«Please Please Me», 1963

Dziesmu saraksts: I Saw Her Standing There*; Misery; Anna (Go To Him) (Alexander); Chains (Goffin/King); Boys (Dixon/Farrell); Ask Me Why; Please Please Me; Love Me Do; P.S. I Love You; Baby It’s You (David/Williams/Bacharach); Do You Want To Know A Secret; A Taste Of Honey (Scott/Marlow); There’s A Place; Twist And Shout (Medley/Russell).

* Visu dziesmu autori ir Lenons/Makartnijs, vai arī tie norādīti iekavās

33 minūtes un 14 dziesmas (10 no tām ieskaņotas vienā dienā!), kas satricināja Lielbritāniju, 30 nedēļas noturoties nacionālā topa 1. vietā! «Please Please Me» ne tuvu nebija pirmais ģitārmūzikas albums. Taču nevienu pirms tā atcerēties nav iespējams.

Sākusies ar Pola Makartnija dziedātu eksplozīvi enerģisku rokenrolu – «The Beatles» agrīno klubu koncertu kulmināciju – «I Saw Her Standing There» un noslēgusies ar melnās grupas «The Isley Brothers» hitu «Twist And Shout» emocionāli izmisīgā un fiziski agresīvā Džona Lenona dziedājumā (pamatīgi apaukstējies, viņš pēc 10 stundu sesijas bija tuvu balss zudumam, tādēļ visi spēki tika koncentrēti vienīgajam atlikušajam mēģinājumam), pārējā materiālā bītlu debija piedāvā mērenākā pop stilistikā sakņotu mūziku.

Albumā ir astoņi Lenona/Martnija oriģinālsacerējumi, divi amerikāņu meiteņu vokālās grupas «The Shirelles» hiti, vairākas amerikāņu soul dziesmas, kā arī sentimentāls šlāgeris «A Taste Of Honey» no tāda paša nosaukuma britu kinofilmas. Savās kompozīcijās The Beatles cenšas piemēroties aktuālās modes kritērijiem, taču viņu dabiskajai vitalitātei un nepieradinātajai muzikalitātei tie jau ir par knapiem. Grupas instrumentālajam sniegumam piemīt panaivs smalkums, bet tas ne tuvu nav perfekts, divos gabalos («Chains» un «Do You Want To Know A Secret») dzirdamais Džordža Harisona solo vokāls skan skolnieciski, dažas no kaverversijām šķiet diezgan formālas, un paši bītli joprojām ir provinces zaļknābji, kas sasapņojušies par pilsētas mamzelēm. Tik un tā «Please Please Me» ir burvīgs jaunības enerģijas un optimisma koncentrāts, dzirkstošs melodiskajā aizrautībā un izpildījumā, ko īpaši rotā puišu balsu saskaņa – lieliskās vokālās harmonijas jau ir neatņemama grupas pazīme. 21. gadsimtā šis pavasarīgi gaišais skanējums šķiet nevainīgi amizants, taču savā laikā tas bija kā bumbas sprādziens – ASV bītli sākotnēji pat tika vērtēti kā pārlieku smagnēji un skarbi baltās publikas gaumei.

«Please Please Me» nebija iecerēts kā manifests, taču tas ir pirmais sešdesmito gadu mākslas darbs, kas tik pārliecinoši piesaka jaunās paaudzes pretenzijas uz jaunu pasaules kārtību.

Rīt: «With The Beatles» (1963)