1934. gadā Orfs atklāja ievērojamu viduslaiku latīņu dzejas un vidusaugšvācu lirikas kolekciju: «Veiksme man palīdzēja, ieliekot manās rokās grāmatu antikvariāta katalogu, kurā es atradu nosaukumu, kas piesaistīja manu uzmanību». Šādi Karls Orfs aprakstīja savu manuskripta atklājumu, kas kļuva par literāro pamatu viņa vispazīstamākajam darbam. Manuskripts radies starp 1220. un 1250. gadu, bet atrasts tika 1803. gada Benediktbeiernes klosterī Bavārijā. Tas tika publicēts 1847. gadā ar nosaukumu «Carmina Burana», burtiski «Beiernes dziesmas». Manuskriptā ir apmēram 250 dziesmas.

Kad Orfs atklāja manuskriptu, viņam bija vairāk ka četrdesmit gadu, un plašākai sabiedrībai viņš bija pazīstams kā mūzikas pedagogs un senās mūzikas speciālists, nevis komponists. Šis atklājums mainīja visu viņa karjeru. Pēc «Carmina Burana» pirmizrādes 1937. gadā Frankfurtē viņš ieguva pasaules slavu kā komponists. Pēc darba pirmatskaņojuma Orfs teica saviem publicistiem: «Jūs varat iznīcināt visu, ko esmu uzrakstījis līdz šim, un ko jūs diemžēl esat jau publicējuši». «Carmina Burana» atspoguļo cilvēku zemes priekus un baudas visiem saprotamā formā - uzdzīves priekus, mīlas baudu un nepielūdzamo «likteņa rata» griešanos.

Biļetes «Biļešu Paradīzes» kasēs.