Kā zināms, Andrejs Žagars skatītājus režisora lomā mēdz pārsteigt ar konceptuāli oriģināliem operu lasījumiem, tā droši vien notiks arī šoreiz, jo Verdi "Traviatas" darbība pārcelta uz Parīzi pēc Otrā pasaules kara. Andrejam bijis svarīgi parādīt, kā sabiedrība izdzīvo atjaunotā miera dienas, ar pilnu krūti baudot dzīvi. Kaislīgi. Ik mirkli. Šāda attieksme pret apkārt notiekošo būtībā piemīt Andrejam pašam, jo viņš savā dzīves ceļā allaž bijis alku, ideju un kaislību pilns. Ja tā nebūtu, droši vien mazais Sibīrijas puišelis nekļūtu par elegantu kungu, kurš spējis ne tikai ietekmēt Latvijas kultūrvidi, bet arī iezīmēt Latvijas Nacionālo operu pasaules progresīvāko opernamu kartē. Pirms tam apguvis aktiermākslu, Dailes teātra skatuvi un, būdams vairāku bāru un restorānu izveidotājs, iepazinis neatkarīgās Latvijas biznesa vidi, Andrejs savu latiņu turējis augstu.

Lai gan ikviens cilvēks sevi spēj veidot pats, personības pamatus viņa dzīves sākumā ieliek ģimene. Andrejam tā nozīmē mammu un brāli, aktieri Juri Žagaru. Iekšēju saikni ar viņiem Andrejs jūt līdz šai dienai.

Uz mammas veselību!

Ja pēkšņi Andrejam tiktu dāvāta iespēja uzsaukt tostu uz kāda cilvēka veselību, viņš pirmām kārtām paceltu pokālu un vēlētu visu labāko savai mātei. "Mums ar brāli laimējies, ka mamma ir tik enerģiska un enerģētiski stipra sieviete. Pēc izsūtīšanas uz Sibīriju viņa pat bez tēva varēja mums radīt skaistas bērnu dienas. Vēlāk mamma ne tikai atrada iespēju, bet pat veicināja, lai iegūstam augstāko izglītību. Tas mūsos radījis pareizu pamatvērtību sistēmu. Mātei esmu pateicīgs par savām darba spējām."

Arī par savu brāli Andrejs izsakās ļoti sirsnīgi un komplimentējoši: "Domāju, ka Latvija Jura personā ieguvusi izcilu aktieri. Pēc vidusskolas brālis bija ļoti apmulsis – ko viņam darīt tālāk. Es tobrīd pievērsu lielu uzmanību viņa karjeras veidošanai, pats paņēmu brāļa dokumentus un "ievietoju" viņu Konservatorijas teātra fakultātē. Togad gan tika uzņemti tikai leļļu aktieri, bet pēc gada Juris pats pārgāja Ādolfa Šapiro vadītajā kursā. Vēlāk viņš izrādījās ļoti veiksmīgs savā profesijā."

Slidas, slēpes, bumba…

"Bērnībā mums ar brāli neklājās tik grūti, bet smagi bija mammai – viņa strādāja pads­mit stundas, lai nodrošinātu mums tādus apstākļus, kādi bija bērniem ģimenēs ar abiem vecākiem. Strādāt vasarās abi ar Juri gan sākām agri, un tas deva zināmu neatkarības izjūtu. Nesām dēļus, ķieģeļus… Vienmēr blefoju, ka esmu vecāks, jo tik jaunus pusaudžus darbā neņēma."

Uz RB jautājumu, vai par saviem panākumiem Andrejam daļēji nav jāpateicas trūcīgai bērnībai, viņš atbild: "Bērnībā nedzīvojām nabadzībā, mums bija viss nepieciešamais. Kas tad puikām ir vajadzīgs? Divritenis, slidas, slēpes, hokeja nūja, bumba. Tas mums bija. Bet, vai skolnieka uzvalks ir mazliet labāks vai sliktāks, ir vienalga.

