Šajā koncertā ietverto krievu komponistu darbi ir ļoti dažādi, vienojošais ir to nozīmība pasaules mūzikas kontekstā un tajos sniegtā mākslas patiesīguma nezūdošā vērtība, kā arī tas, ka visi tie ir komponistu jaunības darbi.

Sergejs Rahmaņinovs ir viens no iemīļotākajiem krievu komponistiem, jo viņa skaņdarbi vienmēr sniedz patiesu un lielu emocionālu baudījumu. Rahmaņinova mūzika ir melodiska un noskaņām bagāta, tās plašums un brīvība, kas nākusi no tautas mūzikas dzīlēm, nereti savienota ar asi izteiktu ritmiku.

Lielākā daļa Rahmaņinova agrīno darbu rakstīti klavierēm, arī mūzika skaņdarbam „Kapričo par čigānu tēmām” sākotnēji tapa klavieru duetam. 1892. gada pavasarī komponists aicināts rakstīt viencēliena operu ar A.Puškina libretu (pēc poēmas "Čigāni"), līdz ar to nav pārsteigums, ka Rahmaņinovu iedvesmoja čigānu tēmas, īpaši arī tādēļ, ka komponists tajā laikā bija pazīstams ar dažiem čigānu dziedātājiem. „Kapričo par čigānu tēmām” sākumā parādās dramatiskas intonācijas, arī militāras mūzikas iezīmes, skaņdarbā saklausāma gaismas un tumsas spēle, kompozīcijas noslēgumā mūzika kļūst gaišāka. Orķestra partitūru Rahmaņinovs pabeidza 1894. gadā, skaņdarbs tika pirmatskaņots Maskavā 1895. gada novembrī paša autora vadībā.

Aleksandra Skrjabina agrīnie darbi radīti galvenokārt „viņa iemīļotajam mūzikas instrumentam” – klavierēm (mūziķis absolvēja Maskavas konservatoriju kā pianists). A.Skrjabins bija smalks un jūtīgs pianists. Koncertu klavierēm ar orķestri A.Skrjabins sarakstījis 1897. gadā. Tā virtuozais un izsmalcinātais stils ir pilnīgi pretējs S.Rahmaņinova spēkpilnajai mūzikas valodai. Skrjabina skaņu audums tuvāks F.Šopēna gaišumam un caurspīdīgumam.

Piecus gadus pirms šā klavierkoncerta pabeigšanas A.Skarjabins viesojies Latvijā. Vēlāk viņš rakstījis savās vēstulēs: „Es Jums galvoju, neviena zinātne nespēs dot skaidrākas atbildes uz mūsu vienkāršajiem jautājumiem kā pati daba. Mums nevajadzētu no tās bēgt, mums vajadzētu no tās iedvesmoties, mīlēt to gan saulainu, gan lietainu, zibeņainu un neprātīgi brāzmainu... 1892.gada karstā jūlija dienā viesojos Rīgā, un tur es to ieraudzīju – skaistu, bezgalīgu un bezbailīgu, šalkojošu un iedvesmojošu... es ieraudzīju jūru...” Kā atzīst koncerta soliste Agnese Egliņa - viena no Latvijā pazīstamākajām jaunajām pianistēm, kura jau vairakkārt spilgti sevi apliecinājusi daudzos koncertos un festivālos Latvijā un ārzemēs, „esmu dzimusi Liepājā un savu brīvo laiku allaž esmu centusies pavadīt pie jūras, kuru esmu iepazinusi kā noslēpumaināko būtni šajā pasaulē, taču tās spēks, skaistums, viļņu nerimstošās dejas un bieži vien biedējošās aukas ir mani iedvesmojušas. Aleksandra Skrjabina mūzika sevī ietver milzīgu emociju amplitūdu, un visbiežāk no laimes līdz neprātībai ir tikai viens mirklis ... netveramības mirklis.”

Pirms septiņdesmit gadiem sacerētā Dmitrija Šostakoviča Sestā simfonija tapusi sarežģītā laikā, kad padomju ideologi komponistu nereti kritizēja par formāliem eksperimentiem viņa mākslā. Pats skaņradis par šo simfoniju kādā intervijā teicis: „Manā jaunajā simfonijā valda pārdomu un lirisma pārpilna mūzika. Es šeit gribēju atainot pavasara, prieka un jaunības noskaņas.”

Simfonijas pirmatskaņojums 1939. gadā Ļeņingradā (tagad Sanktpēterburga) tika uzņemts ar vētrainiem aplausiem, publikas atsaucība bijusi tik liela, ka finālu pat nācies atkārtot.

Koncerta vadību uzņēmies Latvijā jau labi pazīstamais igauņu diriģents Olari Eltss, kuru daudzi atcerēsies kā LNSO galveno diriģentu (no 2001. gada) un pēc tam kā galveno viesdiriģentu 2005./2006. gada koncertsezonā. Gan par pārdomāto koncertprogrammu veidošanu, gan augsto muzicēšanas kultūru diriģents saņēmis daudz uzslavu, kā arī Latvijas nozīmīgāko atzinību mūzikā – Lielo mūzikas balvu (2005).

Aizvadītajā koncertsezonā O.Eltss iecelts par Skotu kamerorķestra galveno diriģentu. Ieplānoti koncerti arī ar Helsinku filharmonijas orķestri, Lucernas simfonisko orķestri un Minhenes kamerorķestri u. c.