Arī savu jubileju viņš atzīmēs mūsu pilsētā, šopiektdien kopā ar Simfonisko orķestri sniedzot koncertu Liepājas teātrī. Laikā starp šā gada kārtējiem vieskoncertiem Krievijā, Itālijā, Lietuvā un Ķīnā. Rīdzinieka Ilmāra Lapiņa dzīvē Liepājai ir īpaša vieta jau kopš dzimšanas. "Iemesls tam, ka mani kristīja Grobiņā, bija visai skarbi prozaisks, jo tas bija kara laiks. Mana ģimene gribēja nokļūt Zviedrijā, bet iestrēga "Kurzemes katlā" un nekas nesanāca," stāsta diriģents. "Mamma gan nākusi no Mazsalacas puses, kur tagad arī es dzīvoju. Man tur patīk vairāk nekā Rīgā." Ja būtu jāuzskaita visas valstis, pilsētas un to orķestri, ar kuriem strādājis Ilmārs Lapiņš, tas vien aizņemtu krietnu daļu no laikraksta lappuses. Tomēr savas respektējamās muzikālās izglītības pamatu maestro ielicis Rīgā, 1962.gadā beidzot E.Dārziņa Speciālās mūzikas vidusskolas alta klasi. Tad sekoja spēcīgās krievu skolas muzikālo tradīciju apgūšana, jo pēc pieciem gadiem šajā specialitātē viņš ieguva arī akadēmisko izglītību Sanktpēterburgas (tolaik vēl Ļeņingradas) Valsts konservatorijā. Bet vēl pēc trim gadiem turpat saņēma diplomu operu un simfonisko orķestru diriģēšanas specialitātē pie profesora Iļjas Musina, bet aspirantūru jeb maģistrantūru pabeidza jau Maskavas Valsts konservatorijā pie profesora Borisa Haikina, pa starpam vēl piedaloties leģendārā Herberta fon Karajana vadītajā jauno diriģentu meistardarbnīcā turpat Ļeņingradā. Par maestro Ilmāra Lapiņa kā diriģenta talanta mērauklu var nosaukt kaut vai tikai tos četrus gadus, kad viņš 35 gadu vecumā tika uzaicināts strādāt Krievijas Valsts akadēmiskajā Lielajā teātrī. Diriģentam par šo laiku ir savi piedzīvojumi un pārdomas: "Mums katram ir tikai viena dzīve. Man tā pa lielākai daļai ritējusi tālu no Latvijas. Kamēr mana mamma bija dzīva, viņa vienmēr mani aicināja atgriezties. Kad mani 1979.gadā uzaicināja uz Maskavu, uz Lielo teātri, kas bija viens no trim ievērojamākajiem operteātriem pasaulē, mamma teica: vai cik labi, varbūt caur to tu tiksi beidzot uz Rīgu. Bet es netiku. Tur nostrādāju četrus gadus, sākumā kā Kultūras ministrijas stažieris, tad kā teātra stažieris, pēc tam diriģents. Bet mani ātri izsvieda, jo man nedeva vīzu un līdz ar to tiesības izbraukt uz ārvalstīm. Tikai pavisam nesen es nejauši Prāgā no viena VDK darbinieka, kas tolaik strādāja Valsts koncertu apvienībā, uzzināju par patiesajiem iemesliem. Izrādās, vainīga bija mana darbība Dienvidslāvijā, kas bija guvusi ievērību, jo tad mani aicināja strādāt ar orķestri arī uz Rietumvāciju. Tikko deviņdesmito gadu sākumā pavērās robežas, maestro Lapiņš noslēdza līgumu un kļuva par Mostaras simfoniskā orķestra galveno diriģentu Dienvidslāvijā. Turpmākajos gados līdz šodienai llmārs Lapiņš vadījis orķestrus gan Itālijā, Veronā, gan Vīnē, iegūstot pat Austrijas Republikas goda pilsonību, gan Maķedonijā, Skopjē, gan 2001.