Latviešu popkultūrā tāds starptautisks muzikāls projekts sen nav īstenots. Dzirdētas atziņas, ka saldajam itālieša un latvietes duetam varētu rasties plašs klausītāju loks.

Tikšanās reizei ar «Bauskas Dzīvi» Elizabete izbrīvēja laiku Iecavas krodziņā «Viestarti» pāris dienu pirms izlidošanas uz Itāliju. Sarunā nopietnas atziņas mijās ar bezbēdīgu dzīves tvērumu. Beigās pārņēma pārliecība, ka iecerēto, ja ne visu, tad daudzko, Elizabete noteikti sasniegs. Viņā ir kaut kas no jaunības maksimālisma, taču cauri tam vīd pieredze, jaušams enerģiskums un pozitīvi pašpārliecināts starojums.

Varbūt sākumā visiem, kuri jau nodomāja – re, kā sadziedājušies balodīši –, skaidri pateiksim, kas saista tevi un Roberto.

– Esmu precējusies, ir četrus gadus veca meitiņa Loreta. Vīrs Edmunds respektē un saprot manu nodarbošanos tieši tāpat, kā es ņemu vērā viņa darbu. Viņš ir ļoti labs tēvs un, ja vien ir brīvs, labprāt laiku pavada kopā ar Loretu. Viņi abi ļoti labi saprotas.

Ar Roberto strādājam kopā nepilnu gadu. Tuvojas noslēgumam darbs pie mūsu pirmā albuma, kuram būs mana mūzika un Roberto vārdi. Dziesmas skanēs itāliešu valodā, tikai viena būs latviski. Mūs abus vieno latino mūzikas stils, kas Latvijā, izrādās, pašlaik vēl nav izplatīts. Ja kāds grib zināt par mīlestību, tad varu pateikt, ka esmu ielāgojusi sava tēva aktiera Rolanda Zagorska pausto patiesību – uz skatuves tev ir jāmīl savs partneris, taču dzīvē šai robežai nekad nedrīkst pārkāpt pāri, tad mākslai ir beigas. Par sevi šajā jomā esmu droša. Jā, uz skatuves mūsu sirds balsis sasaucas, jo to prasa priekšnesums.

Kā tu raksturotu Roberto?

– Ar viņu kopā ir ļoti viegli strādāt. Saprotamies no pusvārda, kaut gan raksturi mums ir diezgan pretēji. Es – agresīvāka, viņš savukārt līdzsvarotāks, temperamentīgs, taču pozitīvi tendēts. Roberto ir arī liels valodu zinātājs, tās viņam viegli padodas. Viņš ļoti mīl Bausku. Nezinu, kāpēc, bet pats viņš man to ir vairākkārt teicis, ka Bauska viņam esot mīļākā pilsēta.

Gan tu, gan Roberto atpazīstamību ieguvāt, piedaloties «Talantu fabrikā». Kā vērtē šo realitātes šovu?

– «Talantu fabrikā» iegūtā popularitāte ir ļoti gaistoša. Tāpēc apstāties nedrīkst ne mirkli, jo aiz muguras jau ir 20 citu, kas to vien gaida, lai paskrietu garām. Viņu vidū noteikti ir talantīgi un spējīgi mākslinieki. Mums arī nenācās viegli rast sponsorus, organizēt uzstāšanās. Vienas dziesmas ieraksts studijā vien izmaksā ap 200 latu. Tad vēl jāgādā tērpi, jāizdod katalogs, plakāti, jāsagatavo reklāmas ieraksts. Uzreiz pēc «Fabrikas» beigām nemaz nesēdējām uz lauriem, bet kalām dzelzi, kamēr tā karsta.

Nu esat «izkalušies» līdz Itālijai?

– Jā, ir tādas ieceres. Pirmajā braucienā uz Itāliju vedam prezentācijas ierakstus, plakātus. Sardīnijā paredzētas pāris uzstāšanās. Mūsu Itālijas menedžeris jau esot sarunājis divas intervijas radio, vienu televīzijā. Esmu apguvusi pāris frāžu itāliski, kaut gan šajā zemē ieradīšos pirmo reizi. Ja veiksies, īstā koncerttūre Itālijā iecerēta vasarā.

Cik liela ir tava skatuves dzīves pieredze? Vai esi apzināti uz to gājusi?

– Šī pieredze ir visa mana mūža garumā (smejas). Pirmo reizi uz skatuves biju jau mammai puncī, neatceros gan, kurā izrādē. Taču patstāvīgi «Skroderdienās Silmačos» spēlēju Toniju. Esmu piedalījusies daudzos koncertuzvedumos kopā ar tēvu. Tagad palīdzu viņam rīkot, ja vajag, arī novadīt kādu pasākumu klubā «Hamlets».

Nevarētu teikt, ka visu mūžu esmu sapņojusi par skatuves mākslinieces karjeru. Drīzāk gan otrādi, jo pa skatuvi, precīzāk, aizskatuvi, esmu dzīvojusies kopš bērnības. Esmu iepazinusi šīs profesijas negatīvo pusi, redzējusi aktieru asaras, pārdzīvojumus. Visvairāk mani sadusmoja, ja vispirms uz mani raudzījās kā uz Zagorska un Virkavas meitu un tikai pēc tam vērtēja manis pašas veikumu.

Varbūt tāpēc savulaik izmācījos par kosmetoloģi, tādējādi cenšoties slāpēt tieksmi pēc skatuves. Vēlāk tomēr stājos aktieros, bet mani neuzņēma. Varbūt tas bija likteņa pirksts, jo mans raksturs īsti neatbilst aktiera profesijai. Nepatīk, ja mani komandē režisori, ierobežo teātra specifika.

Kas tevi visvairāk priecē?

– Tā noteikti ir mūsu meitiņa Loreta, man bija grūts ceļš līdz viņai. Vēl prieku man dara ģimene, arī tēvs, mamma, citi radinieki. Mani priecē arī tas, ka pašlaik varu darīt to, kas patīk, būt pati.

Dažus varētu mulsināt tava pašpārliecinātība. Ko teiktu šiem cilvēkiem?

– Jebkura ideja, doma, kuru tu nemitīgi kultivē, kaut kad atnāk pie tevis un īstenojas. Es arī ticu savam sapnim, eju uz to. Man tā ir kā gaisma tuneļa galā, kas dos spēku izturēt, pārciest kļūdas, dažādas muļķīgas situācijas.