«Let It Be» (1970)

Dziesmu saraksts: Two Of Us; Dig A Pony; Across The Universe; I Me Mine*; Dig It** (Lennon/McCartney/Starkey/Harrison); Let It Be; Maggie Mae***; I’ve Got A Feeling; One After 909; The Long And Winding Road; For You Blue*; Get Back

* autors ir Harisons, ** autori ir Lenons/Makartnijs/Stārkijs/Harisons, *** tradicionāls, aranžējuši Lenons/Makartnijs/Harisons/Stārkijs, visas pārējās dziesmas sacerējuši Lenons/Makartnijs

Nekādu studijas triku un eksperimentu – viņi atgriezīsies pie savām rokenrola saknēm un ierakstīs koncertalbumu, kas tā arī sauksies – «Get Back». Tāda ir iecere, taču jaunā repertuāra mēģinājumi 1969. gada ieskaņā izvēršas neiecietības un aizvainojumu drāmā. Sākot ierakstus «Apple» studijā (pirmo reizi viņi strādā ārpus Ebīroudas un bez Džordža Mārtina producenta krēslā, toties grupu papildina amerikāņu pianists un elektroērģelnieks Billijs Prestons), cerētā vienotība ir izplēnējusi, no dzīvā ieraksta idejas paliek tikai trīs dziesmas, kas ieskaņotas minikoncertā uz «Apple» jumta, bet sesijās paveiktais vairāk līdzinās neizstrādātiem demoierakstiem, ne gatavam albumam. Neziņas un negatīvisma mākti, bītli tos atliek malā un... ķeras pie nākamā albuma «Abbey Road», līdz leģendārajam producentam Filam Spektoram tiek uzdots no tā visa izveidot ko klausāmu. Vēlāk Spektors ir daudz kritizēts – Pols cita starpā nespēj piedot «The Long And Winding Road» sacūkošanu ar stīgu orķestri un kori (citi iebilst, ka tas bijis nepieciešams, lai maskētu katastrofāli neveiklo Džona basģitāru pamatierakstā), bet Lenons pārmet «Across The Universe» pārsaldināšanu (tik un tā šī ir viena no viņa slavenākajām balādēm). Toties Džordža «I Me Mine» oriģinālierakstā bija pusotru minūti garš nieks; Spektora copy/paste redakcijā pēdējais pants ir atkārtots otrreiz, absurdi vienkāršā veidā iegūstot dziesmu, kas pieskaitāma autora labākajām. Daži producenta risinājumi tiešām ir diskutabli, tomēr iespējams, ka bez viņa albums vispār neieraudzītu dienas gaismu. Un tas noteikti būtu zaudējums, jo, lai arī nav šaubu, ka citā situācijā bītli no šīm dziesmām varētu radīt izcilāku plati, īstenībā tā ir krietni labāka, nekā rūgtuma māktajai grupai tolaik šķita. Atskaitot Spektora «uzlabojumus», albuma skanējums ir dabiskāks un piezemētāks, tajā netrūkst spontanitātes un – pats galvenais – teicamu dziesmu. Ar pamatīgu novēlošanos iznākot tikai 1970. gada maijā, šī kļūst par grupas pēdējo oficiāli izdoto LP (lai arī nav pēdējā pēc tapšanas hronoloģijas), bet jaunu sākotni piesakošais nosaukums «Get Back» ir nomainīts pret krietni fatālāko «Let It Be».

P.S. 2003. gadā klajā laistais albums «Let It Be... Naked» ir Pola Makartnija iedvesmots mēģinājums tuvināties sākotnējai «Get Back» iecerei. Tajā «atfiltrēti» Spektora skaņas papildinājumi, savukārt «Maggie Mae» un «Dig It» aizstātas ar iepriekš nedzirdētu «Don’t Let Me Down» versiju. Interesants, tomēr ne pārāk pārliecinošs vēstures pārrakstīšanas centiens, kas lielā mērā izgaisina mītu par Spektora kaitniecisko nodarījumu.