"Man prieks, ka tēvs tik labi turas un izskatās, un vēl lielāks prieks par to, ka viņš joprojām ir aktuāls. Jo cilvēks iet bojā tad, kad viņam tiek atņemts darbs un nevienu viņš vairs neinteresē. Bet tēva jubileju šobrīd svin arī jaunākas paaudzes, un tas vien ir pierādījums, ka viņš nav aizejoša parādība." Kristaps piemeklējis pārsteidzošu, bet ļoti precīzu salīdzinājumu – Jānis Streičs savā pozitīvismā esot līdzīgs Renāram Kauperam: "Tāpēc jau viņam ir tik daudz draugu visur, jo viņš nāk nevis ar tekstu – skatieties, cik es esmu foršs! – bet – kā es jūs visus mīlu! Turklāt tas ir patiesi, nevis tēloti, un tikai tā var arī pretī dabūt tik daudz pozitīvu emociju. Jo, piemēram, Pugačovas teksti kak ja vas vseh ļubļu! – tas mani vienkārši kaitina. Bet tēvs nekad tādus vārdus nelieto, cilvēki to vienkārši sajūt."

Par to Kristaps domājis arī savā klipu režisora darbā, kontaktējoties ar daudziem mūziķiem – kāpēc dažs ir varbūt pat ļoti talantīgs, bet viņam absolūti neiet? "Galvenais jau ir – vai tu to enerģiju ņem vai dod!"

Kristaps ar nepacietību gaidot mirkli, kad varēs tēvam uzdāvināt DVD filmu Sapnis par ātrumu ar Entoniju Hopkinsu. "Ārprātīgi skaista filma! Varbūt man pašam nāk pusmūža krīze, es šovasar pirmoreiz nopirku moci, bet filma jau nepavisam nav par močiem! Filma ir tikai par to, kā realizēt savu sapni, un galvenajam varonim arī ir pie septiņdesmit. Bet visi cilvēki, ar kuriem viņš dzīvē saskāries, atdara ar labu, un tēvam ir tāpat."

Par tēva filmām Kristapam ir savs viedoklis: "Limuzīns Jāņu nakts krāsā ir absolūti labākā latviešu filma, to es vienkārši dievinu! Un to es saku bez nekādas radu būšanas, jo ir arī daži tēva darbi, ko es pieskaitu pie vājākajām latviešu filmām, tikai es, protams, neteikšu, kuras tās ir. Pēc jebkurām mērauklām augsta līmeņa filma ir arī Teātris, jo tā ir manieriska šī vārda labākajā nozīmē, izturēti uzspēlēta no sākuma līdz galam. Savukārt Limuzīnā tēvs, varbūt pat negribot, ir trāpījis visos perfektajos Holivudas gostos – ir draivs, ir dzinulis, ir lūzums vajadzīgajā brīdī, ir tēlu attīstība, ir kulminācija... Pat ja režisors savā mūžā ir uzņēmis tikai vienu šādu šedevru kā Limuzīns vai Teātris, viņam vieta starp klasiķiem ir nodrošināta."

Deviņas skolas un milicija

Kristapa maizītes pelnīšanas darbalauks – reklāma – ir diezgan neprognozējams, un tieši pašlaik viņam esot sakrituši trīs vienlīdz svarīgi projekti, tāpēc neatliek pārāk daudz laika, ko veltīt tēva jubilejai. Kristapam nācies sniegt dažas intervijas, bet pagaidām publiskākā dēla dāvana tēvam bija dziesma Viss nāk un aiziet tālumā, ko Kristaps kopā ar Putnu balli dziedāja jubilejas koncertā Preiļos. Mazliet bail esot bijis, jo tik plašas publikas priekšā Kristaps uzstājies pirmoreiz, lai gan mūzikas pasaulē grozījies jau kopš tīņa gadiem. "Mums, kā gandrīz visiem tolaik, bija pašiem savs ansamblītis, piedalījāmies visādās tarifikācijas skatēs, un vienā mums teica – paldies dievam, šitie vismaz netaisa pakaļ Igo Fominam! Bet es domāju – tā, pat to es neprotu izdarīt, jo pilnīgi apzināti biju viņu kopējis!"