Tas gan ir tiesa – ja būtu tētis, kas turklāt labi pelnītu, un vēl tantes vai onkuļi Amerikā, droši vien abi ar brāli ilgāk balstītos uz viņu pleciem un nebūtu motivēti agri iegūt neatkarību. Varbūt tieši tāpēc arī sākām nodarboties ar uzņēmējdarbību."

Latvijā labāk nekā Holivudā

"Kad dzīvojām Cēsīs, kas ir visnotaļ skaista un kulturāla pilsēta, es vienalga mēģināju kaut kā izkrāšņot savu dzīvi. Man vide šķita par pelēcīgu. Ne jau tikai Cēsis, visa Latvija! Arī vēlāk, jau dzīvojot Rīgā, vienmēr domāju, ka pie pirmās izdevības šī okupētā teritorija jāpamet. Nebaidījos dzīvi pavadīt trūkumā, bet gan attiecīgajā politiskajā režīmā. Ne velti "atkušņa" laikā savus kinohonorārus tērēju ceļojot, iepazīstot līdz tam slēgto pasauli.

Gadījās, ka pirms puča biju Amerikā, Holivudā, kur būtu sācis strādāt par oficiantu. Un varbūt, piemēram, Maiami man būtu sācies jauns dzīves posms, biju tam gatavs. Taču pēc puča nolēmu atgriezties Latvijā un aizrāvos ar tām iespējām, ko deva neatkarīgā valsts. Protams, labāk šeit iesaistīties aktīvā darbībā un redzēt sava darba augļus. Gan tagad, gan nākotnē attīstības process jaunajā Eiropā būs daudz interesantāks nekā jau stabilajās zemēs, kur valda salīdzinoša garlaicība."

Ar pilnu atdevi

Ja Andrejs kaut ko sākot darīt fanātiski, ar lielu aizrautību un prieku, veiksme viņu nekad neatstājot. Un pretēji – ja kāda nodarbe kļūst nesvarīga, tā it kā atvirzoties pati no sevis. Tā beigusies Andreja aktiera karjera, un tās vietā nāca uzņēmējdarbība, kad raksturā sāka dominēt līdera īpašības. Taču arī biznesa būšanas beidzās, kā saka pats Andrejs, viņa dzīves īstajā laikā. Kopš tā brīža viņš ar pilnu atdevi strādā Operā – gan kā direktors, gan režisors. "Pēc septiņu gadu nodarbošanās ar teātra menedžmentu sapratu, ka man pietrūkst radoša darba, kas manā dzīvē veido būtisku aspektu – ne velti beidzu aktieru kursu. Operā vienā brīdī atskārtu, ka esmu kļuvis par radoša procesa vērotāju, bet mana būtība izmisīgi tiecas pēc pašizteiksmes. Tad teātrī bija neliela krīze?– ātri nācās iestudēt "Klīstošo holandieti" par salīdzinoši nelieliem budžeta līdzekļiem, es ķēros pie režijas."

Savas dzīves veiksmes mirkļus pēdējo gadu laikā Andrejs saista tikai ar Operas panākumiem. Teātrī strādā spēcīga komanda, kas nokļuvusi ne tikai Latvijas mūzikas dzīves centrā, bet arī iezīmējusi Rīgu Eiropas un pasaules kartē kā kultūras pilsētu. "Tiekam uzskatīti par progresīvu opernamu," ar gandarījumu saka Andrejs Žagars.

Par tuvākā laika lielākajiem uzdevumiem viņš uzskata Riharda Vāgnera tetraloģijas "Nībelungu gredzens" iestudējumu veiksmīgu attīstību un Operas trešās kārtas celtniecību.

