Pirms pieciem gadiem uz mūsu planētas vēl dzīvoja Bergmans un Antonioni... Šī diena kļuva pēdējā abu kinematogrāfijas ģēniju dzīvē. Viņi veidoja XX gadsimta kultūras sejas vaibstus. 30. jūlija rītausmā nomira Ingmārs Bergmans, bet dienas izskaņā aizgāja Mikelandželo Antonioni.
Negaidīti bija beidzies vesels kino laikmets. Kaut kur tur, debesīs, neredzamais Kinomehāniķis aprāva lenti, pārtrauca seansu, izslēdza gaismu.
Diženajiem kinematogrāfijas māksliniekiem piemita apbrīnojamas darbaspējas, neapslāpējama zinātkāre, drosme un aizgrābtība. Nekas nespēja viņus apturēt: ne barga kritika, ne izraidīšana, ne slimības. Kino viņiem nozīmēja visu dzīvi, ne tikai darbu un peļņas avotu. Ar jauna, sava kino radīšanu bija piepildītas viņu dienas, viņu elpošana.
Šie kinematogrāfijas titāni, kuri paveica tik neiedomājami daudz, ir salīdzināmi ar Apgaismības laikmeta māksliniekiem. Tādu vairs nebūs. Autorkino, filozofiskā māksla pakāpeniski izsīkst, pārvēršoties «izzūdošā realitātē». Tikpat kā vairs nav palikuši alkstošie izzināt noslēpumus, «kuri slēpjas aiz īstenības sienām» (Bergmans), «neredzamajā ultra niecīgo parādību pasaulē» (Antonioni).
Visu radošo mūžu viņi bija slepeni sāncenši par līderību kino avangarda jomā. Beidzamajos gados abi dzīvoja noslēgtībā, katrs uz savas salas...
