Sūdīga filma, lielisks melnā humora teatrāls uzvedums vairākos cēlienos.

Apraksts. Heroisks stāsts par diktatoru, kurš riskē ar dzīvību, lai nepieļautu demokrātijas iestāšanos savā tik kvēli apspiestajā valstī.

Pārdomas. Saša Barons Koens ir mainījis komēdiju žanru pasaulē, nekādu šaubu. Viņa iepriekšējie darbi ir bijuši oriģināli, lieliski, rupji, melni un provokatīvi. Nevienam nav noslēpums, ka par savām provokācijām pret parastajiem cilvēkiem viņš ir tiesājies neskaitāmas reizes, viņš ir dabūjis pa degunu un viņam ir izteikti draudi dzīvībai gan no vienkārša mednieku bariņa Teksasā, gan pavisam īstiem Tuvo Austrumu teroristiem. Patiesībā, šo dažu viņa jociņu dēļ es pat brīnos, ka viņš vēl ir dzīvs un turpina radīt kino. Skaidrs, ka viņš no šīm ķibelēm ir noguris un šoreiz piedāvā mums vienkāršu un parastu melno komēdiju, kurā viss ir ierasti iestudēts.

Par ko tad īsti ir filma «Diktators»? Saša Barons Koens šoreiz iejūtas izdomātas Vadijas republikas diktatora ģenerāļa Aladīna ādā. Alandīnam ir paša radītas Vadijas Olimpiskās spēles, kurās viņš nepārspējami saņem visas zelta medaļas un ieguvis veselus četrus Vadijas Zelta globusus. Pie tā mūsu tirāns nav apstājies, viņš ir pārtulkojis apmēram 300 vārdu no Vadijas valodas vienā vārdā, - Aladīns, izraisot neskaitāmas neizpratnes situācijas. Aladīns ir mantkārīgs egoists, tirāns, homofobs, rasists, šovinists un viss, kas saistās ar jēdzienu nekorekts. Dzīve izspēlē dažādus stiķus, pat ar augstprātīgiem diktatoriem, un savādu apstākļu sakritības dēļ viņš iemīlas Annas Ferisas (Anna Faris) atveidotajā Zūijā (Zoey), kura, protams, pilnīgi pretēji Aladīnam, ir vegānu dzīvesveida piekritēja, feministe ar neskūtām padusēm un aktīva cilvēktiesību aizstāve.

Man ir neskaitāmas pretenzijas pret «Diktatoru» kā pret filmu. Sāksim kaut vai ar Sašas Barona Koena saspēli ar Annu Ferisu, kurā nebija nekādas dzīvības un praktiski neviena kopīga aina nenostrādā, lielākoties vājā Ferisas tēlojuma dēļ, jo, lai kontrastētu ar tādu aktieri kā Koens, jābūt tiešām lielam talantam. Vai pilnīgam idiotam. Jebkurā gadījumā viņiem kopā nekas nesanāk. Skatoties «Diktatoru», mani nepameta sajūta, ka filmas veidotāji ir tā iedziļinājušies neskaitāmo joku izspēlē, ka pavisam aizmirsuši par pašu filmu, kā rezultātā līdz mums nokļuvis savāds melnā humora teatrāls uzvedums vairākos cēlienos. «Diktators» savā ziņā sastāv no daudzām īsfilmām, kuras vienkārši kopā nesaplūst un neveido nekādu sižetu. Filmu varētu sadalīt tādās īsās filmās kā «Diktators mājās», «Diktatora ceļš uz ASV», «Diktatora ceļš uz elli» un tamlīdzīgi. Tiesa, vai kādam, kurš ir apmeklējis šo filmu, tas traucēja? Nē!

Joki ir melni un lieliski. «Diktators» ir nekorekts jebkādā šā vārda izpratnē un pajoko pilnīgi par jebko, kas mūsu prātiem ir iestāstīts, ka jokot par to nedrīkst. Sievietēm, bērniem, melnādainajiem, arābiem, punduriem, lesbietēm, pedofiliem utt. Īsāk sakot, jebko, kas varētu būt lauciņā, par kuru jokot nebūtu smuki. Tas ir interesants Koena rokraksts, par kuru arī viņu visi tā mīl un ienīst vienlaicīgi. Patiesībā savādi patīkams pārsteigums bija mans novērojums, kā sievietes uztvēra uz kino ekrāna notiekošo seansa laikā. Kad Aladīns, pieņemot dzemdības, secināja, ka dzimusi meitiņa, sarūgtināti vecākiem paziņoja, ka

«man ir sliktas ziņas, jums piedzima meitenīte. Lūdzu, padodiet miskasti»,

kam sekoja ovācijas no skaistā dzimuma pārstāvju puses. Tieši tā, visa filma ir pārpildīta ar šāda veida jokiem. Pavērojiet kino rullīti.

Salīdzinot ar iepriekšējām Koena filmām, šī noteikti ir viena no vājākajām.

Galvenokārt tāpēc, ka veidota pavirši, liekot akcentu tikai uz jokiem scenārijā, nevis to izpildi filmā. Koena lielākais šarms vienmēr ir bijis darbs ar naiviem un pavisam īstiem cilvēkiem, nevis aktieriem, atņemot to, viņš ir palicis tikai ar savu humora izjūtu, zaudējot visu pārējo. Tomēr, lai arī filma ir ar neskaitāmiem mīnusiem un problēmām, tā ir lieliska izklaide. Ja patīk melnais humors un esi Koena filmu piekritējs, noteikti iesaku to apmeklēt arī kinoteātrī.

Vērtējums: 6/10