Jau filmas pirmajās minūtēs šampanieša glāzē ielietais dzirksteļojošais šovs saglabā savu garšu un spirgtumu līdz pēdējai šī dzēriena lāsei – līdz pašiem beigu titriem, kad nepiesātināmākie skatītāju zālē varētu pieprasīt iesāktā banketa turpinājumu. Publika vēlās izklaidi? Lūk, te tā ir! Visa šī jezga Taisni neticami, cik dzīvotspējīgs izrādījās šis gauži vienkāršais stāsts, kurš pirmo reizi saules gaismu ieraudzīja jau pagājušā gadsimta 20. gados. Tās autore Morina Dalasa Votkinsa to laiku tiesu prāvu iespaidā, kā arī pamatojoties uz reāliem notikumiem, sarakstīja lugu ar sākotnējo nosaukumu “Brave Little Woman”, kas 1926. gadā izpelnījās kritiķu un skatītāju nedalītu atzinību. Tūlīt pat sekoja pirmā filma – 1927. gadā jau ar nosaukumu “Chicago” un pēc tam 1942. gadā studija “XX Century Fox” laida klajā “Roxie Hart” ar Džindžeru Rodžersu galvenajā lomā, bet 1975. gadā komponists Džons Kenders, dzejnieks Freds Ebbs un režisors Bobs Fosi pārvērta “Čikāgu” lieliskā Brodvejas mūziklā. 1994. gadā “Miramax” iegādājās tiesības mūzikla ekranizācijai un uzsāk ērkšķainu ceļu uz projekta realizāciju. “To, kas bija raksturīgs un pilnīgi dabisks teātra skatuvei, mums vajadzēja kaut kādā veidā pārveidot derīgu kino valodai,” stāsta režisors Robs Māršals. “Mums bija jāatrod tādi izteiksmes līdzekļi, lai pāreja no vārdiem pie dziesmām neizskatītos samākslota.”

Rezultāts pārsteidza visas cerības! Jaunais risinājums ļāva padziļināt ne tikai filmas galvenos, bet arī otrā plāna personāžus, piešķirot tiem apjomu. Neskatoties uz jauninājumiem – arī notikumu attveidu divās plaknēs – reālajā un sirreālajā, autoriem pilnībā izdevās saglabāt oriģinālā darba noskaņu un garu, kas vieno visus šī literārā darba interpretētājus jau gandrīz astoņdesmit gadu garumā. Nepretendējot ne uz satura dziļumu, ne arī īpašu sižeta pavērsienu motivāciju, “Čikāgas” notikumu attīstība varētu izskatīties apmēram sekojoša. Kabarē dziedātāja un dejotāja Velma Kellija (Ketrīna Zeta Džonsa) reiz atgriežoties mājās, sastop savu vīru un savu māsu nodarbojoties ar pilnīgi nepārprotamām lietām. Tā vietā, lai priecātos par mājās palikušo radinieku prasmi kaut kādā nebūt veidā īsināt laiku, Velma nesatricināmā mierā nogalina abus nabadziņus un dodas atpakaļ uz darbu. Savukārt nervozā neveiksminiece Roksija Hārta (Renē Zelvēgere) laikā, kamēr viņas vīrs Eimos (Džons S. Reilijs) vaiga sviedros pelna ģimenei iztiku, bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem kniebās ar mēbeļu tirgotāju, kurš bija apsolījis (ak vai!) naivajai blondīnei pavērt ceļu uz kabarē zvaigznes karjeru. Uzzinot, ka nelietis neko vairāk par miesas priekiem nav gribējis, Roksija ar revolvera palīdzību izskaidro melim viņa rīcības ēnas puses un nokļūst aiz restēm. Satikusi tur jau pieminēto Velmu, Roksija pamazām apgūst dzīves skolu un, ar cietuma uzraudzes Mammas Mortones (Kvīna Latifa) palīdzību izkārto sev advokāta Billija Flinna (Ričards Gīrs) aizstāvību tiesā. Billijs Flinns – advokātu karalis - pērkamās preses princis, piesēdētāju tirāns un mīlulis, tiesneša labākais draugs un prokurora ļaunākais murgs, ķeras pie lietas, atstājot bez uzmanības otru savu klienti – Velmu Kelliju.

