Kopš dziedāšanas vairākās hardcore apvienības pagājušā gadsimta 90.gadu sākumā Aleksandrs Takers ir nogājis krietnu un interesantu radošo meklējumu ceļu. Cauri postroka un kosmiskā roka (space-rock) žanriem viņš tūkstošgades sākumā nonāca pie improvizācijas, kurā izmanto atskaņotas ģitāras, čellu, mandolīnu, kasešu lenšu cilpas, minidisku atskaņotājus un efektu pedāļus. Pirmo no solo ierakstiem tolaik izdeva kolektīva Jackie-O Motherfucker vadītā izdevniecība "U-Sound Archives".

Turpinājums sekoja visai likumsakarīgā draudzībā ar Beriju Hoganu (Barry Hogan) – "ATP Recordings" un kulta festivālu "All Tomorrow’s Parties" runasvīru. Izdevniecība klajā laidusi trīs nākošos Aleksandra solo albumus – “Old Fog” (2005.g.), “Furrowed Brow” (2006.g.) un “Portal” (2008.g.). Par pirmo tēlaini, taču ne aplami savulaik rakstīts “The Quietus”:

"Tas izklausās kā vecā migla, par kuru Čārlzs Dikenss rakstījis romāna "Saltais nams" pirmajā nodaļā,

kur tā mutuļo pa pilsētu un virs jūras, līdz beidzot aprij: "Migla savās palātās pie kamīniem krācošo seno Griničas pensionāru acīs un rīklēs; migla kajītē aizkūpinātā dusmīga kapteiņa pēcpusdienas pīpeskātā."" Līdzīgi Dikensam, arī Takera mūzika esot liriska, nemieru raisoša un reizē patiesa. Cauri "ATP Recordings" izdotajiem trim albumiem Takers vairāk apzināti nekā nejauši virzījies uz tumšākām, trokšņainākām un garākām kompozīcijām, vienlaikus attīstot un arvien plašāk izmantojot savu balsi un tās īpašo tembru.

"Katrs albums, ko radu, ir kā nākošais sējums. Tie turpina iepriekš aizsāktās tēmas, taču arvien pievēršas jaunām idejām un sastāvdaļām [..] Ar mūziku man ir ļoti intīmas attiecības. Es allaž esmu centies rakstīt tādu mūziku, kādu labprāt klausītos pats. Tims Smits (Tim Smith) no The Cardiacs reiz teica: "Tev pašam ir jāspēlē savā mīļākajā grupā." Man ļoti patīk šis izteiciens," kādā intervijā stāstījis Takers.

Pēc trīs gadu ilgas pauzes, šī gada aprīlī klajā nācis jau piektais Aleksandra Takera studijas albums "Dorwytch". Ieraksts līdzi nes vairākus praktiskus un emocionālus jauninājumus. Pirmkārt, "Dorwytch" materializējusi cienījamā Čikāgas izdevniecība “Thrill Jockey”. Otrkārt, ierakstā pirmoreiz kā viesmūziķis piedalījies brīvās improvizācijas bundzinieks Pols Mejs (Paul May), ar atturīgajiem stīgu aranžējumiem, vides trokšņiem un citiem skanējuma knifiem palīdzējuši arī Djūks Gārvuds (Duke Garwood), Džess Braients (Jess Bryant) un Daniels O’Salivans (Daniel O’Sullivan), kura vārds daudziem saistās ar kolektīviem Guapo, Ulver un citiem. Visbeidzot, albumā ietvertā tematika svārstās starp abstrakti ikdienišķiem stāstiem un pārdabiskām, pārpasaulīgām pieredzēm. Kā atzīst pats mūziķis, “Dorwytch” lielā mērā ietekmējusi viņa aizraušanās ar rakstnieka un komiksu autora Alana Mūra (Alan Moore) daiļradi. Vairākās no albuma kompozīcijām ietvertas tiešas un nojaušamas atsauces uz metafizisku cilvēka-augu matēriju transcedenci un dīvainiem radījumiem. Piemēram, skaņdarbā “Half Vast” Takers “cilpo” sintezatora pulsāciju, cenšoties uzburt svētlaimīgi skanošu atmosfēru, kurā organiski kosmosa kuģi dzemdē plazmas zīdaiņus. Līdzās nezinātājam grūti izprotamās A. Mūra daiļrades iedvesmotām kompozīcijām albumā atrodamas arī tādas ar krietni piezemētāku un ikdienišķāku priekšvēsturi – par bērnudienu brīvdienām jūras piekrastē un tēta vecu grāmatu, zīmējumu un dažādu atrastu nieciņu kolekcijām.

Līdzās gaidāmajiem rudens koncertiem turpinās arī Aleksandra Takera darbs dažādos kopprojektos. Iespējams, pēc sadarbības ar Stīvenu O’Malliju (Stephen O’Malley) no Sunn O))) kā duetam Ginnungagap savulaik izdevniecības “Southern” rīkotajā “Lattitudes Series” studijas sesijā, liela daļa klausītāju ar nepacietību gaida grupas Grumbling Fur pirmo izdevumu. Šajā grupā Takers muzicē kopā ar Guapo bundzinieku Deivu Smitu (Dave Smith) un leģendārās somu apvienības Circle basģitāristu Jusi Lehtisalo (Jussi Lehtisalo).

Festivālā “Zemlika” 28.oktobrī Durbē būs pirmā un pagaidām vienīgā Aleksandra Takera uzstāšanās Baltijas valstīs.