–2002. gada sezonā bija Maskavas Valsts radio un televīzijas kamerorķestra mākslinieciskais vadītājs. Kopumā maestro ir strādājis apmēram ar 120 orķestriem, tai skaitā 20 operteātros. Sākoties Atmodai, 1990.gadā arī liepājnieki savam simfoniskajam orķestrim, kas bija ieguvis profesionālas vienības statusu, meklēja māksliniecisko vadītāju un galveno diriģentu. Tam tika nolūkots Ilmārs Lapiņš, kurš tobrīd strādāja Tomskā. Maestro to labi atceras: "Tas bija kaut kāds pārpratums. Es sēdēju savā kabinetā, atskanēja telefona zvans, un toreizējā Kultūras nodaļas vadītāja Maruta Pāvelsone mani uzrunāja: nu, Ilmār, vai negribat nākt atpakaļ uz Latviju un kļūt par Liepājas orķestra galveno diriģentu? Saku: okei, labi, simtprocentīgi – jā. Norunājām, ka jūlijā braucu šurp. Atteicu darbu Tomskā, atbraucu, bet mani neviens nesagaidīja. Izrādījās, ka tikko jau ievēlēts diriģents Orehovs. Man nekas cits neatlika, kā parakstīt līgumu ar Dienvidslāvijas orķestri. Pēc pāris mēnešiem atkal saņēmu tādu pašu uzaicinājumu. Toreiz nekādi nevarēju ieskaidrot šeit, ka esmu parakstījis līgumu uz diviem gadiem un, ja to laužu, man jāmaksā sodanauda pilnā apmērā. Tomēr es tagad priecājos, ka te ir Imants Resnis. Es ne pusi nebūtu izdarījis to, ko viņš. Liepājā ir liels un ļoti labs orķestris, labi instrumenti, normāli apmaksāts mūziķu darbs. Tagad tiek strādāts pie jaunas koncertzāles radīšanas, par ko pat Rīgā satraukušies. Gods un slava viņam." Iznāk, ka lielākā daļa no diriģenta Ilmāra Lapiņa dzīves aizvadīta ārpus Latvijas. Tā saistīta ar nemitīgām dzīvesvietas maiņām, tāliem braucieniem, milzīgu fizisko un garīgo slodzi. Ir ārkārtīgi daudz kas piedzīvots un pārdzīvots, bet, vai ir kas tāds, kas šajos gados dziļi iespiedies atmiņā? Maestro brīdi ietur pauzi: "Mums, latviešiem, ir daudz ļoti labu diriģentu, mūziķu vispār, kuri izklīduši pa visu pasauli un kurus neesam apzinājuši. Vīnē, vienā labdarības koncertā satikāmies daudzi diriģenti. Viens argentīniešu diriģents man stāsta, ka Buenosairesā beidzis diriģēšanas studijas pie Oļģerta Bištēviņa. Man acis lielas – izrādās, viņš izaudzinājis vai visus Argentīnas diriģentus. Kad es to stāstīju muzikologam Oļģertam Grāvītim, viņš man saka: vai Dieviņ, mēs par to nekā nezinām! Dzintars Josts strādā Amerikā, pa Krieviju maisās Eduards Gulbis un Imants Kociņš. Latviešu diriģēšanas skola ir laba." Pēdējos gados diriģents Ilmārs Lapiņš biežāk uzturas Baltijas valstīs, arī Latvijā, un kopā ar sievu, vokālisti Juliannu dzīvo mātes dzimtajā Mazsalacas pusē. Vai atgriešanās Latvijā ir uz palikšanu? Maestro domīgi atbild: "Cik vispār var būt noteikta vai mierīga dzīve diriģentam? Šobrīd man ir tādas izjūtas, ka Liepāja man dzīvē visu laiku ir gājusi cauri. Šī pilsēta un tās orķestris ir vienīgie, kas mani tā pa īstam saista ar Latviju. Pēc pirmā kursa Ļeņingradas konservatorijā, vairāk nekā pirms 30 gadiem, mani uzaicināja maestro Valdis Vikmanis. Tātad pirmais koncerts ar orķestri man notika Liepājā. Es joprojām daudz braukāju, arī šā gada darba plāns man ir pilns. Liepāja mani pastāvīgi aicina, un es braucu, par ko esmu pateicīgs, jo to daru ar prieku. Arī tam, ka šeit notiek manas jubilejas koncerts, ierosinājums nāca no Imanta Rešņa un direktores Vijas Feldmanes puses. Pagājušajā gadā ar Krievijas Filharmonijas orķestri un Maskavas Nacionālā baleta teātri mēnesi biju Ķīnā. Pēdējā laikā es pa lielākai daļai strādāju Lietuvā, Klaipēdas Muzikālajā teātrī, diriģēju Bizē "Karmenu" un Verdi "Traviatu". Pašreiz ir projekts tur iestudēt mūsdienu vācu operu, ja tas realizēsies, būs ļoti interesanti. Šogad man jau pavasarī ieplānoti koncerti Itālijā un Dienvidslāvijā. Martā un aprīlī mani aicina arī uz Kamčatku un atkal uz Ķīnu."