Ceļojot pa Eiropas valstu galvaspilsētām, uzmanību piesaista ne tikai iespaidīgi kultūras un mākslas centri, bet arī salīdzinoši nelielas, savdabīgas mākslas galerijas, kas pievelk ar vietējo mākslas darbu kolorītu un kalpo arī kā valsts kultūrprocesu vizītkarte.
Mākslas galerijas — kultūrprocesa vizītkarte
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Arī Rīgā un citviet Latvijā ir šādi mazi kultūras centri. Nedēļa vēlējās uzzināt, kā tie darbojas, cik veiksmīgi, kā atšķiras cits no cita.
Galerijas veicina mākslas attīstību un kultūras vērtību saglabāšanu. Tās veic izstāžu darbību un bagātina Rīgas kultūras dzīvi. Galerijas ir arī radošo ideju ģenerēšanas "mezgls", vēsturiski izveidotas komunikācijas vietas, kur pulcējas dažādu paaudžu mākslinieki. Tās veido ciešus kontaktus ar dažādiem māksliniekiem, pārdodot viņu darbus.
Pazīstamākās galerijas koncentrējas Rīgā, it īpaši Vecrīgā, kur mākslas cienītājs var īsā laikā iepazīt mākslas dzīves jaunākās norises. Tiesa, pasaulē mākslas galerijas tiek izvietotas arī daudz skarbākās vietās, piemēram, bijušajos rūpniecības rajonos. Latvijā tāda ir iekārtota Karostas rajonā, Liepājā, un tai ir sava nozīme vietējā kultūrprocesā. Arī Rīgā dažas galerijas izveidotas ārpus vēsturiskā centra.
Privāta iniciatīva Pirmās galerijas Latvijā parādījās jau 90. gadu sākumā, pateicoties privātajai iniciatīvai un entuziasmam. Privāto mākslas galeriju 1991. gadā izveidoja žurnāliste Agija Sūna, kas ideju par tādas radīšanu atveda no Vācijas. Nu jau daudzus gadus viņa ir galeriste, kas ar prieku dodas uz savu darbavietu — pazīstamo mākslas galeriju ASūna.
Agija Sūna atceras, ka 90. gadu sākumā veidojās arī citas mākslas galerijas, bet daudzas no tām šobrīd jau beigušas pastāvēt vai arī mainījušas nosaukumu. Jau kopš tā laika galerija ASūna aktīvi iesaistās kultūras dzīves norisēs. Tās vadītāja Sūna ir pārliecināta, ka radošās dzīves aktualitātes ir jāmeklē tieši galerijās, jo tās ir daudz elastīgākas nekā muzeji, ātrāk un operatīvāk reaģē uz notikumiem, piedāvā mākslas cienītājiem daudzas jaunas izstādes, tā bagātinot kultūrprocesu ar uzmanības vērtiem notikumiem. Turklāt — lai mākslinieks varētu sarīkot izstādi muzejā, ir ilgi jāgaida, pat vairākus gadus, bet galerijas ir daudz dinamiskākas un pieejamākas.
Par laimi, mākslinieku, kas gribētu galerijās izvietot savus darbus, Latvijā netrūkst. "Katrai no tām ir jābūt savai nišai, savam virzienam, bet pagaidām tas tā nav. Katrai ir sadarbība ar noteiktiem māksliniekiem. Galerijas vadītājam ir arī savas simpātijas, savdabīga "asinsradniecība", kas nosaka, ar ko notiek sadarbība. Šeit ir bijušas dažādu paaudžu un dažādu virzienu mākslas pārstāvju izstādes," stāsta Sūna. Viņa atzīst, ka pasaulē daudzviet mākslas galerijas ir kā bagātu vīru sievu vaļasprieks. Tādas tendences iezīmējas arī Latvijā. Sūna uzsver, ka tās ir pilnīgi dažādas situācijas — vai galerijai ir jānopelna pašai, vai to atbalsta ar ievērojamu kapitālu.