"Manā dzīvē ir tādi lielie mērķi un sapņi, kurus allaž turu priekšā un ar laiku arī realizēju," RB saka Andrejs. Savukārt ikdienas dzīves uztverē viņš mēģina baudīt katru mirkli, vienlaikus meklējot spēcīgus pārdzīvojumus – tā, lai neviena diena nebūtu pelēka. Tajā pašā laikā pats atzīst: "Strādājot teātrī, pelēcība nedraud. Tas ir Operas fascinējums." Katra diena nākot ar pārsteigumu, un, paldies Dievam, pārsvarā – pozitīvu.

Pēc iekšējā uzstādījuma Andrejs ir cilvēks, kurš orientējas uz rezultātu, tāpēc viņam nav pieņemami tie, kas "simulē darbības procesu".

Baumas nav svarīgas

Ņemot vērā, ka LNO direktors nepretendē uz darbību politiskajās aprindās, viņš īpaši neinteresējoties par baumām – ne tām, kurās aprunāts pats, ne tām, kuras apvij citus. "Man tik aktīvi par savu publisko tēlu nav jārūpējas," Andrejs ironizē. "Radošās institūcijās ikviena cilvēka tēls vairāk saistīts ar viņa izpausmi mākslā. Nav arī priekšrakstu, kādam uzvedībā un izskatā jābūt operas direktoram, svarīgs ir viņa darba rezultāts." Tieši šāda atziņa dāvājot zināmu brīvības izjūtu.

Protams, dažreiz cilvēki sāk aizmuguriski pārspriest radoša cilvēka darbu un vērtēt kā neveiksmi, ja viņi nespēj to saprast. Lai izvairītos no šādām situācijām, Andrejam šķiet, ka atsevišķos gadījumos savs darbs publiskajā telpā jāpaskaidro.

Estēts

Domāju, lielākā sabiedrības daļa atzīst, ka Andrejs Žagars vienmēr izskatās kopts un viņa tēls ir pārdomāts. Viņš pats gan smaidot RB saka: "Vienmēr jau perfektam būt neizdodas. Ja iziešanai sabiedrībā ir jāsagatavojas desmit, piecpadsmit minūtēs… Turklāt ir gan fiziski, gan garīgi saspringtas darba dienas, kurās nācies dusmoties vai justies sarūgtinātam, tad arī šo to citiem pasaku ne savā labākajā garastāvoklī. Reizēm nākas ļoti ātri pārslēgties, šādās situācijās palīdz mans aktiera talants.

Esmu estēts un pievēršu uzmanību detaļām. Man it visur ir svarīga kvalitāte, stils, laba gaume. Esmu nežēlīgs pret banalitātēm un vulgaritātēm, lētu ārišķību."

Andreju ļoti ātri nokaitinot cilvēku rafinēta nekaunība, blēdīšanās un izspiešana. Arī tad, ja kāds mēģinot iegūt savu personīgo labumu, izmantojot Nacionālās operas vārdu.

Ar pārlieku uzticēšanos

Kā ikviens cilvēks, arī Andrejs Žagars šo to savā dzīvē ir nožēlojis un vēlāk sapratis, ka varbūt vajadzējis rīkoties citādi. "Esmu mācījies no lielām kļūdām, lai gan… rakstura īpašības mainīt ir diezgan grūti. Tas būtu tikpat muļķīgi kā vilkam teikt: "No rītdienas es ēdīšu zāli!"

Atklāti sakot, man vienmēr orientēties situācijās palīdzējusi intuīcija, bet traucējusi kaislīgā daba, pārlieku strauja uzticēšanās citiem. Ja esmu aizrāvies ar kādu ideju, tās realizācijā iesaistītos cilvēkus mēdzu pārvērtēt gan kā darbiniekus, gan kā draugus. Par daudz viņiem sasolu vai par daudz ar viņiem rēķinos. Man jābūt piesardzīgākam.

Tiesa, darbā Operā neatminos lielas, smagas kļūdas. Protams, neesmu apmierināts ar visu, ko izdaru, bet ne būtiskās līnijās."