Kristaps uzskata, ka viņa dzīvē tēvs visos svarīgākajos periodos ir bijis klāt, un vispirms jau agrā bērnībā. Tiesa, kad Kristaps bija kādā trešajā klasē, vecāki izšķīrās, un tad dažus gadus ar tēvu esot kontaktējis tikai dzimšanas dienās un svētkos. Tomēr tieši piecpadsmit gadu vecumā, kas tīnim ir izšķirošs laiks, Kristapam ar tēvu sākušās daudz tuvākas attiecības. "Tajā laikā visi pusaudži vāra ziepes, un es to darīju ne pa jokam. Biju visās iespējamās milicijas uzskaitēs, staigāju apkārt kā īsts panks, un no visām skolām mani meta ārā – es esmu mācījies deviņās! Vienu brīdi jau arī pats domāju – cauri ir ar mani!"

Laimīgā kārtā Kristaps klubā Vecrīga sapazinās ar kompāniju, no kuras vēlāk izauga Labvēlīgais tips, viņa pirmie domubiedri bija Ģirts Lūsis, Normunds Jakušonoks, arī Džina un tonika autors Andris Skalbergs. Draudzība turpinās joprojām – piemēram, Ģirts bija producents, bet Kristaps – režisors vērienīgajiem pagājušās vasaras Jāņiem, kad Raiskumā tika svinēta filmas Limuzīns Jāņu nakts krāsā 25 gadu jubileja. Toreiz, pusaudžu gados, kompānijas tusiņi pamazām kļuvuši arvien radošāki, lai gan paši pusaudži šādu vārdu nelietoja. Kristaps braucis pie tēva uz kinostudiju un ņēmis filmu fonogrammas, ar to palīdzību paši taisījuši tādas kā radioludziņas, un dažas no tām arī pēc daudziem gadiem šķitušas tīri klausāmas.

Uz paša ādas pārbaudīts

Pēc tēva mudinājuma 17 gadu vecumā Kristaps iestājās Tautas kinoaktieru studijā pie Arnolda Liniņa un Ainas Matīsas, viņa seja nonāca jauno aktieru kartotēkā, un Dovženko kinostudija viņu uzaicināja filmēties Kijevā. Nākamā filmēšanas pieredze ir Cilvēka bērns (1991), bet Kristaps uzsver, ka tur neesot nekādas radu būšanas – tēvs pat neesot piedalījies aktierprovēs, un Kristaps Tanča lomai izvēlēts godīgā konkurencē. Tūlīt pēc tam Nauris Klētnieks gribējis Kristapu uzņemt uzreiz otrajā kursā pie aktieriem, kas tika gatavoti Daugavpils teātrim, bet Kristaps jau bija precējies, un tikko piedzimis dēls Silvestrs. "Es nevarēju atļauties dzīvot tā, ka mans vienīgais bizness būtu tie desmit lati mēnesī, ko tolaik maksāja studentiem." Tāpēc, lai gan prātā vienmēr turējis domu par kino, deviņdesmito gadu sākuma juku laikos Kristaps paspēja izmēģināt visdažādākos naudas pelnīšanas paņēmienus.

Kristapa dēlam Silvestram nu jau 15 gadu, un viņš esot savam vecumam apbrīnojami prātīgs – es tāds nebiju, smej Kristaps, bet tūlīt piebilst, ka neko no saviem vētrainajiem padsmitnieka gadiem nenožēlojot. "Man ir nācies pabūt visdažādākajās kompānijās un dzīves modeļos, un tagad ļoti palīdz tas, ka pats uz savas ādas esmu pārbaudījis – ir likumības, kas vienādi strādā visur." Tāpēc Kristaps nebūt nepārdzīvo, ka visas savam darbam nepieciešamās zināšanas ieguvis pašmācības ceļā, vakaros lasīdams nevis romānus, bet režijas literatūru, un pat lepojas, ka oficiāli beidzis tikai vidusskolu. "Domburam arī nav augstākās izglītības, bet tieši viņš ir teicis – ir milzīga atšķirība starp izglītību un izglītotību." Un arī Kristapa mīļākā aktiera Šona Konerija biogrāfijas izglītības ailītē esot rakstīts izmests no vidusskolas.