Katram māksliniekam sava publika
Mākslas galerijām ir sava pastāvīgā apmeklētāju publika. Tagad vērojams, ka tās apmeklē jauni cilvēki ar patiesu interesi par mākslas norisēm. Nereti galerijā ienāk nejauši cilvēki, kas nezina, ka tā ir unikāla iespēja uz mirkli nokļūt mākslinieka radīto tēlu, formu un noskaņu pasaulē par baltu velti. Aptaujāto galeriju pārstāvji ir vienisprātis: ir jāpopularizē tas, ka ikviens var apmeklēt galerijas, tikai ir jāseko informācijai plašsaziņas līdzekļos. Tā ir iespēja uz brīdi dzīves straujajā ritmā nokļūt citā atmosfērā un nesteidzīgi sajust mākslas darbu īpašo enerģētiku.
Tiesa, ir tendence, ka ne vienmēr mākslas cienītājs ir arī mākslas pircējs. Ir tādi skatītāji, kuri nopērk gleznu, kas ir iepatikusies spontāni. Visbiežāk tā rīkojas iebraucēji, tūristi, kuriem nav svarīgs autors. Jāteic, ka ļoti turīgi cilvēki reti apmeklē mākslas galerijas.
Mākslas darba iegāde ir tik smalka un individuāla, ka ir grūti pateikt, kāpēc pērk vienu vai otru mākslas darbu. Nereti liels stimuls ir ne tikai darba vērtība, bet arī publicitāte, kas izraisa interesi par mākslinieku un viņa darbiem. Zinošs mākslas cienītājs savu izvēli izdara lēnām un pārdomāti. Viņam ir svarīgs autors, mākslas virziens un arī tas, kā darbs ir tapis. Latvijā ir maz īstenu mākslas kolekcionāru, pat var teikt, ka viņu nav vispār. Presē ir bijusi informācija par Andra Grūtupa, Kārļa Leiškalna, Raimonda Gerkena un citu pazīstamu cilvēku interesi par mākslas darbiem un to iegādi.
Viena daļa pircēju uzpērk vecmeistaru gleznas, bet mazāk ir tādu, kas investē jauno mākslinieku darbos. Tomēr interese par viņu veikumu pieaug.
Armens Načerjans, kas ir biežs galeriju apmeklētājs, teic, ka galerijā "ASūna" ir nopircis pāris ļoti labu darbu. "Man iepatīkas, un es nopērku. Iegādājos tos māksliniekus, kuri man ir interesanti. Pārsvarā tie ir vecmeistari. Bet man patīk arī mūsdienu mākslinieki. Darbus pērku tikai sev, savam priekam. Jo vairāk iepazīstu mākslas pasauli, jo vairāk sāku saprast darbu nozīmi. Tā veidojas arī nopietna interese par tiem un arī māksliniekiem." Cilvēki piedāvājot izcilus darbus no savām privātkolekcijām, un labi darbi ilgi savu pircēju negaidot. Taču ne vienmēr publikas mīlestība nozīmējot to, ka mākslinieka darbi tiks iegādāti.
Visi, kas interesējoties par mākslas darbu iegādi, noteikti apskatot to vecmeistaru veikumu, kas ir izstādīts galerijās vai antikvariātos. Daudzi pērkot Jāņa Rozentāla, Vilhelma Purvīša gleznas, jo saprot, kā tā ir nekļūdīga investīcija. Vecmeistaru darbu vērtība nākotnē tikai pieaugs.
Latvieši visos laikos ir investējuši mākslā, īpaši 20. un 30. gados. Ja kolekcionārs patiešām vēlas iegādāties darbu par ievērojamu cenu, viņš visbiežāk konsultējas ar mākslas lietpratējiem, kas spēj pamatot tā vērtību. Žēl, ka vairs nav tādu mākslinieku, kāds bija Jānis Pauļuks, kas pārsteidza ar savu spilgto rokrakstu, — nožēlu pauž Načerjans. Viņaprāt, svarīgi, lai jaunie talanti attīstītu savu individuālo rokrakstu, nevis atskatītos uz to, kas ir noticis pasaules mākslā pirms daudziem gadiem. Plašāka sabiedrība nemaz nezina, kādi Latvijā ir mākslinieki. Viņi ir pārsteigti, kad uzzina, ka ir tik daudz spožu talantu, tāpēc būtu labi, ja galeriju piedāvājums būtu vēl plašāks, parādot arī jauno mākslinieku veikumu.
