Bijām jau laikus nolikuši dienu un stundu, kad satikties tiešsaistē. Atnāca epasts ar pazemīgu lūgumu pieslēgties nedaudz vēlāk. Kā izrādījās, bija nosēdies ilgāku laiku nebrauktās automašīnas akumulators. Sarunu iesāku ar uzvedinošu un reizē klišejisku jautājumu, jo atceros aptuveni gadu senus notikumus kādā radio studijā, kad intervētājs intervējamajam uzdeva jautājumu, balstītu Wikipedia.org pieejamajos faktos. Pirmais no pēdējā toreiz pretim saņēma strupu “tev nevajadzētu ticēt visam, kas tur rakstīts”. Tātad…

Miks Magone: Kas ir “Xiu Xiu”? Nevis nosaukuma izcelsme vai skaidrojums, ko iespējams uzzināt Wikipedia.org un citviet, bet iespējami plašākajā tā nozīmē, kādu ātrumā vari iedomāties.

Džeimijs Stjuarts: Nu, “Wikipedia.org” aprakstītā vēsture nav pareiza! “Xiu Xiu” ir dalībnieku kopīgi centieni skaņā dokumentēt piesātinātāko emocionālo pieredzi mūsu dzīvē, mums tuvo cilvēku dzīvē, kā arī izpausties par to, kā šo pieredzi ietekmē politika.

Rodas jautājums – cik lielā mērā tas ir “grupas dalībnieku” mēģinājums un cik lielā mērā tavs, Džeimija Stjuarta personīgs?

Atkarīgs no dziesmas. Ir tādas, kuru autors esmu es pats. Ir tādas, kuras radām kolektīvi. Ir arī tādas, kuras radījuši citi grupas biedri. Katrs piešķir konkrētam skaņdarbam, viņaprāt, svarīgāko, un saprotams, ka mēs par visām dziesmām neesam vienisprātis. Ņemot vērā mūsu ciešo draudzību, pat tad, ja dziesmā minēto neesam piedzīvojuši paši, mēs cenšamies cits citu atbalstīt, par to izsakoties.

Jautāju, jo bieži izjūtu zināmu neērtību, dzirdot, ka vesels kolektīvs tiek asociēts ar kādu konkrētu cilvēku. Pat tikko, radio skanot jūsu dziesmas “Only Girl (in the World) versijai [kuru sākotnēji izpilda dziedātāja Rianna – M. M.], “Xiu Xiu” dīdžeja komentāros nozīmēja “Džeimijs Stjuarts”…

Tas ir dziedātāju liktenis - tikt šādā veidā izceltiem. Turklāt es esmu vienīgais, kas grupā bijis visu laiku. Ir bijušas reizes, kad visu nācies paveikt vienam, taču šobrīd, vairāk nekā jebkad iepriekš, mēs esam kolektīvs.

Atgriežoties pie pirmā jautājuma, kas šajā kontekstā ir “Xiu Xiu”, sastāvam tik bieži mainoties?

Biežās sastāva maiņas ir kā suņanagla pakaļā. Katrreiz nākas saprast, kā otrs cilvēks muzicē, no jauna apgūt jau esošās dziesmas, kā arī pierast vienam ar otru tik bieži būt kopā. Ieguvums toties ir tas, ka man līdz šim bijusi iespēja muzicēt kopā ar neskaitāmiem ārkārtīgi talantīgiem cilvēkiem, kuri katrs ar savu īpašu pienesumu ir papildinājuši it visu, ko darām. Runājot par to, kas šajā izpratnē ir “Xiu Xiu”… Nu, tas pats vien ir – visi, kas reiz bijuši grupā, ir bijuši mani draugi, un mūsu ikdiena bijusi kopīga tik un tā. “Dokumentēšana” kā centrālais elements mums allaž bijusi kopīga. Ikviens zina to, pirms izlemj pievienoties.

