Pats esi pacēlis izaicinājuma latiņu gana augstu – sācis veidot nopietnu sociālpolitisku raidījumu. Vai tam netraucē tavs agrākais TV izklaides tēls?

Manuprāt, ir pat kādi četri traucējoši aspekti. Pirmais ir tas, ka no manis gaida jokus. Turklāt jokus, kā zināms, stāsta nopietnā balsī, tad tie ir smieklīgāki. Līdz ar to rodas šāds absurds. Taču joki patiesībā arī agrāk ir veidojuši tikai kādus desmit procentus no manas dzīves un darba.

Otrs apstāklis ir tas, ka es septiņus gadus neesmu bijis televīzijā, un neviens īsti nesaprot, ko es pa šo laiku esmu darījis – kaut kādas ārzemes, Indija, Taizeme, Laosa, lai gan vairāk biju Spānijā... Kaut kāds dīvains cilvēks tātad.

Trešais ir tas, ka tiek prātots, kam tad esmu politiski pieslējies, ja jau veidoju šādu raidījumu? Varu droši teikt, ka neesmu politiski angažēts.

Un ceturtais ir temats. Pasaulē nav tāda formāta – radījums par izglītību. Lai ko cilvēki teiktu, vislabāk ir paņemt no kāda cita – ziņas, sarunu šovus... Televīzija jau ir tik sena un veca, ka daudz kas nav jāizdomā no jauna. Bet šajā gadījumā nav no kā paņemt!

Ā, un vēl ir arī piektais aspekts – tas ir sociāls projekts, nevis raidījums! Tiešām vēlamies apskatīt, kā kompensēt to, ko izglītības sistēma šobrīd nepiedāvā. Tā ir riktīgi novecojusi.

Arī raidījuma temps, montāža šķiet par strauju – tematika it kā prasa lēnāku pieeju, lai cilvēki spētu teikto sagremot. Straujais stils ir tevis izdomāts?

Pirmais raidījums bija kā visas situācijas apskats. Tā bija mana kā producenta lielākā kļūda, ka es neieliku tur vārdu "apskats". Otra problēma bija tā, ka raidījums bija tehniski nenostrādāts, bija montāžas problēmas. Par to mēs tiešām atvainojamies. Taču uzsveru vēlreiz, ka mēs netaisām televīzijas šovu. Mēs taisām sociālu projektu, kas mēģina iekustināt sabiedrību.

Savāksim darba grupu un vasarā mēģināsim uztaisīt tādu centru vai paralēlo skolu, vismaz kursus. Publiski parādīt, ka tas ir tas, ko varbūt vajadzētu likt apmācības sistēmā.

Taču, ja to uztver kā televīzijas raidījumu, tad jau no trešā, kas būs šosvētdien, pamazām ieiesim tajā īstajā, plānotajā formātā ar konkrētākiem tematiem un lēnāku tempu.

Ir skaidrs, ka tev tāpat kā daudziem citiem rūp tas, kas notiek ar izglītību Latvijā, bet tas jau nenozīmē, ka visi uzreiz metas veidot raidījumus. Kā tu pie šādas domas nonāci?

Desmit gadus esmu strādājis ar dažādām televīzijas, mākslas video lietām un tamlīdzīgi, un man ir bieži nācies saskarties ar daudziem cilvēkiem, kuri daudz ko nezina, mēdz nokavēt darbu, neizpildīt apsolīto, vienkārši nemāk normāli runāt... Daudzas parastas lietas, kas vienkārši nav iemācītas.

Es satiku vienu ļoti gudru čali no Vācijas, kurš māca menedžmentu "VolksWagen", IBM... It īpaši krīzes menedžmentu. Biju aizbraucis pie viņa uz Vāciju, runājām par apmācību kā tādu. Pieaugušajiem, bērniem... Viņš pirms tam ir bijis arī sporta instruktors, tagad māca uzvedības kultūru, vērtību sistēmu maiņu. Man tas šķita ārkārtīgi interesanti, un pirms diviem gadiem jau radās doma par šādu raidījumu. Runāju gan ar TV3, gan ar LNT. TV3 bija mazliet tramīgs – kas tas tāds ir? Arī nosaukums speciāli ir tāds, lai pateiktu, ka mēs nejokojamies, situācija ir tiešām nopietna. LNT no tā visa nenobijās un piekrita. Andrejs Ēķis man ļāva pilnīgu brīvību – iet viņa dārzā un pašiverēties. Tā ir liela uzticēšanās.

Šāds raidījums var kaut ko reāli mainīt?

Tas, man šķiet, arī ir jautājums par uzticēšanos. Raidījumam, man. Es dažreiz par maz sekoju līdzi savai valodai, daudzi varbūt teiks, ka esmu nepieklājīgs, bet ne jau tas ir galvenais.

