Rakstnieks sākas no vienas, divām, trim vai piecām grāmatām?

Rakstnieki ir dažādi. Ir tādi, kas sākas jau kopš pirmās reizes, kad viņi ir iedomājušies, ka varētu būt rakstnieki. Ir tādi, ar kuru vārdu ir izdotas daudzas grāmatas, bet kuri patiesībā no šo grāmatu satura ir uzrakstījuši ļoti maz. Piemēram, Brežņevs. Protams, ka es esmu labāks rakstnieks nekā Brežņevs!

Rakstīt nav grūti. Grūti ir uzrakstīt. Un pēc tam, kad uzrakstīts, vēl jo grūtāk ir izdot. Īpaši, ja runa ir par pirmo grāmatu. Tā ir kā pirmais bērns, kuru bail rādīt svešiem cilvēkiem, jo ir bažas, ka viņi to nenovērtēs, un izrādīsies, ka viss darbs ir bijis tikai pašam sev. Tas gan nav maz, jo pasaulē ir daudz mūziķu, rakstnieku un mākslinieku, kuri ir ļoti laimīgi, pateicoties pašam radīšanas procesam, un rezultāta popularitāte un vēl jo mazāk komerciālā veiksme viņus uztrauc maz. Protams, arī šie iedalās divās grupās: tie, kas neprot rakstīt vai radīt, bet bauda procesu, un tie, kas prot, bet uzskata par ārkārtīgi stilīgu pasākumu, palikt ārpus tā saucamā meinstrīma. Diemžēl lielākā daļa tā saucamās alternatīvās vai indie mūzikas arī pieder pie šīm abām grupām. Mēs labi zinām, ka tiklīdz grupa kļūst kaut mazliet populāra, tās mūziku nekādā gadījumā vairs nevar uzskatīt par labu tāpēc, ka populāra mūzika nevar būt laba pēc definīcijas. Kamēr biju pirmās grupas sastāvā un rakstīju tikai pats sev, īpaši neuztraucos, vai kāds to izdos, vai nē, un biju ļoti laimīgs, izbaudot pašu rakstīšanas procesu. Neviens cits nevar uzrakstīt ideālo grāmatu man pašam. Egoistiski.

Latvijā varbūt ir jocīgi par to runāt, bet vai pirmā grāmata ir guvusi panākumus?

Grāmata ir guvusi milzu panākumus salīdzinoši nelielā lasītāju grupā. Tāpat nav noliedzams, ka tikpat daudz vai vēl vairāk cilvēku šo grāmatu ienīst, jo nesaprot.

"Kōknesis" joprojām ir nopērkams grāmatu veikalos... Pastāsti tiem, kas vēl nav to lasījuši, par ko tā ir?

Tā ir par visu. Jo tā bija pirmā grāmata, tādēļ mēģināju tajā salikt visu, kas man patīk literatūrā. Tie ir negaidīti sižeta pavērsieni, tās ir vārdu spēles, dažādas idejas, koncepcijas, apzinātas saprāta mulsināšanas un veselīgas muļķošanās.

Nevaru lepoties ar milzīgu mājas bibliotēku, bet ir nācies lasīt diezgan daudz, un "Kōknesī" saskāros ar jaunu, labu joku – nodaļas atkārtojumu, izmainot tikai vienu vārdu. Jaunajā grāmatā arī ir kāds šāds triks?

Varu lasītājus nomierināt – tieši šāda trika tur nav. Grāmata ir nedaudz garāka un atšķiras no pirmās ar to, ka līdz ar pirmajiem rakstīšanas burtiem jau skaidri zināju, par ko tā ir. Un tas ir viens vārds – par veiksmi.

Uzrakstīt grāmatu par tagadni nav iespējams, jo tās rakstīšanas un izdošanas process ir tik garš, ka izdošanas brīdī tā jau vienalga ir pagātne. Līdz ar to, grāmatu ir iespējams uzrakstīt vai nu par pagātni, vai par nākotni. Bet jaunajā grāmatā ir ļoti nesena pagātne un to, kurā brīdī beigsies romāna darbība, es uzzināju tikai tad, kad grāmatu biju jau pabeidzis. Patiesībā daļa darbības gan sākas jau 1977. gadā - brīdī, kad piedzimst galvenais varonis. Un grāmata ir par Latviju, jo tā ir viena no valstīm, ko es labi zinu.

Kā zināms, esi iesaistījies arī politikā "Pēdējās partijas" sastāvā. Vai jauno grāmatu var uzskatīt arī par politisku?

Ņemot vērā, ka grāmatu sāku rakstīt jau pirms pieciem gadiem un pabeidzu pirms gada, bet politikā iesaistījos tikai pirms gada, starp grāmatas saturu un manām politiskajām idejām nav tieša sakara. Vienīgais sakars ir mana apziņa. Bet jau rakstot grāmatu es jutu, kā Latvijas politiskā vide piespēlē man vienu ideju pēc otras. Tā, it kā mozaīkas gabaliņi kristu tieši tajās vietās, kur es biju paredzējis sākotnējā grāmatas idejā. It īpaši mani iepriecināja prezidenta rīkojums numur divi, kas brīnišķīgā kārtā pielika vēl vienu punktu grāmatā notiekošajam.

Tev ir arī blogs patiesi.lv...

