Bauskas kantri festivālā piedalīsieties ar savu pirms diviem gadiem dibināto grupu "Swamp Shakers". Kas īsti domāts ar vārdu "purvs" ("swamp")?

Tam ir divējādas nozīmes.

Pamatdoma ir par to, ka mūsdienu masu kultūra ir kā purvs, ko mēs satricinām no iekšpuses.

Otrs ir mūsu slavenais purvveidīgais klimats. No šejienes mēs nākam, šo zemi pārstāvam.

Kādā ziņā masu kultūra ir kā purvs?

Tas, ko tagad sauc par popmūziku, ir tāda košļājamā gumija, plastmasaina, bez dzīva pulsa, bez dzīvas enerģijas.

Vai savulaik, piecdesmitajos gados, rockabilly arī nebija popmūzika?

Jau tajos laikos tā bija tāda "rebelious" mūzika, dumpinieciska. Tai ir vissirsnīgākā, visemocionālākā un visatklātākā pasniegšanas forma. Radās tā, sintezējoties balto kantri mūzikai un melno rhythm'n'blues mūzikai.

Rockabilly joprojām ir "rebelious"?

Absolūti! Tikko atgriezāmies no lielākā rockabilly pasākuma "Rockabilly Rave", kas notika Anglijā. Tur varēja redzēt, kas notiek!

Un kas tur notika?

Gar Anglijas piekrasti ir tāda atpūtas kompleksu ķēde "Pontins", to teritorija tiek noīrēta uz piecām dienām un tur no visas pasaules sabrauc gan mūziķi, gan fani. Ir trīs skatuves, četrarpus tūkstoši skatītāju, kas visi dzīvo kotedžiņās, un neviena liekā tur tai laikā nav – visi ir vienas, rockabilly ticības cilvēki. Tāds pasākums notiek katru gadu, un agrāk vienmēr tika aicināta arī kāda no pirmās rockabilly paaudzes lielajām zvaigznēm. Šogad bija pirmais gads, kad organizētājs Džerijs Čatabokss izdomāja – viss, ejam tālāk tikai ar jaunām zvaigznēm.

Tikām pamanīti! Es pat nezinu, kā tieši mūs pamanīja, bet Čatabokss seko rockabilly notikumiem visā pasaulē un viņa mērķis arī ir parādīt, ka pat tādās valstīs kā, piemēram, Latvija spēlē šo mūziku. Man pašam ir liels pārsteigums, ka Ukrainā ir milzīga rockabilly kustība. Viņi arī rīko lielu festivālu, kas saucas "Ukrabilly Bang!". Viņiem ir arī visā pasaulē populāra rockabilly grupa "WiseGuyz". Liela kustība ir arī Krievijā. Un tiešām kustība!

Latvijā gan jūs esat būtībā vienīgie?

Latvijā nekā tāda nav. Latvija ir "swamp". Rockabilly kustības ir arī Skandināvijas valstīs, Igaunijā... Mums nav.

Kāds izskaidrojums? Cilvēkiem taču it kā patīk gan rokenrols, gan kantri. Rockabilly ir abu sajaukums...

Vainojama paviršība, nevēlēšanās iedziļināties dažādās niansēs. Rockabilly izteikti atšķirīgs ir tas, ka noteikti jābūt slap bass (kontrabasa spēlēšana, uzsitot pa stīgām – red. piez.).

Grupā slap bass spēlē jūsu sieva Anna. Viņa to speciāli mācījās grupas vajadzībām?

Nebija citas izejas! Viņai ir muzikālā izglītība, viņa spēlē klavieres. Bet nebija neviena kontrabasista, kas spēlētu slepu. Pasūtījām no Amerikas DVD, un Anna mācījās no labākajiem skolotājiem.

Kā tad tagad sanāk – cilvēki vēlas uzaicināt Pitu Andersonu, gaida rokenrolu, bet nekā – viņš spēlē rockabilly!

Nu, pa šiem diviem gadiem cilvēki jau sāk izrunāt šo jauno svešvārdu. Mums ir bijuši sēdošie koncerti, kuros arī pastāstām, kas tas tāds ir.

Jūsu koncertdzīve ir gana piesātināta?

Patoloģiski piesātināta! Vasarā daudz spēlējam Vecrīgā - "Eglē" un Līvu laukumā. Ja gadās nopietnāki koncerti, tad varam no turienes atbrīvoties. Ārvalstīs mums bija tūre pa piecām Somijas pilsētām, spēlējām arī Dānijā, Norvēģijā, tagad bija Anglija un būs atkal Norvēģija.

Kāpēc skandināviem rockabilly ir tik populārs?

Es pat nezinu. Pirmā rockabilly atdzimšana bija tieši Somijā. Tas sākās jau septiņdesmitajos gados. Bet tagad no Skandināvijas pirmajā vietā noteikti ir Zviedrija. Tur ir ļoti daudz talantīgu rockabilly mūziķu.

Skandināviem ir arī amerikāņu retro mašīnu kults. Tas droši vien arī saistās kopā ar rockabilly?

Jā, tas visu laiku ir paralēli. Tā ir pastāvīga kustība. Ir arī tāda "cruising" tradīcija – zināmā mēneša dienā visi, kam ir piecdesmito gadu amerikāņu autiņi, pulcējas vienā vietā un pa konkrētu maršrutu slinki kruīzē, braukā apkārt pa pilsētu. Zviedrijā notiek arī pasaulē lielākais šādu retro auto salidojums – piedalās apmēram 12 000 mašīnu!

