"Atklātā vēstule viņas ekselencei Latvijas Valsts prezidentei Vairai Vīķes-Freibergas kundzei" Šis ir vienlaicīgi labas gribas sūtījums un mans pilsoniskais pienākums darīt Jums zināmu, ka liela daļa Latvijas iedzīvotāju, it sevišķi tie, kuri pārstāv radošo inteliģenci, nav apmierināti ar mūsu valsts ārpolitiku un pārsteidzīgajiem lēmumiem, kas saistīti ar iestāšanos ES un NATO un no kā likumsakarīgi izriet mūsu valsts attieksme jautājumos par kara draudiem pasaulei. Domāju, ka mūsu valstij vajadzētu piekopt miermīlīgu politiku, nevis atbalstīt karu jebkurā tā formā. Atcerēsimies, ka ikviena kara iemesls un dziļākais cēlonis ir negrozāma ticība vienai vienīgai taisnībai, kura tiek uztverta kā pārāka par jebkādu citu viedokli. Šādas nostājas dēļ pat vislabākie nodomi var izraisīt agresiju. Karš, kas vēl nemaz nav sācies, jau sašķēlis ES un Ziemeļatlantijas bloku jeb NATO. Manuprāt, mums vajadzētu meklēt nevis domstarpības, bet gan saskares punktus, tādējādi veicinot mierīgu līdzāspastāvēšanu starp dažādām valstīm un reliģiskajiem uzskatiem, izslēdzot karadarbību kā konfliktu risināšanas līdzekli. Karš Afganistānā ir labs piemērs tam, ka ļoti ātri aizmirstam pagātnes kļūdas. Amerikas iebrukums un militārā intervence Afganistānā ir pierādījums, ka politiskā un ekonomiskā tuvredzība ņem virsroku pār veselo saprātu un izraisa karu. Nemainīgi vēstures gaitā karš ir radījis ciešanas, kuru galvenie upuri ir nevis armija, bet mierīgie iedzīvotāji, it īpaši sievietes un bērni, kas visbiežāk nav piederīgi nevienam no politiskajiem spēkiem. Ja pieturamies pie viedokļa, ka šis karš tomēr ir nepieciešams, tad nonākam pie absurdas formulas – uzsākt karu, lai nebūtu kara. Nemaz nerunāsim par vispārcilvēciskām vērtībām, no kurām izriet, ka diezin vai kāda māte vēlas, lai viņas dēls ietu bojā karā. Šis nav tas gadījums, kad cilvēkam būtu jāziedo dzīvība, lai aizstāvētu savas zemes brīvību. Iespējams, ka Jūsu rīcībā ir kādi neapgāžami fakti par to, ka 11. septembra terora aktus būtu izdarījusi kāda konkrēta persona vai politiskie spēki, bet pagaidām šādus faktus, kas būtu pamatoti ar konkrētām liecībām vai pierādījumiem, neesmu sastapis arī Amerikas, šajā gadījumā - Afganistānas upura - ziņojumos. Manuprāt, šeit klaji saskatāms politiskais populisms un šovinisms, kas noved pie vienas valsts uzkundzēšanās pār citu. Domāju, ka modernā pasaule ir izaugusi no militāra un fiziska pārspēka izrādīšanas pār citiem politiskiem grupējumiem vai valstīm. Man šķiet, ka arī mūsu valstī veikto nepilnīgo aptauju un sociālo datu rezultātus nevar uzskatīt par valsts iedzīvotāju negrozāmu nostāju jautājumos, kas saistīti ar iestāšanos ES un NATO. Lai arī respektēju faktu, ka mūsu valsts nevar pastāvēt bez ārējiem resursiem, jo diemžēl daudzi modernajā pasaulē tik nepieciešamie enerģijas avoti, teiksim, dabasgāze un nafta, netiek iegūti mūsu valsts teritorijā, tomēr domāju, ka augšminētais spriedums par tautas viedokli nebūtu izdarāms, pirms nav noticis referendums, kur mūsu valsts iedzīvotāji patiesi būtu pauduši šādu attieksmi. Savu viedokli jau pirms gada izteicām kopējā dziesmā ar Lindu Leen, piedaloties konkursa Eirovīzija Nacionālās atlases finālā ar dziesmu “Stop the War”. Protams, tas ir niecīgs ieguldījums miera nostiprināšanai, taču tas ir mūsu pilsoniskais un mākslinieciskais ierocis, lai paustu savu nostāju pret karu. Gleznotājs to izsaka ar krāsu un otas palīdzību, dzejnieki un rakstnieki izmanto spalvaskātu, bet mūziķi - dziesmu. Lai mani vārdi neskanētu kā tukša pļāpāšana, cenšos tos pamatot ar darbiem. Paveiktais atspoguļojas mūzikas albumā, kas nu jau pabeigts un ieguvis pagaidu nosaukumu “Songs of Freedom”, šobrīd top gan grāmata, kas apraksta redzēto un piedzīvoto Nepālā un Himalaju kalnos un kuras darba nosaukums ir “Where the Streets Have No Name”, gan arī filma, kas veidota, balstoties uz Nepālā un Himalajos gūto pieredzi un atskārsmēm. Visu šo darbu pamatiecere ir tuvināt cilvēkus, kas dzīvo dažādās pasaules valstīs ar atšķirīgu politisko, reliģisko un ideoloģisko uzbūvi. Tas ir aicinājums meklēt saskares punktus un savu vietu pasaules valstu kultūrā un politikā.