Īstās vēstules īstajā brīdī

«Ir viegli pajautāt, bet ļoti grūti atbildēt, kāpēc rodas viens vai otrs projekts. Noteikti ir personiski iemesli vai iemeslu kopums, kāpēc tika izveidota programma «Vēstules. Klusās dziesmas», kas vairāk izraisa ļoti personiskas, brīžiem intīmas un jutekliskas sajūtas un koncentrējas publiskā izpildījumā,» satikts brīdi pēc mēģinājuma, saka Sigvards Kļava.

Viņaprāt, uzveduma nosaukums varētu radīt asociācijas ar to, ka bieži vien vēstules uzrakstām, bet tās neaizsūtām, vai ka gatavojamies rakstīt, bet neuzrakstām. «Parasti tās ir personiskas, ļoti spēcīgas sajūtas. Bet dažkārt ir kauns no publiskas telpas. Tad vēstules iegulstas kādā tālā atvilktnē.

Pēc tam pienāk brīdis, kad šīs vēstules kāds atrod, un enerģētiskais pieskāriens šai lapai – vienalga, dzejas vai mūzikas formā –, nāk ar ļoti spēcīgu un eksplozīvu pašizteiksmi. Tiesa, neesmu pārliecināts, vai tas ir skaisti un vai to vajag publiskot.»

Diriģents gan nenoliedz, – ja radusies ideja par šādu uzvedumu, tad acīmredzot ir bijusi nepieciešamība ko tādu darīt. «Sapņojot par tādu vakaru vai to izdzīvojot, noteikti arī man pašam ir bijuši personiski iemesli, kādēļ šķitis, ka tas jādara tieši šajā brīdī, un kādēļ šī sajūta bijusi nepieciešama tieši tagad.»

Sigvards Kļava akcentē, ka uzvedumā, kurā pārsvarā skanēs padomju laika intelektuālo disidentu Knuta Skujenieka, Ādama Zagajevska, Desankas Maksimovičas, Zvjada Ratiani un Jāna Kaplinska dzeja, nosaukumā pieminētās vēstules būs abstrakcija; tas būs kā vēstījums aktiera Kaspara Znotiņa lasījumā. «Šeit būs tikai mākslas darbs!» Turklāt viņam bijis ļoti svarīgi sajust, lai radošie draugi – Kaspars Znotiņš un Sergejs Osokins – aizraujas ar projektu tāpat kā viņš, lai ir tajā pašā temperatūrā un uz tās pašas nots, kā viņš iedomājies. «To, vai tā būs, redzēsim izrādē. Pašlaik ir radošais process, un mēģinām nonākt pie šā brīža īstā varianta.

Jo skatuve ir ļoti nežēlīga, tā bieži vien «nofrizē» trauslas sajūtas. Tāpēc tā ir mākslinieku atbildība – nemīlēt kaut kādas savas sajūtas vairāk par to, kā ideja spēj uzrunāt un piepildīt tos cilvēkus, kas būs mums apkārt.»

Tas, vai šis uzvedums būs skatāms vēl kādu reizi, gan esot mārketinga un plānošanas jautājums. «Vēl tagad mēs veidojam kaut ko jaunu un trauslu. Tad, kad tas dzims, varēs skatīties, kur un kādā veidā tas iegulsies un cik tas auditorijai būs nepieciešams. Jo – katrai mūzikai un sajūtai noteikti ir savs laiks. Pienāk brīdis, kad jāsāk revolūcija vai jācīnās, bet var arī pienākt laiks, kad gribas ļoti vienkārši, bet ļoti nopietni kaut ko pārdomāt. Un ne vienmēr sanāk «saāķēties» kopā ar to, ka nopietni var darīt kādas ļoti vienkāršas lietas vai nopietni padomāt par ļoti mums ikdienā garāmskrejošām un vienkāršām sajūtām.»

