brīdī mēs ar Veidemani telefoniski sazinājāmies un norunājām, ka tad, kad viņa būs aprunājusies ar vadību un saskaņojusi jautājumu par atlīdzību, Glazunova ar mani tiksies, lai intervētu vēlreiz. Diemžēl vienu vienīgo reizi manā redzeslokā viņa parādījās, jau atgriezusies Rīgā, lai informētu, ka tiks publicēta “patiesība”, kura tikusi sagrābstīta no zila gaisa, balstoties uz pašas Glazunovas iedomāto absolūto atmiņu. Manas nākamās divas viņai adresētās vēstules palika bez atbildes.

““Vakara Ziņas” nepraktizē maksāt naudu par intervijām“ – ļoti izdevīga pozīcija, taču mani tas absolūti neinteresē, jo es savukārt nepraktizēju nodarboties ar labdarību attiecībā uz kādu, kurš uz mana rēķina nekaunīgi pelna, šajā gadījumā tas ir žurnāls “Vakara Ziņas”. Kāpēc gan ar tādu pašu attieksmi nemēģināt, piemēram, aiziet uz veikalu, piekraut pilnu iepirkumu grozu un pie kases paziņot: ”Es nepraktizēju maksāt naudu par pārtiku!”?

Diez vai tālāk par kasi tā izdotos tikt. Jāteic gan, ka mūsu aina drīzāk izskatās šādi - varonis aiziet uz restorānu, paēd, padzer, atvieglojas šķīvī, nesamaksā un, ejot laukā pa durvīm, vēl pavaicā: ”Kur tad ir tā manis sastrādātā cūcība?”, bet, ja viņam seko oficiants ar rēķinu, liek samaksāt un savākt piegānīto, izskrējis uz ielas, sauc: ”Palīgā! Oficiants man draud un prasa naudu!”

Ja gribat par mani rakstīt, maksājiet, ja gribat par mani rakstīt melus, maksājiet desmitkārt, ja negribat maksāt, tad taisiet, piemēram, fotosesiju un publicējiet materiālu: ”Ekskluzīvi! Elitas Veidemanes un Ludmilas Glazunovas kailfoto “Vakara Ziņu” atvērumā!” - būs i patiesība, i skandāls, i tirāža un pats galvenais – nevienam nebūs jāmaksā un neviens nevienu nesūdzēs tiesā. Turklāt pilnīgi noteikti cilvēkos tas izraisīs lielāku interesi nekā Bindemaņa finansiālās problēmas Spānijā. Izdodiet patiesu grāmatu par Veidemanes attiecībām ar vīriešiem, sievietēm, bērniem vai sirmgalvjiem, vienalga ar ko un par ko, tikai vienreiz par visām reizēm lieciet mierā MANI! Es neesmu nekāds tautas vēlēts deputāts, lai man visas valsts priekšā vajadzētu atskaitīties par savām gaitām un tēriņiem!

Starp citu, ir vai nav iespējams nopirkt mašīnu par vāka skandālu, var viegli aprēķināt, pareizinot laikraksta cenu ar tā tirāžu, un man ir pilnīgi vienalga, kurš to nopērk – Glazunova, maketētājs, tipogrāfijas naktssargs vai visi kopā.

”Kaspars braukšot uz Rīgu... izrēķināties”

Augstākā mērā nekaunīga apmelošana. Nevis izrēķināties, bet likumīgi, savstarpēju pārrunu ceļā vai arī ar tiesībsargājošo iestāžu starpniecību saņemt gandarījumu par “Vakara Ziņu” man nodarīto morālo un materiālo kaitējumu. Manā vēstulē nekur netika minēts vārds „izrēķināties”, kuru, starp citu, tāpat kā vārdus „puiši”, „meičas”, „noseboties”, „grieznes”, „galvassega” u.c., es principā nelietoju, jo man tie nešķiet labskanīgi.

”Tas laikam nozīmē, ka Bindemanis visai drīz atgriezīsies Rīgā. Un, kas zina, iespējams, piepildīs savus draudus, piemēram, par manis iemešanu Operas strūklakā vai puišu uzsūtīšanu.”

No kurienes te vēl uzradusies kaut kāda Operas strūklaka? Un atkal mistiskie „uzsūtāmie puiši”. Mūsdienās vispār tādi vēl ir?