Latvija nav pasaules mākslas tirgus apritē
Baiba Morkāne no galerijas Bastejs, kurai ir ievērojama pieredze galerijas veidošanā, stāsta, ka atšķirībā no citām Eiropas valstīm pie mums nav notikusi galeriju specializācija, to darbības pamatā ir privātbizness. Diemžēl Latvijā ir tukša nekomerciālo galeriju niša. Tomēr šo mazo "muzeju" šobrīd ir vairāk nekā pirms desmit gadiem. Valsts kultūrpolitika pēdējos gados konkretizējas, iespējams, ka tas palīdzēs tuvināties citu valstu praksei un pieredzei.
Jaunie mākslinieki ļoti vēlas savus darbus parādīt skatītājiem, bet savukārt galerijas lielākoties izvēlas vecmeistarus un pazīstamus meistarus. "Nedomāju, ka mēs atšķiramies no pasaules mākslas darbu kvalitātē, mums ir daudz talantīgu mākslinieku. Uzskatu, ka mēs par maz sadarbojamies ar kaimiņvalstīm un Ziemeļvalstīm. Protams, ir bijušas dažu mākslinieku izstādes, bet tas ir krietni par maz. Jaunie mākslinieki ir aktīvi, grib parādīt savus darbus Eiropā, ASV. Diemžēl Latvija nav Eiropas mākslas tirgus aktīvajā apritē un tā nepiedalās ļoti nozīmīgās, ikgadējās mākslas mesēs, piemēram, Berlīnē, Ķelnē, Bāzelē un citur. Katrai mesei ir savs vadmotīvs un virziens, un tās atspoguļo radošos procesus kopumā. Tagad gan galerijām ir iespēja izmantot Eiropas Savienības fondu atbalstu un organizēt Latvijas piedalīšanos šajos nozīmīgajos forumos. Protams, ka iekļūšana pasaules mākslas tirgus apritē nav tik vienkārša," atzīst Morkāne. Arī viņa piekrīt, ka Latvijā pagaidām nav nopietnu mākslas kolekcionāru un patiesībā mākslas pazinēju loks ir ļoti šaurs. Īstens kolekcionārs ir zinošs, nepērk impulsīvi, bet domā par autoru, viņu interesē darba tapšanas process. Ir cilvēki, kas atbrauc speciāli skatīties konkrēta mākslinieka veikumu. No galerijām darbus iepērk arī mūsdienu mākslas muzeji, kuru rīcībā ir brīnišķīgi darbi un bagātīgas kolekcijas.
Mākslas darbus bieži iegādājas ārzemnieki, kuriem mūsu cenas šķiet zemas. (Mūsdienu latviešu mākslinieku radītais dažādās galerijās nopērkams orientējoši 100—8000 latu robežās.) Daudzi pašlaik iekārto savas mājas, tāpēc vēlas iegādāties arī kvalitatīvus mākslas darbus. Citi pērk konkrētu meistaru darbus. Galeriste Morkāne teic, ka katram māksliniekam ir savs pircējs. Liela nozīme ir plašsaziņas līdzekļiem, kuri rosina apmeklēt izstādes. Pozitīvi ir tas, ka daudzi uzņēmumi nodarbojas ar mākslas mecenātismu. Viņi iegādājas darbus, kurus izvieto savos birojos. Interesanti, ka 30. gados turīgiem cilvēkiem bija stilīgi uzturēties mākslinieku aprindās, un to savā grāmatā Homu novus ir spilgti un sulīgi aprakstījis Anšlavs Eglītis. 30. gados bagātas dāmas savos salonos aicināja māksliniekus, daudzi žurnāli popularizēja mākslu un publicēja gleznu reprodukcijas. Tas rosināja turīgus cilvēkus interesēties un pirkt mākslas darbus. Mūsdienās, kad tiek iegādāti daudzi nekustamie īpašumi, protams, ir cita gaume un dzīvesstils. Ir veiksmīgi mākslinieki, kuriem pasūta mākslas darbu speciāli konkrētam interjeram.
