Pārskatot dzejnieka, diplomāta un politiķa Jāņa Petera dzejas kopkrājumus, kā pirmais tajos bieži parādās dzejolis “Akas”. Tas publicēts 30. jūnija jubilāra debijas krājumā “Dzirnakmens” 1968. gadā. Dzimtenes ikdienišķības iespilgtinātais tēlojums paskaidro 60. gadu otrās puses radošās tendences latviešu literātu prātos, kuru izpausmēm sekoja padomju pelēkie, betoncietie redaktūras redzokļi, bet kuras palēnām ieskaņoja pašas pirmās, klusās pārmaiņu vibrācijas.

Literatūrkritiķe Inta Čaklā, rakstot savu vērtējumu par 1973. gadā iznākušo Jāņa Petera trešo dzejoļu krājumu “Mans bišu koks”, nostāda viņu vienā ielokā ar Imantu Auziņu un Vitautu Ļūdēnu, trijotnes līdzību paskaidrojot ar to, ka šie dzejnieki dziļi izjūt iepriekšējo gadsimtu pieredzes, vēsturisko kultūras slāņu nozīmi šodienas jautājumu risināšanā.

Imants Ziedonis, Vitauts Ļūdēns, Ojārs Vācietis, Māris Čaklais un Jānis Peters 70. gadu vidū. Jura Krieviņa foto.
Imants Ziedonis, Vitauts Ļūdēns, Ojārs Vācietis, Māris Čaklais un Jānis Peters 70. gadu vidū. Jura Krieviņa foto. Foto: Laikraksts "Latvietis"

“Gandrīz ikviens dzejnieks, protams, laiku pa laikam pieskaras pagātnei,” recenzijā raksta kritiķe, “tomēr vairumam autoru var just krietnu distanci starp tagadni un pagātni. (..) Peteram vēstures plūdums ir nepārtraukts, saikne nepārrauta, tas izpaužas arī viņa dzejiskās domāšanas struktūrā.

Viņš meklē apliecinājumu dzīves vērtībai, personības saturam arī iepriekšējos gadsimtos, tautas dzīvajā dzīvē, paražās un tikumos, visā tās nenogludinātajā raupjumā un parastumā, ārējā pelēcībā un vienmuļībā. Šī līnija vijas cauri visai viņa dzejai.”