Arī vakardienas (6. maija) Arēnas koncerts, ar kuru apvienība «Nine Inch Nails» (NIN) sāka albuma «Hesitation Marks» (2013) Eiropas tūri, tika sludināts kā «viens no iespaidīgākajiem, perfekti izstrādātajiem un tehnoloģiski vissarežģītākajiem koncertšoviem, kādus šobrīd iespējams piedzīvot». Devos lūkot, vai tiešām tā ir.

Par to, ka perfekcionists un kontrolfrīks, būtībā vienīgais patiesais «NIN» dalībnieks Trents Reznors (Trent Reznor, 48) parūpēsies par to, lai šovs būtu «perfekti izstrādāts», nešaubījos ne mirkli. «Youtube» publicētie video sižeti par gaidāmo šovu un paša Reznora vēlme visu uzraudzīt un kontrolēt par to signalizēja. Arī tehnoloģiski koncertšovs nudien ir ļoti sarežģīts, ne velti tā tapšanā iesaistīti vairāki desmiti cilvēku un skaņu, gaismas un video tehnika atvesta ar vairākiem kravas auto. Arī fakts, ka «NIN» šim koncertam un līdz ar to visai Eiropas tūrei Rīgā gatavojās veselu nedēļu, apstiprina, ka «Positivus music» rīkotāji ar skaļiem saukļiem šoreiz nemētājās. Koncerts no šova viedokļa tiešām bija pārdomāts, aizraujošs, spilgts, žilbinošs un visādi citādi šovīgs, ja tā var teikt. No jaudīgajiem gaismas paneļiem, prožektoru gaismu labirintiem acis apžilba ne vienu reizi vien...

Tiesa, vai šāds šovs tiešām ir «viens no iespaidīgākajiem», varam diskutēt. Rīgā redzētie «Rammstein» un «KISS» koncerti ar pirotehniku un visādām citām izdarībām, iespējams, tomēr bija «iespaidīgāki». Arī Pinkas gaisa akrobātika un Kailijas Minogas «ūdens piramīda» ar 16 sūkņiem bija gana «iespaidīga».

Tumsas peincis ar svītu ur klāt! #NIN pic.twitter.com/HOgJfGZfa0

— Gustavs Terzens (@Terzens) April 29, 2014

Arī no skaņas viedokļa Reznors ar saviem profesionāļiem un līdzi atvesto tehniku bija panācis vienu no labākajām koncertskaņām, kāda «Arēnā» ir piedzīvota. Varbūt vienīgi «Muse» koncertā skaņa bija vēl dzidrāka un jaudīgāka.

Muzikāli akcents tika likts uz 1994. gada plati «The Downward Spiral», no kuras izskanēja, šķiet, sešas dziesmas, savukārt no aktuālās plates dzirdējām vien pāris dziesmas - «Copy Of A», «Find My Way» un «Came Back Haunted».

Protams, ir mazliet dīvaini, kad koncerta apskatā (un koncerta veicināšanas materiālos) galvenais akcents jāliek uz to, cik tonnu smaga ir tehnika, ar cik kravas mašīnām tā atvesta, kādas tehnoloģijas izmantotas, kādas lampiņas deg virs skatuves, kādi ekrāni izmantoti... galvenais un primārais taču ir pati mūzika! Vai nu tā uzrunā, vai neuzrunā. Latvijā «NIN» mūzika nekad nav uzrunājusi masas, deviņdesmitajos gados tā bija daļa no subkultūras, kurai piederīgi ir varbūt daži tūkstoši (tāpēc biju izbrīnīts, kad koncerts tika rīkots lielajā Ledus pilī, nevis kādā mazākā koncertvietā). Arī pats šovs pulcēja vien kādus četrus tūkstošus cilvēku, daudzi no kuriem turklāt bija atceļojuši no kaimiņzemēm.

Ja koncertu paspilgtina kādi atturīgi vizuāli efekti, kas nenomāc pašu mūziku, tas vienmēr ir interesanti. Galu galā «NIN» nav džezs, kur būtu svarīgi redzēt katru džezmeņa sejas grimasi vai detalizētu instrumenta spēli.

«NIN» mūzikai piestāv tehnoloģijas, un vakardienas koncertā nudien varēja baudīt lielisku mūzikas un tehnoloģiju savienību.

Taču kas notiktu, ja «NIN» mūzika tiktu izģērbta no šā hipermodernā tehnokrātiskā stila drānām? Vai mūzika pati par sevi spētu iznest koncertu? Noteikti daudzi grupas cienītāji sauks: «Jā! Protams!» Taču daudzi, iespējams, aizdomāsies.

Arī es aizdomājos...

«Nine Inch Nails» (Rīgā, «Arēna Rīga» 07.05.2014.)

Izpildījums: 12/12

Baudījums: 9/12

Skaņa: 10/12

Saturs: 4/12