Bērni nedrīkst sēdēt tikai pie televizoru un datoru ekrāniem, skatoties multenes vai spēlējot spēlītes ar briesmoņiem. Tā uzskata Vilnis Beķeris, kura vadītais Latvijas Leļļu teātris nākamgad svinēs 70 gadu jubileju. Teātra valdes loceklis intervijā portālam TVNET piekrita pastāstīt par iestādes darbu, izrādēm un skatījumu uz nākotni.
Beķeris akcentē, ka bērni ir īpaša auditorija ar savu skatījumu uz pasauli un skatuves notikumiem. Lai arī vairums izrāžu domātas maziem bērniem, tomēr biļetes uz tām iegādājas vecāki. Tādēļ teātrim jāspēj apmierināt abu šo grupu intereses.
Uz teātri atnākušie bērni mēdz reaģēt ļoti atšķirīgi. Ilggadēji novērojumi liecina, ka kopā ar vecākiem atnākušie bērni izturas citādi nekā tie, kuri uz izrādi ieradušies kopā ar klasesbiedriem vai draugiem. Tāpat citādāk uzvedas tie bērni, kuri sēž vieni paši zāles pirmajās rindās, bet viņu vecāki – telpas aizmugurējā daļā. Dažādas ir arī vecāku atsauksmes. Lai arī uz teātri atnākušie tēti reizēm mēdz garlaikoties, vecāki priecājas, ka bērniem izrādes parasti patīk.
Ir māksla radīt izrādi, kas visiem liekas interesanta.
Runājot par mūsdienām, kad daudz bērnu iecienījuši «spaidermenus» un «pokemonus», Beķeris norāda, ka Leļļu teātra izrāžu veidotāji cenšas tajās ietvert daudz pozitīvā, labestīgā un gaišā. No otras puses – izrādes ir veids, kā bērnam saprast, kas ir labs un kas ļauns. «Cenšamies to nepasniegt didaktiski, taču tā, lai tas sasniegtu bērnu apziņu.»
«Daļu izrāžu nemaz nevar uztaisīt, nepieminot ļauno. Piemēram, «Sarkangalvīte un vilks» nav iespējama bez tā, ka vilks apēd meitenīti.»
Cenšamies, lai izrāžu beigas būtu labas.
Šodienas realitāte neļauj aizmirst par apkārt esošo vardarbību, kas bieži redzama arī televizoru un datoru ekrānos. «Mūsu varoņiem nav desmit dzīvības kā «Tomā un Džerijā» vai «Pokemonos». Vienīgais – Sniegbaltīte un Ērkšķrozīte pamostas otrreiz.»
Vairums Leļļu teātra apmeklētāju ir bērni vecumā no diviem līdz 14 gadiem. Taču ir arī vairākas izrādes, kas paredzētas pusaudžiem un pat pieaugušajiem. Pamazām, bet neatlaidīgi teātris cenšas lauzt sabiedrības stereotipus, ka leļļu izrādes paredzētas tikai bērniem. Tieši šādā nolūkā radīta izrāde «Neaiztiec mani!» jauniešiem un pieaugušo izrāde «Skroderdienas Silmačos.»
Patlaban viena no pieprasītākajām izrādēm latviešu valodā ir jaunā izrāde «Joka pēc alfabēts». Daudz skatītāju joprojām vēlas redzēt arī klasiskās izrādes, piemēram, par Sniegbaltīti vai Pifu.
Izrāde par Pifu popularitāti nezaudē jau gandrīz 30 gadus.
Savukārt krieviski runājošā auditorija iecienījusi izrādes par Pepiju un Buratino.
Šogad Leļļu teātra skatītājus gaida vairākas jaunas izrādes, piemēram, «Ronja – laupītāja meita», «Sandalīte-trakulīte», «Pavasara atmoda», «Sarkangalvīte un vilks», «Brēmenes muzikanti».
Beķera vadītā iestāde patlaban ir vienīgais leļļu teātris visā Latvijā. Viņš spriež – būtu labi, ja līdzīgi teātri darbotos arī kādā citā Latvijas pilsētā. «Konkurence būtu laba. Tas ir virzītājspēks.»
Leļļu teātra vadītājs uzskata, ka viņu darbu dažkārt degradē privātās trupas, kas uzdodas par leļļu teātriem un ar nekvalitatīvām izbraukuma izrādēm rada sliktu tēlu. Tām ir tik zems līmenis, ka skatītājiem rodas slikts iespaids par leļļu teātri vispār.
Dzīvi esam!
Runājot par iestādes finansiālo situāciju, Leļļu teātra valdes loceklis optimistiski norāda, ka visi Latvijas teātri šogad saņēmuši nedaudz lielāku vai tādu pašu valsts atbalstu kā pērn.
«Labi, ka nav sliktāk. Dzīvi esam, strādājam.»
Šogad teātrim piešķirti aptuveni 420 tūkstoši latu, kas ir nedaudz vairāk nekā pagājušajā gadā.
Teātra apmeklētāju un apgrozījuma rādītāji pērn pieauguši. Kāpuši arī pašu ieņēmumi, kas sasnieguši 280 tūkstošus latu.
Kopumā parādīti gandrīz 660 izrāžu, turklāt teju simts spēlētas ārpus teātra telpām.
Šobrīd teātrī strādā aptuveni 70 darbinieku. Lai arī teātrim ir savas grūtības ar adekvātu atalgojumu nodrošināšanu (līdzīgi esot arī citos Latvijas teātros), Beķeris uzskata, ka nav vajadzīga «skaļa klaigāšana» šajā jomā. Vienlaikus viņš piekrīt izskanējušam apgalvojumam, ka
kultūra ir joma, kurā krīze nav beigusies.
Vispārējās krīzes ietekmē kritusies arī skatītāju maksātspēja. Taču, neskatoties uz to, pērn izrādes apmeklēja aptuveni 77 tūkstoši skatītāju.
Viens no galvenajiem teātra sarežģījumiem ir leļļu režisoru trūkums. Vajadzīgi režisori, kas vēlas un spēj strādāt ne tikai ar aktieriem, bet pārzina leļļu un objektu teātra principus, kā arī bērnu auditorijas specifiku.
«Ne visi var veidot izrādes bērniem. Lai arī pieaugušais ir izaudzis no autiņiem, viņam jāsaprot, ka bērns reizēm vēl dzīvo autiņos.» Bērnu uztvere ir citādāka nekā pieaugušajiem.