Bez gaišreģu padoma

Lai gan intuīcijai Andrejs tic, viņš nepievērš nekādu uzmanību zīmēm ne nomodā, ne sapņos. "Es gan pavisam banāli piedomāju, ja melns kaķis pārskrien pāri ceļam, bet tāpēc nebraucu atpakaļ un ar līkumu. Dažreiz, izsakot bīstamu apgalvojumu, piesitu pie koka. Bet tas vairāk ir ieradums, nevis uzmanības pievēršana zīmēm. Zīlnieku un gaišreģu pakalpojumus nekad neesmu izmantojis. Pat ne ziņkārības dēļ.

Jā, intuīcija mani ir glābusi gan personīgajā, gan profesionālajā dzīvē."

Savu dabu nemainīs

Naktīs Andrejs guļot mierīgi un labi, neraugoties uz to, ka var ātri "aizsvilties". Savu sakāpināto emocionalitāti viņš pats izskaidro ar aktiera profesiju, kurā strādājis vairāk nekā desmit gadu, jo tad nācies "metodiski, bet pozitīvi" paštraumēties. "Aktiera profesija manī ir atstājusi sekas," RB Andrejs atzīst. "Bieži vien, atļaujot cilvēkiem man piekļūt tuvu, nākas satraukties, emocionāli angažēties. Labāk būtu saglabāt vēsu prātu, bet nevaru pretoties savai būtībai, un pasaules uztveri mainīt jau nevar…"

***

Dosjē

=Andrejs Žagars dzimis 1958. gada 16. oktobrī Krievijā

=Beidzis Cēsu 1. vidusskolu (1978) un Latvijas Konservatorijas Teātra nodaļas dramatisko teātru aktieru kursu (1982)

=Dailes teātra un kino aktieris (1982 – 1993)

=SIA "Animus" ("Osiris", "Symposium", "Babylon", "Deco Bārs", "Platinium") dibinātājs un direktors (1996), vēlāk – līdzīpašnieks

=Latvijas Nacionālās operas direktors no 1996. gada

=Režisējis operas "Klīstošais holandietis", "Dēmons", "Pīķa dāma", "Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta" u.c.

=Vaļasprieki: ceļošana, slēpošana

***

Viedokļi

Dzejniece, sabiedrisko attiecību speciāliste Liāna Langa:

– Andreju Žagaru uzskatu par ļoti talantīgu cilvēku. Noskatoties "Pīķa dāmas" jauniestudējumu, esmu pārliecinājusies arī par viņa režisora spējām. Domāju, visa Latvija ir pateicību parādā par to, ka viņš Nacionālo operu pacēlis jaunā, daudz augstākā kvalitātē – tagad mēs tiešām varam skatīt mūsu teātri starptautiskā kontekstā. Andrejs ir cilvēks ar pasaules redzējumu, nevis provinciālis.

Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis:

– Viņš ir izdarījis milzīgu darbu, mūsu Operu no nulles punkta paceldams līdz pasaules līmeņa teātrim. Uz Andreju var skatīties tikai ar apbrīnu, šķiet, viņš ar muguras smadzenēm jūt labas gaumes robežas un to, kā vajag kontaktēties ar cilvēkiem. Kaut mums Latvijā būtu vairāk tādu cilvēku!

Nacionālās operas diriģents Mārtiņš Ozoliņš:

– Manas attiecības ar Operas direktoru ir lietišķas un precīzas. Viņam vienmēr kabatā būs blociņš un rakstāmais, tāpēc nevajag neko četras reizes atkārtot. Andreja trumpji ir viņa kosmopolītiskais redzējums, šarms un starptautiskie kontakti. Pateicoties viņa enerģijai, Opera ieguvusi starptautiski atpazīstamu seju un publicitāti.

Arī radoši strādāt kopā ar viņu ir ļoti interesanti, jo Andrejam svarīgāk uzrunāt publiku, nevis turpināt tradīcijas.