Elviss un Merilina Filmā Likteņdzirnas (1997) Kristaps tēlo galvenā varoņa Eduka dēlu, un šajā filmā iemūžināts laiks, kad pat Kristapa vizuālais tēls liecināja par viņa aizraušanos ar Elvisa Preslija laikmetu. Tagad Kristaps kafiju dzer no krūzītes ar Elvisa attēlu un aizsmēķē no šķiltavām ar Merilinas seju: "Stila ziņā man vienmēr ļoti patikuši tieši piecdesmitie un sešdesmitie gadi, un Preslijs un Monro kā šī stila ikonas – es esmu no tā gadsimta cilvēkiem, man pat liekas jocīgi, ka neesmu tajos laikos dzīvojis. Lai gan – man šie gadi patīk tikai audiovizuāli, bet, teiksim, pie zobārsta iet kādā 1950. gadā droši vien būtu bail." Kristaps uzskata – Preslijs ir ļoti nozīmīgs tāpēc, ka tieši viņš šovbiznesā ieviesa stilu un parādīja, ka rokenrols ir dzīvesveids. "Visu cieņu bītliem, bet stila ziņā viņi krietni atkrita atpakaļ, uz to bēdīgo pelēcību, kas bija pirms Elvisa."

Kristaps desmit gadus nostaigājis ar Preslija frizūru, un šādā stilā bijis ieturēts arī viens no skaistākajiem viņa dzīves mirkļiem: "Braucu kabrioletā pa jūrmalas smiltīm, cigārs zobos, un skan love songs... Patiesībā rokenrols nav tikai dziesma, tas ir enerģijas veids, ko raksturo viss – kā tu aizsmēķē cigareti, kā iekāp vai izkāp no mašīnas..."

Kristaps vairākus gadus kopā ar savu blicīti klubiņos spēlējis rokenrolu, tieši Preslija dziesmas, bet dažas paša sacerētas skanējušas pat Radio SWH ēterā un bijušas Labvēlīgā tipa repertuārā. Tomēr muzicēšana Kristapam bija vienīgi vaļasprieks tajos laikos, kad par kino varēja tikai sapņot un naudu viņš pelnīja ar ne pārāk radošām nodarbēm.

"Tā bija sava veida kompensācija, bet pārāk viegli man tā mūzika rokā nedevās – ir cilvēki, kam tā nāk vieglāk."

Spiest sulu no kāmīša

Vairākus gadus Kristaps bija raidījuma Savādi gan režisors: "Situāciju komēdija ir mans žanrs, un to man gribas izkost līdz galam." Savādi gan laikos Kristaps ar izbrīnu esot konstatējis, ka latviešus, neskatoties uz viņu biklumu, vislabāk varot izkustināt ar melno humoru: "Kad mēs raidījumā palaidām recepti, kā pareizi izspiest sulu no kāmīša, es domāju, ka nu būs cauri, bet aizgāja uz urrā! Pat manam tēvam daži šādi joki ir patikuši."

Tiesa, pirmo laiku Mēmajā šovā esot bijis grūti samierināties, ka viņu stāda priekšā kā Streiču junioru un saukā par režisora dēliņu, bet ar laiku Kristaps tomēr pierādīja, ka arī pats ir vērā ņemams profesionālis. Tēva padomus Kristaps nekad pārmērīgi neesot uzklausījis: "Sākumā kategoriski nerādīju neko, kas vēl nebija pilnīgi gatavs – daļēji varbūt baidījos no kritikas, bet pārsvarā tomēr tās pašas patstāvības dēļ, citādi jau es vairs nevarētu būt pārliecināts, ka tas ir mans paša darbs. Tāpat jau man tas stereotipu slogs ir uzkrauts, lai gan kompleksos iedzīvojies neesmu."