Pat nevajadzētu pieminēt atsevišķi, jo emocionālā spriedze un personīgums, kas ietverti jūsu mūzikā un dziesmu tekstos, ir acumirklī jūtami. Grūti ātrumā iedomāties vēl kādu, kas šajā ziņā jums līdzinātos. Vai ir īstais brīdis šādai atklātībai?

Domāju, ka vienmēr ir īstais brīdis būt atklātam un godīgam.

Ir kolektīvi, kuri kādā brīdī sajutušies kā bakstoties tumsā un beiguši pastāvēt. Vai sajūta, ka esi nesaprasts vai pārprasts, nebojā garastāvokli, liekot domāt: “Pie velna tad…”? Un tad pēc kāda laika sajūta uzlabojas un grupa no jauna var apvienoties…

Mani neinteresē, vai cilvēki pārprot to, ko darām, vai ne. Man rūp tie, kuri dažādu iemeslu dēļ ir un jūtas mums tuvi. Tie, kuriem mūsu ieraksti šķiet īsti, kuros tie atbalsojas un kurus tie uzrunā kā indivīdus. Kad “Xiu Xiu” beigs pastāvēt kā grupa, tās arī būs beigas. Mēs nekad nepiedzīvosim atkalapvienošanos. Neesam no tām grupām. Nav pie kā atgriezties. Runa ir par “šeit un tagad”. Kad “Xiu Xiu” pārstās eksistēt būs pienācis laiks radīt citādu mūziku.

Šodien lasīju interviju, kurā grupa sūta žurnālistu papētīt YouTube.com resursus, lai uzzinātu, kādas dziesmas un kādā secība šī grupa grasās drīzumā spēlēt vietējā festivālā. Cik īsta ir šāda mūzika?

Nu…

Pirmais, ko arī es nodomāju. Gaidot šo sarunu ar tevi, iedomājos par ko citu. Proti, esot tik pretrunīgam, atklātam un ar īpašu humora izjūtu apveltītam savā mūzikā, kas reizē ir arī īsta un godīga, arī no klausītāja tiek paģērēta īpatnēja humora izjūta vai vismaz zināms iecietības līmenis. Un tad ir jāizvēlas – ar savu vēstījumu spert nākamo soli, teiksim, rādot piemēru ar konkrētu rīcību, vai arī rast iespējami zemāko kopsaucēju ar publiku.

Humors nav kompromisi, bet gan daļa dzīves. Tāpat kā tumsa, brutalitāte, bezcerība un sabiedriskā politika. Reizēm tas viss ir tik nomācoši, ka kļūst smieklīgi. Drausmīgi, briesmīgi smieklīgi. Esmu pārliecināts, ka tas ir ļoti, ļoti acīmredzami, taču pats esmu arī liels Moriseja fans. No viņa esmu mācījies būt skarbam pret izmisumu, reizē ar skarbu humoru, ja tam ir iemesls.

Cenšos, bet atzīšos, ka līdz galam nesaprotu visas tās kaverversijas dažādu popkultūras ikonu dziesmām vai konkrētiem cilvēkiem veltītos dziesmu nosaukumus. Vai tā ir sava veida riebuma pret virspusējību izpausme, neviltotas cieņas izrādīšana, vai arī tās ir tikai dziesmas, nemeklējot kādus zemūdens akmeņus?

Katra reize, kad veidojam savas versijas šādām dziesmām (un tādu ir daudz), ir sava veida “paldies!” šīm dziesmām. Tie nav mēģinājumi šīs dziesmas piesavināties, uzlikt tām savu zīmogu un padarīt tās par mūsējām. Tās mūs ir uzrunājušas visdažādākajos veidos. Piemēram,

es biju kādā minoritāšu deju klubā un vienubrīd sāka skanēt Rianas dziesma, un pēkšņi deju grīda bija pilna dejotājiem, un visi šķita tik priecīgi,

ka parasta popdziesma bija kļuvusi par geju popdziesmu, jo viņi vienkārši ļāvās būt paši. Esam spēlējuši dažādas kaverversijas. Gan nedziestošu ikonu dziesmām, gan gaistošiem topu brīnumiem, gan nevienam nezināmām, taču fantastiskām dziesmām.