Ja visiem joprojām šķiet, ka galvenais ir būt solīdiem un kārtīgiem, lai arī visa valsts sistēma ir pilnīgā pakaļā, tad patiesībā ir bēdīgi.

Kontekstā paturpinot tavu TV izklaides tēla tēmu, vismaz sākumā cilvēkiem varētu būt mulsums – kas ar Viesturu noticis? Viņam pazudusi humora izjūta?

Man nekad nav bijusi humora izjūta! Noliec sev blakus [Baibu] Sipenieci, [Valteru] Krauzi, [Aldi] Kalniņu, Zariņu Jāni, un tu esi asprātīgs! Tev atliek tikai tēlot, ka tu ņirdz līdzi un piedalies tajā tusiņā. Dažbrīd man arī jaunā raidījuma ierakstā studijā gribas pavilkt kādu uz zoba, paironizēt, bet šķiet, ka tas tomēr nav īsti vietā.

Starp citu, runājot par "Savādi gan" laikiem. Manuprāt, tas bija vienīgais smieklīgais humora TV raidījums, kas Latvijā bijis. Kādēļ sadomājāt vairs neturpināt? Varējāt taču kaut 20 gadus bliezt tik tālāk, kā vairāki amerikāņu vai britu šovi!

Nekad neesmu bijis orientēts uz naudu, drīzāk uz idejām. Tas raidījums turpinājās četrus gadus, un tā bija tāda kalpošana cilvēkiem, jo darbs bija milzīgs. Savā ziņā taisījām visu viegli, bet, ja parēķinājām tās stundas... Tas laikam saucas – vienkārši patika. Taču vēlējāmies dabūt jaunu līmeni, lai nestagnētu. Bet to 2.0 versiju nevarējām dabūt gatavu. Taču prieks, ka daudziem patika. Un man vispār krīt uz nerviem tas, ka daudzi saka – latviešiem nav humora izjūtas.

Latviešiem viss ir kārtībā ar humora izjūtu! Tiesa, tā ir tāda vairāk ironiska un brīžiem pat skumja.

Tad tu sadomāji, ka vēlies diezgan pamatīgi paceļot. Gribēji apskatīties, kā citur ir ar humora izjūtu, vai vienkārši izvēdināt galvu?

Es nemāku darīt, ja neredzu jēgu. To arī sāku meklēt. Mani visu laiku ir interesējušas mācības, cilvēka izglītošanās. Un es esmu priecīgs, ka esmu aizgājis šajā virzienā, nevis palicis televīzijas izklaidē un mākslā. Esmu sapratis, ka ir jēga darīt kaut ko nevis tāpēc, lai patiktu citiem, bet tā, lai tev pašam liktos jēdzīgi to darīt. Es arī gribu saprast, kā vispār darbojas mana psihe. Pirms kādiem trim gadiem sāku apjaust, ka zinātne šajā jomā jau ir tikusi dziļi, sāku par to pastiprināti interesēties. Zinātne ir izskaidrojusi budisma, kristietības un citu reliģiju jēdzienus. Esmu ar to aizrāvies un pētu likumsakarības, kas ir kvantu fizikā, neirobioloģijā... Esmu tajā pilnīgs zīdainis, bet mani priecē fakts, ka čalis, kurš kvantu fizikā ir viens no galvenajiem speciālistiem, sāka par to interesēties tikai 60 gadu vecumā.

Par zinātni skaidrs, bet tu pēkšņi biji izdomājis aizrauties arī ar mūziku. Kā tas atnāca?

Šis ir stāsts par to, ka man nav bail kļūdīties! Uztaisīju mūziku, man bija kādas trīs publiskas uzstāšanās, un tad sapratu, ka tas tomēr nav īsti man. Mūzika man joprojām patīk, taču... Ir gan tā, ka viens cilvēks, kurš iedeva naudu raidījumam, teica, ka man tad jāuztaisa arī mūzikas albums. Savā ziņā tas ir kompliments, ja jau kādam tā mana mūzika šķiet jēdzīga. Šo albumu taisu akustisku, un man tā ir kā atslodze no tās lielās, informatīvi masīvās lietas. Un mūzika atkal jau ir mācīšanās. Es nezināju, kur ir la, re...

Varbūt ir vērts ierakstīt albumu, kura dziesmās būtu paustas idejas par izglītību? Iespējams, tas daudz ātrāk uzrunātu mērķauditoriju.

Es tagad sāku domāt, ka tie teksti jau ir par izglītību. Tā jau nav tikai skola. Patiesībā cilvēkam ir jāmācās visu laiku. Dziesmās es gan vairāk gribu runāt par sevis izprašanas mācīšanos. Tas varbūt pat ir vēl solis tālāk par izglītību – interesēties pašam par sevi, mēģināt iemīlēt sevi un tad arī citus.