Sāksim ar nelielu tevis kaunināšanu. Tu esi tukumnieks, šajā nedēļas nogalē ir Tukuma novada svētki un attiecīgi festivāls "Uz Tukumu pēc smukuma", bet tu brauc spēlēt uz Salacgrīvu. Kā tā var būt?

Nu, tukumnieks īsti neesmu jau gadus desmit, bet apzinos savas saknes un nekaunos par tām. Bet aktuālas lietas man ir pirmajā vietā. Taču "The Mundane" ir spēlējis tajā festivālā. Es arī zinu, ka Tukumā ir jau vairākas grupas, kas ir progress, jo tad, kad mēs sākām, nebija nevienas! Tādu Latvijā zināmu grupu gan vairāk nav, bet tās noteikti briest.

Jā, projekts ir pasaulīgs, laicīgs un laikietilpīgs. Ir grūti visus savest kopā, saprast muzikālās vēlmes un darīt to ātri un efektīgi. Taču attīstība notiek arī tad, kad es neesmu mēģinājumos. Un tad, kad sanākam visi kopā, ir jūtams, ka daudz straujāk iet uz priekšu. Tā arī turpinām!

Top arī otrais albums?

Mūžīgais otrais albums. Tas jau ir pa pusei pabeigts, un tur ir arī tādas dziesmas, kuras nekad vēl neesam spēlējuši koncertos.

Ko spēlēsiet šoreiz, festivālā? Pārsvarā debijas albuma dziesmas?

No debijas albuma būs tikai kādas divas dziesmas, jo pēc tā ir tapušas vēl daudzas, kas arī būs tajā otrajā albumā.

Izklausās pēc diezgan tipiska Latvijas grupu stāsta – izdodam savu pēdējo gadu labāko dziesmu izlasi, kas pie reizes ir arī mūsu otrais albums!

Uz to iet. Bet ir arī tādas albuma dziesmas, kas ir kā saistviela visam kopā.

Bez darbošanās "The Mundane" turpini strādāt arī "Sound Division Studios"?

Štatā vairs neesmu, bet pieslēdzos uz konkrētiem projektiem.

Taču vari droši teikt, ka no skaņu inženiera asistenta esi kļuvis par patstāvīgu skaņu inženieri?

Jā. Varu iet un rakstīt vienalga kur – mežā, mājās, ofisā, kur vajag.

Esi arī skaņu inženieris "Instrumentu" debijas albumam, kas nāks klajā 30. augustā. Kā tevi uzrunāja šie džeki un kā tev ar viņiem veicās?

Kā jau daudzas lietas Latvijas mūzikā, arī šī sadarbība nokārtojās ar Toma Grēviņa palīdzību. Viņš ieteica mani "Instrumentiem" kā cilvēku, kurš varētu veiksmīgi strādāt ar viņu dziesmām. Pēc "Life Jacket" viss ir gājis caur mani.

"Instrumenti" mūzikā šķiet gana ambiciozi džeki. Spēji sastrādāties, bija interesanti?

Tā ir viņu formula! Tas, kas dzen uz priekšu. Es tajā nesaskatu neko negatīvu. Un bija interesanti, jo, pateicoties viņiem, esmu kļuvis arī par stabilu koncertskaņotāju. Tagad braukāju visur līdzi.

Biji kopā ar "Instrumentiem" arī Islandē?

Jā, nedēļu uz ierakstu procesu, tad vēl nedēļu miksēju.

Un ko Islandē dara tavs brālis, kurš, kā pirms intervijas teici, atveda tev kā suvenīru smēķējamo tabaku?

Viņš tur strādā par pavāru un drīz būs jau šefs, kad iegūs vajadzīgo izglītību. Un Islandē nu jau dzīvo arī otrs brālis – tas, kurš spēlē grupā!

Mārtiņš tātad. Ar ko tā Islande ir tik forša, ja ziņās stāsta, ka tur krīze, viss dārgi?

Laikam ar atmosfēru. Atrautību no pārējās pasaules, kas ļauj paskatīties uz lietām mazliet no malas. Brāļiem ir interesanti arī tādēļ, ka tur nav kā Londonā, kur tāpat ir pilns ar latviešiem. Paši islandieši gan nav īpaši atvērti pret iebraucējiem, viņu uzmanība ir jānopelna.

Ziņa par to, ka "Instrumenti" ierakstīs albumu Islandē, sākotnēji diezgan izbrīnīja. Ir skaidrs, ka grupai no Latvijas tas, visticamāk, nav diez cik lēti, arī atrodas tā vieta diezgan ellē ratā. Vai tomēr attaisnojas braukt rakstīt albumu uz turieni?

Skaņas kvalitātes ziņā noteikti. Lai arī mums ir "Sound Division", tas ir uzbūvēts no nulles. Latvijā vispār nav īpaši spēcīgas ierakstu tradīcijas. Mūziķu skaita dēļ, jo attiecīgi nav tik lielas izaugsmes iespējas.

Tagad daudzi mājās uztaisa savu studiju un apgalvo, ka tādas lielās ierakstu studijas tā īsti nemaz vairs nav vajadzīgas.

No vienas puses tā ir patiesība. Taču tas tāpat prasa lielus ieguldījumus. Un vēl tas ir atkarīgs no žanra. Skaidrs, ka tā sauktajā guļamistabas žanrā, kas ir lo-fi, nav jēgas īrēt dārgu studiju, jo paša žanra esence ir apzināti zemākas kvalitātes ieraksts, kas savā ziņā ir tuvāks klausītājiem, intīmāks. Tai pašā laikā simfonisko orķestri mājās neierakstīsi. Tad vajag ļoti lielu māju.

