Beach House Party

Jau pirms došanās uz festivālu Salacgrīvā biju sev atzīmējis tos māksliniekus, kurus noteikti vēlētos redzēt koncertā. Mana "Positivus" kulminācijas vieta tika būvēta ap Baltimoras duetu "Beach House". Jau vairākkārt esmu atzinies mīlestībā šim ansamblim gan savos TVNET albuma apskatos, kronējot grupas pagājušā gada plati "Teen Dream" kā gada numur 1, gan citviet presē, komentējot šā gada festivāla programmu. Tādēļ ļoti gaidīju šā dueta - franču izcelsmes dziedātājas Viktorijas Legrānas (Victoria Legrand) un ģitārista Aleksa Skalija (Alex Scally) uzstāšanos.

Sagaidīju! Neskatoties uz to, ka pamatīgi saliju (biju aizmirsis lietusmēteli telšu pilsētiņā), vērojot grupas skaņošanos, kaut arī paralēli uz lielās skatuves spēlēja viena no festivāla lielajām grupām "James" ... uz brīdi pie tobrīd tukšās un klusās "Cēsu" skatuves sajutos kā grūpija - rokās "Beach House" disks, rakstāmais un cerība, ka izdosies iegūt abu mūziķu autogrāfus.

Izdevās! Pēc grupas skaņošanās jeb saundčeka devos izlūkos aiz skatuves, par laimi, tajā brīdī pie mākslinieku ieejas neviens no apsargiem nestāvēja un es iešmaucu iekšā (protams, man kā dalībniekam bija brīva pieeja lielajai skatuves mākslinieku un VIP zonai, taču pastāvēja risks, ka aiz Cēsu skatuves mani varētu arī neielaist). Tieši tajā brīdī no skatuves nokāpa Viktorija, kas ātriem soļiem, lai nesalītu, aizskrēja uz telti, un Alekss, kas mani pamanīja, laipni paņēma disku un nozuda turpat grupas teltī. Pēc mirkļa man pretī iznāca gan Alekss, gan Viktorija. "Esmu liels jūsu fans," teicu, un mēs pārmijām pāris frāzes.

Ar parakstītu disku kabatā, aplaimots un satraukts devos atpakaļ, un jau pēc dažām minūtēm Viktorija kopā ar puišiem (ģitāristu un bundzinieku) sāka savu brīnišķīgo uzstāšanos. Ja nemaldos, dziesmas "Zebra" laikā sākās pamatīgs lietus, bet tas tikai paspilgtināja manu milzīgo sajūsmu. Drīz arī viss Cēsu skatuves laukums bija piepildījies ar klausītājiem, kuri acīmredzot grupu "James", kas paralēli uzstājās uz lielās skatuves, jau bija dzirdējuši 2007.gadā.

Editors, Frenkijs un "Aparāts"

Kā jau minēju, vairākus šā festivāla koncertus tā arī neredzēju. Domāju, ka arī daudzi no jums nejaudāja izstaigāt visas skatuves un būt ar vienu kāju vienlaicīgi vairākos koncertos. Kur nu vēl pa vidu paspēt izbaudīt citus ne ar mūziku saistītus festivāla priekus... No draugiem un paziņām sapratu, ka labi esot bijuši britu indīfolka zēni "Dry The River", "King Charles" un "OK Go". Savukārt mans pirmais piektdienas koncerts, ko biju atzīmējis savā blociņā, - britu dendiji "Frankie & the Heartstrings" būtībā nelika vilties un vēlreiz atklāti demonstrēja savu lielo mīlestību pret Moriseju.

Kvalitatīvs bija Gustavo koncerts uz lielās skatuves, taču pēc Mančestras dueta "Hurts" - Teo Hačkrafta (Theo Hutchcraft) un Adama Andersona (Adam Anderson) lielākā hita "Wonderful Life" mans "hurtmetrs" bija sasniedzis sarkano joslu (detalizētākas pārdomas par "Hurts" skat. resursos) un es devos baudīt pirmās "Positivus" vakariņas.

Ar vienu aci noskatījos dažas simpātiskas "Tunng" dziesmas un devos uz vakara galveno notikumu - Birmingemas kvarteta "Editors" koncertu. "Editors", manuprāt, bija izteikta "Positivus" lielās skatuves grupa, tā lieliski iederējās festivālā. Puiši spēlēja dziesmas no visiem saviem albumiem, protams, es iekšēji satrūkos, kad grupas līderis Toms Smits (Tom Smith) laiku pa laikam nolika malā ģitāru, lai spēlētu pēdējā, izteikti elektroniskā studijas ieraksta materiālu, taču kopumā koncertprogramma bija sabalansēta, kulminējot ar jaudīgo "Papillon".

Uz papīra

šā gada festivāla programma, manuprāt, bija vissabalansētākā un svaigākā.

Pirms festivāla man pat likās, kas šim vajadzētu būt muzikāli visinteresantākajam festivālam, taču diemžēl daži vārdi, kas uz programmiņas apvilkti ar sarkanu zīmuli, koncertā izrādījās blāvāki, nekā es sākotnēji biju iedomājies.

Protams, viena no lielākajām skādēm bija Toronto meiteņu "Austra" koncerta atcelšana. Cerēju, ka šo nišu varbūt pienācīgi varētu aizpildīt Kalifornijas dziedātāja Kamerona Mesirova (Cameron Mesirow) jeb "Glasser", taču viņas uzstāšanās bija ļoti blāva. Viens sintezators, viens mikrofons un miljons iepriekš ierakstītu skaņu celiņu.

Šis noteikti nebija arī labākais nopietno un tumšo londoniešu "Chapel Club" koncerts. Kā man vēlāk pavēstīja viens no festivāla rīkotājiem Ģirts Majors, grupa nav varējusi atvest pati savus instrumentus. Varbūt tieši tādēļ "Chapel Club" uzstāšanās man likās piesardzīga un nedroša.

Ko vairāk es biju gaidījis arī no norvēģiem "Royksopp", kas sestdienas vakarā bija pēdējie uz lielās "Tele 2" skatuves. Ja godīgi, tad man likās, ka

šogad lielā skatuve vispār bija klusāka nekā citus gadus. Katrā ziņā tā noteikti varēja būt jaudīgāka un skaļāka!

Patīkama izklaide bija Marka Ronsona ansamblis. Jau pa dienu aiz skatuves varēju vērot, kā Marks un grupas "The View" dziedātājs Kails Falkoners bezbēdīgi spēlēja galda tenisu. Vispār Ronsona pavadošais sastāvs bija īpašs - gan Falkoners, gan Amanda Vornere (Amanda Warner) no dueta MNDR, gan izbijusī "pipete" (The Pipettes) - dziedātāja Rouza Elinora Dugala (Rose Elinor Dougall).

Festivāla pēdējais koncerts, ko redzēju no pirmās līdz pēdējai notij, notika "I Love You" teltī, kurā visa festivāla laikā diemžēl iegriezos visretāk (tā arī neredzēju ne "Starmeti", ne "Parara", ne ZRYA u.c.). Pētera Helmsa oriģinālajā sastāvā reanimētās grupas "Aparāts" (ar oriģinālā sastāva fona vokālistēm) koncerts bija lieliska izskaņa vienam no, iespējams, labākajiem festivāliem, kas noticis Latvijā. "Galdnieks" uz bis un atvadas.

Paldies!

(Skat. raksta pielikumā vairākas fotogalerijas no festivāla.)