”Pavasarī žurnāls ”Vakara Ziņas” publicēja baumas par to, ka TV dīva Dagmāra Legante esot atkarīga no narkotikām. Kaspars Bindemanis sazinājās ar žurnāla ”Vakara Ziņas” toreizējo redaktoru un vēlējās izteikt savu viedokli.”

Toreiz, pēc raksta „Legante brauc uz Ameriku ārstēties no narkotiku atkarības” mēs ar Dagmāru nolēmām, ka šīm cūcībām jādara gals. Es tikos ar toreizējo redaktoru Juri Milleru, un mēs vienojāmies, ka, pirmkārt, nākamajā numurā tiks publicēta atvainošanās un atsaukuma raksts, kurā es kā Dagmāras draugs arī izteikšu savu viedokli. Otrkārt, par minēto Essential skandālu es saņemšu kompensāciju – toreiz tika runāts par Ls 4000. Publicēts tika nevis atsaukums un atvainošanās, bet gan tikai mans viedoklis šajā jautājumā, kas, izrauts no konteksta, izskatījās vienkārši kā „apskretuša veča klaigāšana iz krūmiem” (K. Vonnegūts), turklāt „pieslīpēts” tieši tā, lai izskatītos, it kā es mēģinātu reklamēt narkotikas, stāstot, ka tās nevar izraisīt atkarību. Murgs! Es šajā gadījumā runāju tikai par sevi – man narkotikas pēc tām nedaudzajām lietošanas reizēm ne tikai nav izraisījušas atkarību, bet to iedarbība man ir pat nepatīkama, nomācoša un apnicīga, tāpēc jau sen par tām esmu zaudējis jelkādu interesi. Pēc Millera pārrunām ar laikraksta vadību izrādījās, ka finansiāli nekas netiks kompensēts. Kā kompensācija man tika piedāvāta iespēja... piestrādāt par „Vakara Ziņu” ārštata reportieri, tādējādi atpelnot to naudu, ko pēc taisnības viņiem vajadzētu man samaksāt!!! Vai nav lieliski! Visu mūžu par to vien esmu sapņojis, kā strādāt par reportieri, turklāt vēl “Vakara Ziņās”, un atpelnīt svešus parādus! Bezkaunības augstākā pilotāža! Beigās kā neliels kompromiss man tika atvēlēts reklāmas laukums laikrakstā, ja gadījumā būtu kāds pasākums, ko es gribētu reklamēt. Kad šāds gadījums pienāca, proti, mana atvadu pasākumu sērija „¡Adios Riga, hola Barcelona!”, “Vakara Ziņu” vadība par šādu vienošanos jau bija aizmirsusi, uzskatīja reklāmas izvietošanu par neiespējamu un uz manu trešo telefona zvanu Millers vairs neatbildēja.

”Vai tiešām šīs mirkļa atklātības uzplūda dēļ Bindemanis toreiz zaudēja darbu?”

Skatīt pirmo komentāru par Essential tēmu.

”Jāteic, ka sarunā, kas ritēja Barselonā, Kaspars apgalvoja: viņu piečakarējusi meitene no “Vakara Ziņām”, kas izskatījusies pēc spānietes. Taču, kā izrādās, Bindemaņa viedokli toreiz pierakstīja puisis. Kam ticēt?”

Jā, viedokli telefonsarunā pierakstīja puisis vārdā Ilmārs Stūriška, tas pats, kurš taisīja Essential skandālu un arī lielisko rakstu “Bindemanis nebrauc uz Spāniju mīlestības dēļ”, bet par spāniskā izskata meiteni Glazunova atkal visu sagrozījusi pēc savas saprašanas. Es viņai stāstīju par vienu no “Vakara Ziņu” bezkaunības paraugdemonstrējumiem, kad tika publicēta ar mani nekad nenotikusi intervija. Meitene (Ieva Tolka) vienkārši pati uz savu galvu, sagrābstot novecojušus faktus, kaut ko bija uzrakstījusi un – aiziet, intervija gatava! Tiesa, es gan nezinu, vai viņa ir spāniska izskata, jo nekad mūžā neesmu viņu redzējis. Es viņu sajaucu ar kādu citu no jūsu reportierēm, Lieni Biezo, tāpēc par šo misēkli ļoti atvainojos, tomēr fakts paliek fakts – tikusi publicēta ar mani nenotikusi intervija un meitenes izskats šeit vairs nav no svara.