Pagājušonedēļ intervēju Pitu Andersonu, un viņš savu jauno albumu vēlas rakstīt studijā, kas joprojām darbojas ar analogo signālu, ar lentēm. Tas mūsdienās arī ir tā vērts vai kļuvis jau par mītu?

Tas nav mīts. Tas ir līdzīgi, kā ar lo-fi. Mērķa un gaumes jautājums. Analogo tehnoloģiju burvība ir tajā, ka tas ir filtrs, kas vairāk izlaiž cauri to patīkamo. Digitālais signāls ir precīzs un atspoguļo pilnīgi visu, ko ieraksti, bet ierakstu kultūrā tas ne vienmēr ir vajadzīgs. Analogās tehnoloģijas uzreiz nozīmē krāsu un raksturu, un pēc tā arī cilvēki tiecas. Mana pārliecība ir tāda, ka nav viena pareizā veida, kā fiksēt mūziku, jo, ja ir tik dažādi žanri, tad ir arī dažādas fiksēšanas pieejas.

Līdzīgi kā ar mūzikas nesējiem – atkal kļuvušas populārākas vinila plates, citus ne mazāk apmierina digitālie formāti...

Plašu un arī lenšu gadījumā jāņem vērā kolektīvā pieredze – auss pierod pie tā, kā jābūt, kā jāskan. Rodas sajūta, ka katrs jauns nesējs nav tik patīkams. Cilvēki ir diezgan konservatīvi, un viņiem ir grūti ātri adaptēt jaunas lietas.

Bet ir jau arī tāda aksioma, ka laba dziesma, labs aranžējums un labs mikss skan labi ar jebkādu aparatūru.

Atgriežoties pie tavām mūziķa aktivitātēm, tev ir arī jauns projekts kopā ar Kseniju Sundejevu ("Tribes of the City" vokāliste – red. piez.).

Jā, tas ir projekts "Zrya".

"Velti"?

Maza ironijas daļa neiztrūkst. Mūs varēja dzirdēt jau aizvakar "Positivus" prepārtijā "Ostas skatos". Un tas pat bija mūsu otrais koncerts, jo pirmais bija vēl pirms gada "Piena" festivālā. Trešais būs jau rīt pašā "Positivus" festivālā. Tas ir projekts, kura sākotnējais uzstādījums bija darīt visu viegli. Tas, protams, nenorāda uz to, ka mēs spēlējam "vieglo" mūziku! Mums pašiem ir svarīga tā nepiespiestības sajūta, jo katrs atsevišķi esam izgājuši cauri neviegliem muzikāliem brīžiem.

Uztveram to kā savu iekšējo ballīti, kuras viena no atrakcijām ir ierakstīt kaut ko jaunu.

Kā tu definētu stilu?

Ir grūti to raksturot. Būs jāņem palīgā tevi, kad būsi dzirdējis. Bet mēs laikam dreifējam starp elektroniku un eksperimentālo rokmūziku ar mazu triphopa piedevu. Ņemot vērā sākotnējo viegluma uzstādījumu, viegli plūstam no viena žanra uz otru.

Jums ir duets arī ārpus skatuves.

Jā, un ir jau pat rezultāts – dēls!

Viņam laikam nav variantu, par ko kļūt.

Skaidrs, ka nebūs mūziķis, vai ne?

Tas ir mūžvecais stāsts par vecākiem-mūziķiem – vieni saka, ka maksimāli palīdzēs, ja bērns vēlēsies darboties mūzikas jomā, otri, ka noteikti mēģinās atrunāt, jo zina, ko tas nozīmē.

Es noteikti nemēģināšu atrunāt. Svarīgi ir atrast savu piepildījumu un, ja tā ir mūzika, tad ir muļķīgi no tā atrunāt. Bet der arī kaut kas cits, protams.

Veroties ne tikai uz Latvijas mūzikas industriju, piemēri, kad muzikālie projekti ir arī reālas ģimenes, nebūt nav tie sliktākie. Tas darbojas.

Tas darbojas, es arī domāju tāpat. Tas, protams, tikpat labi var arī traucēt. Bet mūsu gadījumā tas noteikti tā nav.

Tev nav vēlme iespēlēt jaunā projekta mūzikā arī modē atkal aizvien vairāk nākošo akordeonu, jo esi taču mācījies tieši šo instrumentu?

Mācījos, bet, ja būsim precīzi, tad pēdējoreiz spēlēju akordeonu tieši pirms 16 gadiem! Bet daudzmaz visu atceros un nekad neesmu atmetis domu, ka kādreiz atkal varētu uzspēlēt akordeonu. Mūziķi meklē jaunas skaņas, ar raksturu. Cik tad var spēlēt tikai klavieres? Ja vēlies pateikt ko specifiskāku, tad ar tām jau kļūst grūti kaut ko jaunu izdarīt. Žanri attīstās, un tiem vajag jaunas vēsmas, arī instrumentālajā ziņā.

Gata un Ksenijas projekts "Zrya" festivālā "Positivus" uzstāsies rīt plkst. 16 uz "I Love You" skatuves, bet par "The Mundane" varēsi papriecāties turpat jau otrajā festivāla dienā plkst. 23.30.