Un tas notiek gan aiz cieņas pret konkrētiem mūziķiem, gan aiz cieņas pret labām dziesmām, kuru autori ir ne tie labākie cilvēki, gan tāpēc, ka šīs dziesmas ir kādu personīgu piedzīvojumu skaņu celiņi, vai pareizi saprotu?

Atkarīgs no dziesmas. Katrai no tām ir savs iemesls. Esam ierakstījuši savu versiju Queen dziesmai “Under Pressure” [ierakstīta kopā ar grupas “Swans” līderi Maiklu Džirā (Michael Gira), iekļauta 2008.gada albumā “Women As Lovers” – M. M.] aiz mīlestības gan pret Frediju Merkūriju, gan pret dziesmu kā tādu. Tāpat mēs esam spēlējuši “Bauhaus” skaņdarbu, un darījuši to vairāk aiz mīlestības pret šo dziesmu, pret saikni, kas man tolaik bija ar cilvēku, ar kuru kopā muzicēju, – Devinu Hofu (Devin Hoff) – un manis paša aizraušanos ar “Bauhaus” kopumā.

Pieminēji Moriseju kā cilvēku, kuru cieni. Vai, tavuprāt, pastāv saistība starp cilvēka statusu un viņa izturēšanos, paziņojumiem kā publiskai personai?

Manuprāt, jā, bet es neesmu par to tik daudz domājis, lai komentētu.

Cenšos uzzināt gandrīz no katra, ko satieku, – kur šobrīd atrodas t.s. mūzikas industrija un vai tas ietekmē arī jūsu attiecības ar publiku?

Ak, vai… Tā ir sapista līdz nepazīšanai, un es nezinu, kurp dodas. Mūsu attiecības ar publiku tas neietekmē nemaz, taču atstāj iespaidu uz attiecībām ar tiem cilvēkiem, ar kuriem strādājam un ar kuriem kopā cenšamies nopelnīt iztiku.

Izpratnē, ka neesat “slaucamas naudas govis”?

Mēs nekad neesam pārdevuši pietiekoši daudz ierakstu, lai būtu naudas govis. Es runāju par ierakstu pārdošanu vispār. Kādreiz mēs devāmies četrus mēnešus ilgās turnejās, saņēmām par to naudu, taču tagad mums jākoncertē 7 mēnešus gadā, saņemot smieklīgu summu par pārdotajiem ierakstiem. Man patīk ceļot muzicējot, taču 7 mēneši ir par daudz. Tas atsaucas arī uz laiku starp jauniem ierakstiem, jo, esot prom tik ilgi, mazāk laika atliek darbam studijā.

Pirms beidzam, šī būs pēdējā turneja divatā ar Andželu. Pēc tam – kārtējā sastāva maiņa?

Jā. Koncertos Eiropā būšu es un Andžela, ar kuru kopā muzicējām visu pagājušo gadu. Pēc tam pievienosies Sems Mikenss (Sam Mickens) un Zaks Peningtons (Zac Pennington). Mēs četri jau šobrīd strādājam pie jaunā albuma. To izdos nākamā gada februārī izdevniecības “Bella Union” (Eiropā) un “Polyvinyl” (citviet pasaulē).

Beigās mēģināju uzzināt ko vairāk par septembra sākumā septiņu collu vinila platē izdodamo singlu “Daphny”, aiz kura slēpjas dziļi personīgs un traģisks stāsts, taču bija skaidrs, ka Džeimijs ir noguris no taustiņu spiešanas. Un, ļoti iespējams, mani jautājumi nebija no korektākajiem…

“Xiu Xiu” koncerts "Dirty Deal Café" Rīgā notiks 5.augustā. Biļetes uz to pieejamas “Biļešu servisa” tirdzniecības tīklā.