Jūs jau pats arī aizraujaties ar amerikāņu retro auto!

Jā, tā man ir bijusi aizraušanās visu mūžu.

Man ir 1959. gada kadiljaks. Tas man bija sapnis, un nu tas ir piepildījies. Bet tagad man ir jauns sapnis – es gribu "Hot Rod"! Vēl viena lieta, ko neviens latvietis nezina.

Tas ir milzīgs kultūras slānis, ko cilvēki pasaulē zina, bet pie mums ne. Tas ir sāpīgi.

Varētu teikt – un ko tad tas Andersons te mokās? Varētu taču braukt dzīvot citur!

Nu, varētu, jā. Bet ir privāti apstākļi, kas to neļauj izdarīt. Cenšos maksimāli bieži pabūt tur, kur tiešām vēlos.

Vai tas nav zināms paradokss – bijāt viens no tiem, kas padomju laikos tomēr palika šajā zemē, ar visu lielo vēlmi doties prom, taču vienalga pamanījāties kontaktēt ar Rietumu pasauli, rast šos interesējošos sakarus?

Padomju laikos es vienkārši netiku prom – mēģināju piecas reizes. Vienalga, uz kurieni! Bet kaut kādas atriebības pēc mani vienkārši nepalaida. Kontaktēšanās ar Rietumu cilvēkiem savukārt bija jau kaut kas detektīvstāsta cienīgs. Man ir izdrukas no VDK biroja. Tur ir daudz paradoksālu ziņojumu. Piemēram, 1971. gadā, kad piedzima mana pirmā meitiņa, man no Zviedrijas atveda 32 flomāsteru komplektu. Šeit tas bija kaut kas neredzēts! Tas VDK bija nodēvēts par "karandaši dļja tainopisi" ("zīmuļi slepenrakstīšanai")! Vislabāk kontaktus izdevās nodibināt Maskavā, kur četrus gadus strādāju par mākslinieku-noformētāju. Tur bija ASV vēstniecība, vienīgā visā Padomju Savienībā, un amerikāņu kultūras dzīve tika prezentēta ar modernā baleta un tamlīdzīgu izpausmju palīdzību. Pamanījos daudz komunicēt ar tiem amerikāņiem, viņi man veda visādas lietas, slēpa savās mašīnās. Pēc tam sarunājām tikties metro... Kriminālstāsts!

Varbūt ir absurdi tā teikt, bet vai nekļuva savā ziņā neinteresantāk, kad dzelzs priekškars atvērās? Respektīvi, vai rokenrols nekļuva mazāk "rebelious"?

Ir savādāk. Toties mūzikā gribas turēt to pasaules līmeni un ir prieks, ka vari ar visiem brīvi kontaktēt. Bet ne jau tas aizliegtais auglis mani vilināja. Fascinēja pati mūzika. Bez tās es vienkārši nevarēju dzīvot un joprojām nevaru.

Kā īsti ir ar tām populārajām "Rimi" reklāmām? Mūsu sarunas laikā, redz, arī pienāca klāt mazs puika un palūdza, vai var kopā nofotografēties, visticamāk ne jau tāpēc, ka bija redzējis kādu jūsu koncertu. Daļai fanu varētu šķist dīvaini, ka rokenrols pēkšņi ir nonācis lielveikala reklāmās...

Nu, jā... Ne jau uzreiz pieņēmu šo piedāvājumu. Bet pašam bija interesanti pamēģināt. Ļoti ilgi mocījos ar tekstu, jo izdziedāt kaut ko latviski, lai tādā mūzikas žanrā neuzsit šķebumu, nav vienkārši. Taču tas ir izdarīts – rezultāts ir pozitīvs, jautrs un atmiņā paliekošs. Man nav par ko kaunēties.

Esat organizējis trīs rokenrola festivālus. Kur palika ceturtais?

Turpat, kur tukšais maciņš un visi sponsori, kam vairs neiet tik labi. Mūsu atbalstītājs bija "Renault" pārstāvniecība, bez viņiem nebūtu noticis neviens festivāls. Ceturtais festivāls kaut kad varētu būt. Bija lieliski, bija lielas zvaigznes, tagad pat liekas neticami.

Un kad gaidīt "Swamp Shakers" debijas albumu?

Ir demo disks ("Panic Boogie"), bet es ar to īpaši nelepojos. Lieta tāda, ka negribam albumu rakstīt digitāli – gribam rakstīt uz lentes kā vecos, labos laikos. Tāda studija ir identificēta – tā ir Berlīnē un saucas "Lightning Recorders". Tur rakstās daudzi slaveni rockabilly un kantri mākslinieki, pat no Amerikas. Bet uzskatu, ka mēs vēl neesam tādā sagatavotības pakāpē, lai brauktu un to darītu. Taču mums ir savas dziesmas, arī Anna daudz raksta. Varbūt albums būs jau šogad, varbūt nākamgad.

Ko no jums gaidīt tieši Bauskas kantri festivālā?

Īpašu pārsteigumu nebūs. Nelīdīsim no ādas ārā, lai iekļautos formātā, jo esam tādi, kādi esam. Protams, atlasīsim repertuārā to, kas ir vistuvāk kantri mūzikai, paspēlēsim arī savas jaunās dziesmas. Rockabilly jau iederas kantri festivālā, jo pamatingredienti ir nākuši tieši no šā stila.