Ceturtdienas vakarā mūsu Ledus pils pārvērtās milzīgā Planetārijā ar miljardiem zvaigžņu, galaktiku, planētu un pavadoņu. To visu uz Rīgu bija atvedusi un uz milzīga LED ekrāna projicējusi 53 gadus vecā britu dziedātāja Sāra Braitmena (Sarah Brightman), kura mūsu pusē viesojās jau otro reizi. Pirmais viņas koncerts notika 2004. gadā Skonto hallē.
Braitmena savu karjeru sāka kā disko dziedātāja, vēlāk kļuva par komponista Endrjū Loida Vēbera (Andrew Lloyd Webber) dīvu, bet pēdējos gados stabili ieņēmusi pozīcijas tā dēvētajā «classical crossover» žanrā, kur popmūzika sakausēta ar klasiskās mūzikas un operas dekorācijām. Būtībā termins «crossover», ja to radoši latviskojam, nozīmē «ne šis, ne tas». Šajā gadījumā Braitmenas mūzika nav īsti klasika, taču nav arī tradicionāla popmūzika. Tā dreifē kaut kur pa vidu starp operu, «new age», «ambient» un simfonisko popmūziku. Kurš šādu «kiš miš ar rozīnēm» mūziku vispār klausītos, gribētos jautāt? Kurš ēd šokolādes sieriņu ar sinepēm? Izrādās, gribētāju ceturtdienas koncertā bija ļoti, ļoti daudz. Turklāt, ņemot vērā to, ka biļešu cenas uz šo koncertu vidēji svārstījās no 70 līdz 100 eiro, tas liecina (vismaz daļēji), ka publikas rindās neatrast pusaudžus un jauniešus, bet gan solīda vecuma kungus un dāmas.
Protams, «crossover» žanri var būt arī ļoti veiksmīgi, taču šādu divu radikāli atšķirīgu pasauļu - klasikas un pop savienošana šķiet neīsta.
Tātad koncerts ir teju izpārdots. Vai nostrādāja solījumi par iespaidīgu šovu? Vai «kaimiņš/kolēģis ies, tad es arī» faktors? Vai vienkārši Braitmenas kundzei Latvijā ir milzīgs fanu loks? Grūti pateikt. Iespējams, visi šie trīs minējumi kopā.
Uzreiz paskaidrošu, kāpēc Braitmena izvēlējusies kosmosa tēmu. Atbilde ir vienkārša - 2015. gadā viņa trīs cilvēku komandas sastāvā dosies uz Starptautisko Baikonuras kosmosa staciju, tādējādi kļūstot par pirmo dziedātāju, kas būs lidojusi kosmosā. Kosmosa tēma dziedātājai tuva jau kopš viņas pirmā popmūzikas singla «I Lost My Heart to a Starship Trooper» (1978) un saturiski caurvij vairākus viņas albumus.
Rīgā Braitmena šoreiz viesojās ar sava aktuālā studijas albuma «Dreamchaser» programmu, kas sadalīta divās daļās ar 15 minūšu starpbrīdi. Skanēja, protams, arī citu albumu skaņdarbi. Liela daļa jaunajā platē iekļauto kompozīciju ir pāraranžētas citu mākslinieku vai grupu dziesmas. Piemēram, koncerts iesākās ar albuma pirmo kompozīciju «Angel», kura laikā Braitmena virs skatuves tika pacelta uz nelielas platformas, kam sekoja britu rokgrupas «Elbow» dziesmas «On The Day Like This» un islandiešu «Sigur Ros» skaņdarba «Glósóli» versijas. Ko nez par šādu interpretāciju saka paši «Sigur Ros»?
Divās dziesmās («Canto Della Terra» un «Phantom of the Opera») Sārai talkā nāca šveiciešu tenors Erkans Aki. Interesanti, ka slavenajā «Time to Say Goodbye» Braitmena tomēr dziedāja viena, lai gan prasīties prasījās, lai Aki izpildītu Andrea Bočeli (Andrea Bocelli) partiju.
Mūsdienās ar vārdu šovs varbūt saprotam kaut ko daudz krāšņāku, skaļāku, pompozāku, taču Braitmenas šovs tāds nebija. Divas dejotājas, kuras reizēm sinhroni, reizēm ne tik ļoti, kustējās un visādi citādi izpildījās uz skatuves, četri pavadošie mūziķi (stīgas, protams, tika imitētas uz sintezatora), minētā platforma, kas dziedātāju paceļ virs skatītāju galvām, tērpi, ekrāns, disko bumba, gaismas... it kā nekas īpašs. Taču rezultātā ja pieņemam šādas askētiskas koncepcijas noteikumus, tad pirotehnikas šāvieni, lāzergaismas vai citas tamlīdzīgas ārišķības tikai traucētu.
Kopumā emocionāli ļoti atturīgs, bet ļoti (pat pārāk) pārdomāts, izrēķināts koncerts, kas neatvēl vietu kādiem spontāniem izgājieniem. Braitmenas kosmosa kuģis tā īsti nepacēla kosmiskos augstumos, bet izmeta vien nelielu līkumu ap Skanstes ielu.