Katrs mākslinieks cenšas atrast savu tirgus nišu. Visbiežāk pieprasīto meistaru vidū tiek minēta Maija Tabaka, Līga Purmale, Valdis Bušs, Frančeska Kirke, Ivars Heinrihsons un Helēna Heinrihsone, Dace Lielā, Ritums Ivanovs un citi.
Problēma — sabiedrības pirktspējā un mākslas izpratnē
Sava mākslas galerija ir arī Latvijas Mākslinieku savienībai. Tās priekšsēdētājs Mārtiņš Heimrāts norāda, ka, "par laimi, nenotiek masveidīgs galeriju slēgšanas process. Tas ir pozitīvi. Galerijās tiek rīkotas Latvijas Mākslinieku savienības biedru izstādes. Pasaules prakse liecina, ka galerijas aktīvi nodarbojas ar mākslas biznesu. Tas nozīmē, ka šīs vietas piesaista cilvēkus, kas spēj novērtēt mākslas darbus, kā arī tos iegādāties. Galeriju mērķis lielākoties ir komerciāls. Pie mums tās ir vairāk kā izstāžu zāles, kas savus izstāžu plānus zina jau gadu uz priekšu. Pagaidām problēma ir sabiedrības pirktspējā un mākslas izpratnē. Turīgi ļaudis galvenokārt izvēlas pirmskara māksliniekus, jo turas jau pie aprobētām vērtībām. Viņus visbiežāk neinteresē, kas mākslas dzīvē notiek pašlaik. Tomēr kopumā cilvēki investē mākslā. Lai šis process turpinātos, māksla ir jāpopularizē, jāskaidro tās vērtības visai sabiedrībai." Viņaprāt, ar to ir jānodarbojas gan mākslas organizatoriem, gan arī plašsaziņas līdzekļiem — ne tikai specializētajiem izdevumiem, kurus lasa šaurs interesentu loks. Svarīgi, lai sabiedrība iepazītu jaunus un talantīgus māksliniekus. Tas ir viens no galeristu svarīgākajiem uzdevumiem — popularizēt jaunos, sarīkojot viņu izstādes, censties sabiedrību izglītot. Atzīstami, ka arī citās pilsētās ir savas mākslas galerijas, piemēram, Liepājā, Valmierā, un tās aktīvi piedalās kultūras dzīves norisēs. Jūrmalā ir brīnišķīgas pilsētas muzeja telpas, kur notiek lieliskas izstādes — katra no tām ir īsts kultūras dzīves notikums. Tiesa, pilsētās trūkst cilvēkresursu, kas veicinātu galerijas izveidi, un daudz ko nosaka finansiālās iespējas, jo galerijām ir jādomā par pastāvēšanu. Būtu vēlams, ka tajās vairāk tiktu pārstāvēti jaunie multimediālie žanri. Taču pozitīvi, ka katru nedēļu notiek vairāku mākslinieku darbu izstāžu atklāšanas, atzīst Heimrāts.
Rezumējot var teikt, ka mākslas dzīves organizatoriem ir svarīgi apgūt mākslas mārketingu un menedžmentu. Izstādēs apskatāmie darbi ir augstā līmenī, un ir vērts, lai par tiem uzzinātu plašāka publika. Māksla un kultūra nodrošina "sociāli vērtīgus" brīvā laika pavadīšanas veidus, attīsta cilvēku domāšanu, pozitīvi ietekmē viņu psiholoģisko un sociālo labklājību, kā arī bagātina viņu jūtas. Māksla veicina arī atklātu izpausmi un kritisku domāšanu, tā ir "sociāli izdevīga", piemēram, darbojoties mākslas jomā, atsevišķas personas un institūcijas (piemēram, finansisti, sponsori, kolekcionāri un mākslas lietpratēji) iemanto godu un cieņu. Mākslas darbi un citi kultūrprodukti ir avots, no kā rodas nacionāli un internacionāli ideju vai tēlu krājumi, kurus var izmantot kultūrindustrijā (teiksim, reklāmā un tūrismā). Tie var palielināt vērtību apbūvētajai videi (piemēram, izmantojot tos ēku dekorēšanā un pilsētu dizainā), bagātināt sociālo vidi, stimulējoši vai uzmundrinoši iedarbojoties uz sabiedrību.