Tā, nevienam nezināmā muļķīte Roksija ar masu informācijas līdzekļu palīdzību kļūst par vietējā mēroga superzvaigzni. Taču šādas zvaigznes nāk un aiziet, it īpaši, ja uz pēdām min viltīgā lapsa Velma, kura gatava izkļūt no visas šīs jezgas, kā vienīgā uzvarētāja… Reti rodas iespēja vērot filmu, kurā piedalās tik lielisku aktieru buķete un kurā notiekošās slepkavības pat morālistiem izraisa vienīgi siltu smaidu. Vienlīdz labi izmantodams gan klasiskā mūzikla elementus, gan arī kino neierobežotās iespējas, režisors Robs Māršals veiksmīgi savieno vienā veselā muzikālos skatuves numurus un mākslas filmas prasībām atbilstoši veidotās epizodes. Daudz darbības notiek uz skatuves, retro stils ir ieturēts demonstratīvi butaforiskā manierē, bieži vien visi sāk negaidīti dziedāt un, pats par sevi saprotams, ka dzīvē jau tā nekad nenotiek. Taču tā notiek iedomu, fantāziju pasaulē, kurā idejas ir ne tik daudz nosacītas, cik abstraktas. Iedomājies kaut ko un te pēkšņi tevi izgaismo prožektors – tev nekas cits neatliek, kā pieņemt spēli un darboties tā, lai izklaidētu iedomātā zālē sēdošos skatītājus. Notiekošā patiesīgums un skatuves ilūzija tiek savienoti ar nevainojamas montāžas un operatora darba palīdzību. “Operators Dions Bībi bija manā labā roka,” apgalvo Māršals. “Viņš ir īsts mākslinieks un sava amata pratējs, viņam ir fantastiska krāsu un apgaismojuma izjūta. Viņš zina kā piemānīt skatītāju, lai pielietojot operatora trikus neizzustu stāsts un tā sižeta līnijas.” Kā jau tas pēdējā laikā ir pieņemts, filmā esošie aktieri paši dejo un paši (izņemot Ričardu Gīru) dzied. Otrā plāna lomu tēlotāji ir ne mazāk atmiņā paliekoši – cietuma uzraudze Kvīnas Latifas izpildījumā ar savu dziesmu “When You`re Good to Mama” ir gluži vai kā pati Ella Ficdžeralda, Tejs Digs džeza orķestra vadītāja lomā parādās ekrānā ar katra nākamā muzikālā priekšnesuma spilgto pieteikumu, Džons S. Reilijs neaptēstā Roksijas vīra ādā ar savu neaizmirstamo uznācienu “Mr. Cellophane” godam apliecina kopš bērnu gadiem loloto mīlestību pret mūzikliem. “Man nemaz neliekas jocīgi, ja cilvēki nevis vienkārši runā viens ar otru, bet pārvērš sakāmo dziesmā – tajā ir zināma uzticēšanās un atklātība,” apgalvo Reilijs. “Lai arī esmu bērnībā daudz spēlējis mūziklos, profesionālas pieredzes šajā žanrā man tikpat kā nebija un tas bija īsts izaicinājums manām spējām.” Ričards Gīrs ir vienkārši lielisks – cinisks, gudrs un aukstasinīgs advokāts. Nu un kas, ka viņš pats nedzied – stepu gan izpilda pats, turklāt apvedot ap stūri avīžniekus, viņš izpilda vienu no filmas interesantākajiem muzikālajiem priekšnesumiem, kur advokāta rokās nokļuvusī Zelvēgere - Roksija pārvēršas lellē gan tiešā, gan arī pārnestā nozīmē. Zeta Džonsa fantastiskajā “Cell Block Tango” kopā ar pārējām daiļajām cietumniecēm izstāsta skatītājam cik maz ir vajadzīgs, lai sievai uznāktu vēlme nogalināt – vienai pieticis pat ar košļājamo gumiju, kuru vīrs regulāri gremojis un pūtis burbuļus – viņai tas apnicis, tāpēc brīdinājuma šāviens galvā palīdzējis vīram atbrīvoties no kaitinošā netikuma. Izturējis laika pārbaudi, mūzikls “Čikāga” ir nokļuvusi arī pie mums, lai pastāstītu, cik liela nozīme ir tik karsti ilgotajām piecpadsmit slavas minūtēm. Slavenību kults neizzudīs nekad. Kad nodzisīs prožektori, un skatītāji izklīdīs, vienas dienas varonis paliks stāvot uz skatuves dēļiem un, elpojot to rūgteno smaržu, iedvesmos sekotājus viņa piemēram – nākamos, kuri vēlēsies piedalīties visā šajā jezgā.