Lai Eiropas skatiens pievērstos Rīgai

Pievēršoties lielajam aprīļa projektam – visām trim Johana Sebastiāna Baha pasijām (4. aprīlī Rīgas Domā skanēs Baha Sv. Marka pasija un Ērika Ešenvalda Sv. Lūkas pasija; 11. aprīlī Sv. Pētera baznīcā – Sv. Mateja pasija; 18. aprīlī Sv. Jāņa baznīcā – Sv. Jāņa pasija), Sigvards Kļava teic, – ideja bija parādīt vienkopus visas Baha pasijas. Savukārt, tā kā Sv. Lūkas pasija nav autentisks Baha darbs (vismaz šis skaņdarbs nav ticis atrasts), viņš uzrunājis Ēriku Ešenvaldu, lūdzot viņam uzrakstīt Sv. Lūkas pasijas latviešu versiju. «Šie četri evaņģēlija stāsti ciešanu laikā katrs izies savu krusta ceļu, koncentrējot šā muzikālā ģēnija augstākos garadarbus. Turklāt katru pasiju atskaņosim citā Rīgas baznīcā, veidojot sava veida krustu vai krusta ceļu arī šeit un visu noslēdzot Lielajā piektdienā.»

Vai Ērika Ešenvalda sarakstītā Sv. Lūkas pasijas mūzika stilistiski iederēsies Baha mūzikas noskaņās? «Uz šo jautājumu varēšu atbildēt pēc kāda laika. Katrā ziņā Ēriks zina, kādā kontekstā un kādā vidē esmu paredzējis atskaņojumus, un zina arī, ka viņa pasija tiks atskaņota vienā vakarā ar Sv. Marka pasiju. Bet – Ešenvalds raksta neatkarīgu, savu opusu, kuram pēc šā atskaņojuma ir jādzīvo sava radoša dzīve, kā jau jebkurai lietai,» saka Sigvards, nenoliedzot – tā ir arī viņa atbildība, uzrunājot kādu autoru.

«Protams, pirms tam pārdomāju, kāda muzikālā un skaņu valoda būtu iederīga un kas veidotu dialogu šādā kontekstā. Iekļauties koncerta programmās, kur skan Baha mūzika, – te jau nevar runāt par konkurenci, te var runāt tikai par radošu dialogu vai pieskaršanos tai pasaulei.»

Baha skaņdarbu interpretācijā iesaistīti patiešām lieliski un izcili mākslinieki – gan pašmāju, gan ārvalstu mūziķi. Par viņiem Radio kora mākslinieciskais vadītājs saka: «Daļa mākslinieku ir mūsu radošie draugi, ar kuriem esam satikušies tālajos pasaules ceļos un kopā uzstājušies, un esmu pilnīgi pārliecināts par viņu māksliniecisko kvalitāti un standartu. Daži būs jauni draugi, ar kuriem ceram sadraudzēties. Bet katrā ziņā šī kopābūšana solās būt ļoti interesanta, jo visi šie mākslinieki ir baroka mūzikas izpildītājautoritātes visā pasaulē, un nav neviena garāmskrejoša solista, diriģenta vai orķestra, kas nav sevi spoži parādījis, interpretējot tieši Baha mūziku.»

Sigvards Kļava arī neslēpj neviltotu prieku par to, ka Radio koris šeit, Latvijā, var būt iekšā «katliņā» un procesos, ne tikai piedaloties, bet arī tos iespaidojot, turklāt, viņaprāt, tas nāks par labu kopējai turpmākajai attīstībai:

«Ja reiz Rīgai ir tā milzīgā privilēģija un iespēja, ka esam Eiropas kultūras galvaspilsēta, un ja reiz kaut ko rādām, tad rādām tādu notikumu, kas ir Eiropas kultūras aprites cienīga lieta. Ja jebkuram mūzikas interesentam, mūzikas aģentūrai vai diriģentam pateiksit, ka mēs ciešanu laikā katru nedēļu uzvedam citu Baha pasiju, iesaistot citus māksliniekus, visi izrādīs pienācīgu apbrīnu – cilvēki sapratīs, ka tie nav pekstiņi, īpaši zinot, kādi ir izpildītāji un kādi ir mūsu resursi.

Tādēļ domāju, ka šī uzmanības piesaistīšana par to, kas Rīgā notiek, ir ļoti būtiska lieta, jo mēs jau vairāk lepojamies vai saskaramies ar to, ka latviešu mūziķi un nu jau arī sportisti uzmanību piesaista ar to, kas notiek citur: citur uzvaram, uzstājamies, draudzējamies. Tagad skatpunkts un fokuss pagriezīsies pret mūsu mājām, un tā ir ļoti būtiska lieta!»

www.riga2014