Tad vēl raksts ar nosaukumu “Bindemanis nebrauc uz Spāniju mīlestības dēļ”. Pilnīgs sviests! Mēs ar AgNesh atbraucām uz Spāniju abi kopā un mums pat nebija domas, ka mēs varētu nebraukt!

Tas viss pamatīgi ož pēc, pareizāk sakot, tā ir apmelošana, neslavas celšana un cieņas un goda aizskaršana. Es esmu, kā saka spāņi, gente tranquila, mierīgu ļaužu, un pieveru acis uz “Vakara Ziņu” izlēcieniem, jo principā šī laikraksta auditorija man ir pilnīgi vienaldzīga, tomēr vienreiz taču jums vajadzētu saprast, ka nevar sava labuma pēc bezgalīgi kāpt man uz galvas, turklāt jūsu „labums” man tiešām dārgi maksājis.

Manuprāt, Glazunovai vajadzētu meklēt citu darbu - tādu, kurā viņai būtu mazāk iespēju izgāzt savu žulti pār cilvēkiem. Skaidri redzams, ka viņai trūkst objektivitātes, lai strādātu par reportieri, nemaz nerunājot par atbildīgo galvenās redaktores vietnieces amatu. Varbūt nenāktu par ļaunu iemēģināt roku rakstniecībā, konkrēti, zinātniskās fantastikas žanrā? Arī Elitas Veidemanes atbilstība galvenās redaktores amatam ir apšaubāma, ja reiz viņa nespēj kontrolēt savu padoto rīcību un atbildēt par pakļautībā esošā izdevumā publicētā materiāla objektivitāti. Līdz šim biju iedomājies, ka Elita ir radoša personība un, manuprāt, katras radošas personības uzdevums ir sēt cilvēkos pozitīvas emocijas, savstarpēju cieņu, sapratni un mīlestību, taču esmu kļūdījies – acīmredzot savā radošajā darbībā viņa nolēmusi apstāties pie tirgus letes. Tiesa, nav nekāds noslēpums, ka Latvijā manis pieminētās vērtības nav lielā cieņā.

Pie reizes varu nomierināt Ievu Valteri, kura ar skaitļu pasauli acīmredzot ir „uz jūs”, ja jau 1280 viņai šķiet „gandrīz 2000”, kā arī manus pārējos brīvprātīgos grāmatvežus, kuri vaimanā par to, ka tiek notērēta Stendzenieka nauda - tā tiešā ceļā, ar internetbankas palīdzību, tika pārskaitīta no Ērika konta uz skolu un ir drošībā līdz nākamajam mācību gadam. Jāpiezīmē, ka „gandrīz 2000 eiro” nav vis pirmā semestra mācību maksa, bet gan summa, kas bija nepieciešama, lai skolā vispār varētu iestāties. Mēs vienojāmies, ka tad, kad būšu slavens un bagāts, naudu viņam atdošu, turklāt man pietiek uzrakstīt mūziku pāris viņa veidotajiem klipiem, lai šis parāds automātiski dzēstos. Nezaudējiet paniku!:-)

Vēl piemetināšu, ka tad, kad maijā pirmoreiz viesojos Rīgā, tika publicēta arī intervija žurnālā „Privātā Dzīve”. Toreiz reportiere mani aicināja pastāstīt par Spānijas iespaidiem. Sarunas laikā es kategoriski atteicos runāt par savām attiecībām ar AgNesh un runāju tikai par dzīvi Barselonā. Rezultātā intervijas virsraksts bija: „Bindemanis Spānijā šķiras no draudzenes”, kurai klāt klasiski pārplēstais foto. Nožēlojami.

Tātad īsumā - es neesmu atgriezies un netaisos atgriezties Latvijā. Es braukšu uz Rīgu, cik bieži un kad vien gribēšu, jo tur ir mana ģimene un tur ir mani draugi, un nevienam par to nav nekādas daļas. Es neesmu pievērsies jūdaismam, es nenodarbojos ar kokvilnas tirdzniecību, es neesmu homoseksuāls un neesmu arī homofobs, man nepieder villa Maiami, es protu braukt ar velosipēdu un kopš piecpadsmit gadu vecuma nedzīvoju kopā ar vecākiem, skaidrs?