«Rubber Soul», 1965

Dziesmu saraksts: Drive My Car; Norwegian Wood (This Bird Has Flown); You Won’t See Me; Nowhere Man; Think For Yourself*; The Word; Michelle; What Goes On; Girl; I’m Looking Through You; In My Life; Wait; If I Needed Someone*; Run For Your Life.

* autors ir Harisons, visas pārējās dziesmas sacerējuši Lenons/Makartnijs.

Līdz šim viņi lika spiegt un priecāties. Nu viņi māca klausīties. Šķiet, bītli beidzot ir aptvēruši savas varēšanas īsto mērogu un, šīs atskārsmes spārnoti, uzdrošinās atteikties no popmentalitātei raksturīgās vēlmes iepriecināt un izpatikt, vietā iemantojot pašcieņu, inteliģenci un drosmi. Līdz šim vairāk vai mazāk spēlējuši pēc iepriekš eksistējušiem noteikumiem, nu bītli likumus izdomā paši. Prioritāte vairs nav melodiski āķi un lipīgi piedziedājumi (vairākām «Rubber Soul» dziesmām vispār nav piedziedājuma), bet radoša un emocionāla spontanitāte un eksperimenti, kas viņu melodijas izjūtu paradoksālā kārtā tikai akcentē. Ja šodien «Rubber Soul» nešokē, tad tādēļ, ka turpmākā rokmūzika lielā mērā ir izaugusi tieši no tā. Albumam piemīt jauna tipa skanējums – siltāks un niansētāks, ar biežāku akustisko ģitāru un daudzveidīgāku perkusiju izmantojumu; sapņaināks un atslābinātāks (šai sakarā nereti piesaukta marihuānas ietekme), tas var kļūt arī nospriegoti roķīgs un dinamisks. Progresējusi ir ne vien grupas intuīcija un ziņkāre, audzis ir arī viņu – īpaši Pola, Džordža un Ringo – muzicēšanas līmenis, kas ļauj īstenot aizraujošākas idejas. Savukārt Džons, vairāk būdams izjūtas, ne tehnikas mūziķis, spīd ar dažām no savām izcilākajām dziesmām («Norwegian Wood» ar Džordža iespēlēto indiešu sītaru, «Nowhere Man», «Girl», «In My Life»), kurās melodija un noskaņa satiekas ar vārdiem, kas intriģē, amizē un aizkustina. Taču labākais ir tas, ka Džonam ir ievērojama konkurence no Pola («Drive My Car», «Michelle», «I’m Looking Through You») un nu jau arī no Džordža («If I Needed Someone» ir viņa pagaidām labākā dziesma) puses – ne velti turpmāk The Beatles albumos ir tikai pašu radīts repertuārs.

Bītlu agrīnās dziesmas bija lieliskas ar spēju precīzi piepildīt to, ko tās sola – tūlītēju un neatliekamu prieka un baudas mirkli. Šajā periodā radītās vairs nesola neko, vien bagātina pasauli ar savu eksistenci.