Esmu estēts un pievēršu uzmanību detaļām. Man it visur ir svarīga kvalitāte, stils, laba gaume. Esmu nežēlīgs pret banalitātēm un vulgaritātēm, lētu ārišķību."
Andreju ļoti ātri nokaitinot cilvēku rafinēta nekaunība, blēdīšanās un izspiešana. Arī tad, ja kāds mēģinot iegūt savu personīgo labumu, izmantojot Nacionālās operas vārdu.
Kā ikviens cilvēks, arī Andrejs Žagars šo to savā dzīvē ir nožēlojis un vēlāk sapratis, ka varbūt vajadzējis rīkoties citādi. "Esmu mācījies no lielām kļūdām, lai gan… rakstura īpašības mainīt ir diezgan grūti. Tas būtu tikpat muļķīgi kā vilkam teikt: "No rītdienas es ēdīšu zāli!"
Atklāti sakot, man vienmēr orientēties situācijās palīdzējusi intuīcija, bet traucējusi kaislīgā daba, pārlieku strauja uzticēšanās citiem. Ja esmu aizrāvies ar kādu ideju, tās realizācijā iesaistītos cilvēkus mēdzu pārvērtēt gan kā darbiniekus, gan kā draugus. Par daudz viņiem sasolu vai par daudz ar viņiem rēķinos. Man jābūt piesardzīgākam.
Tiesa, darbā Operā neatminos lielas, smagas kļūdas. Protams, neesmu apmierināts ar visu, ko izdaru, bet ne būtiskās līnijās."
Lai gan intuīcijai Andrejs tic, viņš nepievērš nekādu uzmanību zīmēm ne nomodā, ne sapņos. "Es gan pavisam banāli piedomāju, ja melns kaķis pārskrien pāri ceļam, bet tāpēc nebraucu atpakaļ un ar līkumu. Dažreiz, izsakot bīstamu apgalvojumu, piesitu pie koka. Bet tas vairāk ir ieradums, nevis uzmanības pievēršana zīmēm. Zīlnieku un gaišreģu pakalpojumus nekad neesmu izmantojis. Pat ne ziņkārības dēļ.
Jā, intuīcija mani ir glābusi gan personīgajā, gan profesionālajā dzīvē."
Naktīs Andrejs guļot mierīgi un labi, neraugoties uz to, ka var ātri "aizsvilties". Savu sakāpināto emocionalitāti viņš pats izskaidro ar aktiera profesiju, kurā strādājis vairāk nekā desmit gadu, jo tad nācies "metodiski, bet pozitīvi" paštraumēties. "Aktiera profesija manī ir atstājusi sekas," RB Andrejs atzīst. "Bieži vien, atļaujot cilvēkiem man piekļūt tuvu, nākas satraukties, emocionāli angažēties. Labāk būtu saglabāt vēsu prātu, bet nevaru pretoties savai būtībai, un pasaules uztveri mainīt jau nevar…"
=Andrejs Žagars dzimis 1958. gada 16. oktobrī Krievijā
=Beidzis Cēsu 1. vidusskolu (1978) un Latvijas Konservatorijas Teātra nodaļas dramatisko teātru aktieru kursu (1982)
=Dailes teātra un kino aktieris (1982 – 1993)
=SIA "Animus" ("Osiris", "Symposium", "Babylon", "Deco Bārs", "Platinium") dibinātājs un direktors (1996), vēlāk – līdzīpašnieks
=Latvijas Nacionālās operas direktors no 1996. gada
=Režisējis operas "Klīstošais holandietis", "Dēmons", "Pīķa dāma", "Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta" u.c.
=Vaļasprieki: ceļošana, slēpošana
Dzejniece, sabiedrisko attiecību speciāliste Liāna Langa:
– Andreju Žagaru uzskatu par ļoti talantīgu cilvēku. Noskatoties "Pīķa dāmas" jauniestudējumu, esmu pārliecinājusies arī par viņa režisora spējām. Domāju, visa Latvija ir pateicību parādā par to, ka viņš Nacionālo operu pacēlis jaunā, daudz augstākā kvalitātē – tagad mēs tiešām varam skatīt mūsu teātri starptautiskā kontekstā. Andrejs ir cilvēks ar pasaules redzējumu, nevis provinciālis.
Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis:
– Viņš ir izdarījis milzīgu darbu, mūsu Operu no nulles punkta paceldams līdz pasaules līmeņa teātrim. Uz Andreju var skatīties tikai ar apbrīnu, šķiet, viņš ar muguras smadzenēm jūt labas gaumes robežas un to, kā vajag kontaktēties ar cilvēkiem. Kaut mums Latvijā būtu vairāk tādu cilvēku!
Nacionālās operas diriģents Mārtiņš Ozoliņš:
– Manas attiecības ar Operas direktoru ir lietišķas un precīzas. Viņam vienmēr kabatā būs blociņš un rakstāmais, tāpēc nevajag neko četras reizes atkārtot. Andreja trumpji ir viņa kosmopolītiskais redzējums, šarms un starptautiskie kontakti. Pateicoties viņa enerģijai, Opera ieguvusi starptautiski atpazīstamu seju un publicitāti.
Arī radoši strādāt kopā ar viņu ir ļoti interesanti, jo Andrejam svarīgāk uzrunāt publiku, nevis turpināt tradīcijas.