«The Beatles», 1968

Dziesmu saraksts: Back In The U.S.S.R.; Dear Prudence; Glass Onion; Ob-La-Di, Ob-La-Da; Wild Honey Pie; The Continuing Story Of Bungalow Bill; While My Guitar Gently Weeps*; Happiness Is A Warm Gun; Martha My Dear; I’m So Tired; Blackbird; Piggies*; Rocky Raccoon; Don’t Pass Me Buy**; Why Don’t We Do It In The Road?; I Will; Julia; Birthday; Yer Blues; Mother Nature’s Son; Everybody’s Got Something To Hide Except Me And My Monkey; Sexy Sadie; Helter Skelter; Long, Long, Long*; Revolution 1; Honey Pie; Savoy Truffle*; Cry Baby Cry; Revolution 9; Good Night.

* autors ir Harisons, ** autors ir Stārkijs (Ringo Stārs), visas pārējās dziesmas sacerējuši Lenons/Makartnijs

Ilgāku laiku pavadot meditācijas centrā Ziemeļindijā, prom no Londonas kņadas un narkotikām, bītli piedzīvo radošu pacēlumu un sacer lielu daļu sava apjomīgākā (2LP, 30 dziesmas) albuma, kas baltā vāka dēļ zināms kā «White Album». Turklāt atšķirībā no iepriekšējo disku mūzikas, kas sarakstīta, izmantojot studijas iespējas, Indijā viņi ir spiesti iztikt vien ar akustiskajām ģitārām. Iznākums ir plate, kur nekas neatgādina par «Sgt. Pepper’s...» vai «MMT» mākslinieciskumu un izsmalcināto producējumu – drīzāk tas ir rokenrola albums ar krietni vienkāršāku skaņu. Tomēr vienkāršība ir mānīga. Grupas dalībniekiem attīstoties dažādos virzienos un reiz puiciskās brālības vietā nākot četrām atšķirīgām individualitātēm, «The Beatles» ir stilistiski un emocionāli bagātākais viņu veikums. Te ir gandrīz viss: agrīnā rokenrola parafrāzes, skaļš un agresīvs heavy metal, griezīgi psihedēlisks blūzs, lirisks ģitārfolks, naivi bērnišķīgas rīmes, avangardiska brīvas formas skaņu apokalipse, holivudiski sentimentāls retro valsis un relaksēti melanholiskas balādes. No makartnijiskiem saldumiem un romantisma līdz harisoniskam dzēlīgumam un misticismam, no lenoniski lecīgā jūtīguma līdz stāriski (jā, albumā ir pat Ringo kompozīcija!) omulīgam «umpapā». Tiesa, LP ierakstīšana Londonā izrādās grūtāka nekā tā sarakstīšana Indijā – gan savstarpēja atsaluma (Ringo pat uz pāris nedēļām aiziet no grupas), gan citus traumējošās Džona jaunās mūzas Joko Ono klātbūtnes dēļ. Daudzās dziesmās grupa ir nepilnā sastāvā, ne visām piemīt momentāni uztveramā bītliskā harisma, un dažas ir klasificējamas vien kā vairāk vai mazāk asprātīgi joki, tādēļ reizēm dzirdēts, ka no «The Beatles» materiāla iznāktu fantastisks viena diska albums, bet dubultformātā tas ir pārāk izplūdis un kaprīzs. Aplami, jo arī šķietami «neobligātās» dziesmas bagātina LP māksliniecisko reljefu, piešķirot tam savdabīgu iekšēju balansu un papildu vērienu. «The Beatles» ir kārtējais šedevrs, kas sniedz aizraujošu ieskatu sarežģītā grupas kolektīvās un individuālās pieaugšanas stadijā.