Uz skatuves kopā ar Geibrielu muzicēja pilns sastāvs ar fona vokālistēm un vairākiem instrumentālistiem, kuru vidū «krimsons» Tonijs Levins (Tony Levin), kurš Rīgā jau šogad viesojās ar projektu «The Crimson ProjeKCt», un franču sitamo instrumentu meistars Manu Kačē (Manu Katché), kura bungu spēle astoņdesmitajos gados dzirdama visos labākajos Geibriela un Stinga soloalbumos. Arī viņš, starp citu, pirms gada uzstājās Rīgā ar savu džeza ansambli.

Rīgas publikai Geibriels ir labi pazīstams. Albums «So» savulaik padomju Latvijā pilnīgi legāli pavairots skaņuplašu rūpnīcā «Melodija», un daudziem vēl joprojām šis vinils mājās stāv plauktā blakus, piemēram, Raimonda Paula vai franču estrādes dīvas Mireijas Matjē platēm. Tādēļ nav nekāds pārsteigums, ka koncerts Ledus pilī bija labi apmeklēts (6000-7000); publikas vidējais vecums 40+, numurētas sēdvietas, nedaudz nostalģijas, lietišķu aplausu... Ja Geibriels būtu nolēmis doties tūrē ar kādu no saviem pirmajiem četriem progroka atskaņu albumiem, spēlēdams kādu no tiem pilnā garumā, visticamāk, klausītāju interese nebūtu tik liela.

Pītera Geibriela koncerts patiesi bija izcils. Ļoti patika, ka viņš arī runāja -ne tikai angliski, bet salīdzinoši daudz arī latviski.

— Vineta Poriņa (@VinetaPorina) May 17, 2014

Pirms Geibriela uz skatuves ar dažām dziesmām publiku izklaidēja divas dziedātājas no Stokholmas - Geibriela pavadošās grupas fona vokālistes Dženija Abrahamsone (Jennie Abrahamson) un Linne Olsone (Linnea Olsson). Abas dziedošās skandināvu meža laumiņas izlika savas emocijas čella un ksilofona pavadībā, un, vērojot šo dāmu priekšnesumu, domās jau varējām iztēloties, kā koncertā varētu izklausīties Geibriela un Keitas Bušas ierakstītais duets «Don’ Give Up». Tas, starp citu, vēlāk kopā ar Abrahamsoni izskanēja ļoti skaisti. Meitenes balss tembrāli tiešām bija nedaudz līdzīga Keitai Bušai un dažas intonācijas atgādināja kantri dīvu Doliju Pārtoni (Dolly Parton), kas saskan ar Geibriela vīziju par šo dziesmu. Sākotnēji tieši Pārtoni Pīters bija noskatījis šim duetam, taču amerikāņu superzvaigzne noraidīja viņa priekšlikumu.

Man pašam attiecības ar Geibriela mūziku vēsturiski nav izveidojušās īpaši ciešas, esmu jaunākas paaudzes «produkts». Kad 2002. gadā centos iedziļināties jaunākajā Geibriela platē «Up», tā atstāja pārproducēta, nedaudz samocīta ieraksta iespaidu. Arī visi turpmākie mūziķa albumi nav nostrādājuši. Esmu bieži dzirdējis viedokli no Geibriela faniem, ka kopš 1992. gada «Us» viņš būtībā vairs nav spējis radīt neko nozīmīgu. Viņa lielākais lāsts ir perfekcionisms - vēlme visu novest līdz absurdai pilnībai, kas studijas procesā nogalina pašu mūziku, izsūc no sākotnēji labām dziesmām visu dzīvību...

Par dzīvības trūkumu, kā vakar pārliecinājos pats savām acīm, gan nevar sūdzēties Geibriela koncerti. Viņa balss 64 gados skan gandrīz tikpat jaudīgi kā pirms 30 gadiem. Jā,

varbūt dažas no augstajām notīm vairs neskan tik dzidri, taču kopumā Geibriels ir labā formā.

Rīgas koncerts, gluži kā visi citi «Back to Front» tūres šovi, bija sabalansēts, konceptuāls priekšnesums. Askētiskas, bet pārdomātas gaismas, viegls teatrāls skatuves šovs (Geibriels ik pa laikam uzdejoja un zīmīgi žestikulēja), skaidrs sociāls vēstījums (paskaidrojoši teksti latviešu valodā uz ekrāniem). Visa koncerta gaitā bija jūtams, ka Geibriels ir cilvēcisks, emocionāli atvērts, citiem vārdiem - pieejams.

Kā jau ierasts, sporta spēlēm paredzētās Arēnas akustika un koncerta skaņa līdz galam nebija perfekta. Brīžiem ausīs iedūrās spalgais fona vokāls, brīžiem pāri visam dārdēja Kačē bungas, arī Geibriela balss laiku pa laikam pazuda Levina basa slepa un sintezatoru sienas skaņu jūklī, taču esam jau pie šādām mazām nepilnībām pieraduši. Galu galā par jaunu, kvalitatīvu koncertzāli tiek runāts jau vairākus gadus, un nekā piemērotāka par Arēnu pagaidām mums šāda līmeņa koncertiem nav.

Viens no jaudīgākajiem brīžiem koncertā, manuprāt, bija «So» plates skaņdarbs «Mercy Street». Geibriels izdarīja ko tik ļoti vienkāršu, bet iedarbīgu - viņš apgūlās uz muguras un, skatoties uz kamerām virs galvas, vienkārši dziedāja. Vienkārši, bet ļoti iedarbīgi!