Jānis Streičs, protams, nav arī ne pirksta pielicis Kristapa režisētajiem mūzikas klipiem, no kuriem katrs iekļuvis Mūzikas ierakstu gada balvai nominēto piecniekā. "Tas žanriski nav tēva lauciņš, tāpēc par šīm lietām mēs daudz nerunājam." Kristaps ir taisījis "visus divus Tumsas klipus, visus trīs Putnu ballei, arī grupām Sea Stones un Autobuss debesīs, un ļoti daudzas parodijas par citu grupu klipiem". Vairāk gan iznāk nodarboties ar reklāmām, bet arī tās Kristaps cenšas balstīt uz mūziku un ritmu, nofilmējot, teiksim, Grandeg apkures katlu mehānismu detaļas kā rokkoncertu ar dūmiem un krāsainām gaismām. Tomēr pamazām Kristaps sāk materializēt sapni par lielo kino: "Ar reklāmu es neslimoju un uzmanos, lai neieslīgtu šajā pasaulē pavisam. Turklāt man patīk visu darīt pašam – labāk es diennakti nosēžu pie kompja viens nekā pāris stundas blakus nervozam montāžistam, kura priekšā it kā jājūtas vainīgam par savām kaprīzēm."

Vēl viena Jāņa Streiča mācība, ko Kristaps izjūt kā savu – doma ir kustībā, un jebkuru lietu daudz precīzāk izsaka detaļas nekā vārdi. "Mums abiem nepatīk obligāta vārdu drillēšana, kas paģēr trīsreiz dienā teikt es tevi mīlu. Es tēvam to neesmu teicis nekad, bet viņš to ļoti labi zina. Un autoritāte viņš man ir joprojām."

Neizaicināt pa tukšo

Kristaps spriež, ka viņam ar tēvu esot dažas līdzības, piemēram, nepieciešamība pēc galējībām. "Šad tad mums abiem vajag būt tai barā pa vidu, bet īsi un koncentrēti, ir arī dažreiz jāpaklaigājas, bet tikpat svarīgi ir pabūt vienam – tēvs visus savus scenārijus ir rakstījis laukos vai arī ieslēdzies istabā, kur viņu nedrīkst traucēt pat ar kafijas piedāvājumu, un arī es strādāt varu tikai vienatnē."

Toties uzskati par smēķēšanu Jānim un Kristapam esot atšķirīgi: "Tēvs saka – to drīkst darīt, kamēr no augšas nezvana. Es izdomāju atbildi – man zvana, bet es neceļu klausuli!"

Abiem esot arī viens kopīgs trūkums – pārāk maz bezkaunības. "Reiz skatījos dokumentālu filmu, kurā bija pētīta galvenā īpašība līderiem, lai kādā kompānijā viņi būtu – cietumā, rūpnīcā, politikā, ielas bandā vai babuīnu barā. Izrādās, ne intelekts, pieredze vai muskuļi, bet – bezkaunība. Tā tas ir – tālāk tiek tie, kas iet ar elkoņiem pa priekšu, un tā tas notiek arī šovbiznesā, lai cik dīvaini tas liktos. Un pie tā es strādāju – izkopju sevī bezkaunību, jo savas lietas ir jāprot aizstāvēt, izsist cauri savu ideju. Bet tā ir mākslīgā bezkaunība, uz kuru man ir īpaši jāsaņemas, un pats pēc tam pārāk omulīgi nejūtos."

Vēl viena rakstura īpašība, ko Kristaps sevī audzina, ir drosme. "Es pēc dabas esmu diezgan bailīgs, bet pats sevi vienmēr metu iekšā ekstrēmās situācijās, jo drosmīgs jau ir nevis tas, kurš nebaidās, bet tas, kurš prot savas bailes pārvarēt. Tomēr rakstura rūdīšanai es nelēkāju ar gumijām vai izpletņiem, jo man nepatīk pa tukšo izaicināt un kacināt likteni. Protams, ja man būtu filmēšana Čukotkā, kur var nokļūt, tikai izlecot no lidmašīnas ar izpletni, es lēktu – baidītos, bet darītu to.