Parasti blogeriem nākas taisnoties, ka blogs nav miris, tas vienkārši guļ. Tā arī ir sagadījies, ka patiesi.lv iemiga apmēram pirms gada, kad tika pielikts punkts arī grāmatai.

Taču sociālo mediju vidē tas joprojām aktīvi dzīvo, jo acīmredzot cilvēkiem šķiet interesanti, kā tu pasniedz mediju ziņās lasāmo.

Jā, man bija milzu pārsteigums, kad es Google Analytics atskaitē ieraudzīju milzīgu lēcienu, pie kā bija vainīga viena vienīga ziņa – tulkojums no kāda ārzemju izdevuma, kur bija stāstīts par vīrieti, kuru izvarojis vombats.

Tas laikam kaut ko liecina par mūsdienu interneta vidi... Tevi patiesībā var saukt par šīs vides pionieri, jo jau deviņdesmito gadu beigās biji ieviesis ļoti līdzīgu ideju Twitter – LIML jeb Latvian Indie Mailing List. Uzskati sevi par šādu pionieri Latvijā?

Ja es biju pionieris, tad tā arī nekļuvu par komjaunieti, jo to visu darīju personīgu iemeslu dēļ. Nevēlējos kļūt par publisku personu internetā, lai gan pēc ilgiem gadiem radio darbā varētu domāt, ka man tāpat nav izredžu palikt par privātu personu. Tomēr Latvijā joprojām ir ļoti daudz cilvēku, kuri mani nezina. Dažreiz es par to esmu priecīgs, jo ar šausmām iedomājos, kas notiktu, ja mani pazītu visi.

Bet politikā tas taču noderētu – tu varētu kļūt par partijas lokomotīvi!

Manuprāt, viena no Latvijas nelaimēm ir tieši šis lokomotīvju princips. Tāpēc es priecājos, ka mani domubiedri vienmēr ir likuši priekšplānā ideju, nevis uzvārdus un naudu.

Tu primāri esi radošās sfēras pārstāvis. Tavs primārais darbs ir reklāmas jomā, esi bijis mūziķis, mūzikas kritiķis, dīdžejs, esi rakstnieks... Politiku droši vien nevar saukt par radošu sfēru?

Nozīme nav sfērai, jo ikvienas profesijas pārstāvis var būt radošs. Tāpēc arī politiku uzskatu par ārkārtīgi radošu sfēru – tā veido sabiedrību.

Var vilkt nelielas paralēles ar reklāmu un mārketingu, bet nekas nespēj līdzināties priekam, ka gan Valdis Zatlers, gan Andris Bērziņš atkārto idejas, kuras pirmoreiz jau pirms gada pateica "Pēdējā partija". Līdz ar to, vēlēšanu rezultāts nav vienīgais veids, kā politiska partija un jebkura personība spēj ietekmēt pasauli un notikumus tajā.

Ar daiļliteratūras grāmatu arī var ietekmēt cilvēku domāšanu? Tā ir izklaide vai tomēr arī veids, kā likt cilvēkiem aizdomāties par apkārtējiem notikumiem?

Kaut kādā mērā var likt aizdomāties. Šī gan nav tā grāmata, kas tika radīta ar domu radīt jaunu reliģisko kustību, bet tajā es mēģināju atbildēt uz daudziem jautājumiem, brīžiem atbildot uz tiem ar paša izdomātu atbildi. Piemēram, uz jautājumu – vai veiksmi ir iespējams ietekmēt? Grāmatā piedāvāju savu atbildes versiju, un, ņemot vērā lielo no azartspēlēm atkarīgo cilvēku skaitu Latvijā, šis jautājums nomoka ārkārtīgi daudzus. Varbūt mana versija ļaus viņiem paraudzīties uz savu dzīvi mazliet savādāk, un es ceru, ka arī smieklīgāk.

Tie, kas ir primārie tavas radošās darbības cienītāji, zina, ka esi ironiķis ar diezgan asu skatījumu uz apkārt notiekošo. Kā tev, strādājot reklāmas jomā, kļūstot vecākam galu galā, izdodas saglabāt šo ironisko, aso skatījumu? Ir kāda recepte, kā to trenēt?

Cilvēkiem, kuri reklāmā nesadeg, acīmredzot ir izdevies atrast līdzsvaru, kas ļauj saglabāt mazu radošo dzirkstelīti visu laiku, neatkarīgi no tā, vai viņi ir darbā, kafejnīcā vai dušā. Teikšu atklāti es 90 procentos gadījumu pats neesmu apmierināts ar šī ironiskā skatījuma sekām, kādas tas atstāj uz apkārtējiem. Respektīvi, mani joki biežāk ir muļķīgi nekā izdevušies, un es labi zinu, ka šī proporcija pēkšņi, kā pēc burvja mājiena, nemainīsies. Bet vispār precīza atbilde uz šo jautājumu nozīmētu, ka cilvēks simtprocentīgi zina, kas notiek viņa galvā, un šajā atbildē arī būtu noslēpts melīgs solījums, ka kādam citam konkrētā recepte derētu tikpat labi.

Visbeidzot, vai tev nav doma atgriezties kādā radiostacijā ar alternatīvās mūzikas raidījumu, jo savulaik tev tas sanāca ļoti lieliski un, veroties mūsdienu radio vidē, nerodas sajūta, ka īpaši kaut kas būtu mainījies?

Es mēģināju kļūt par radio cilvēku ļoti ilgi un beigās secināju, ka tā nav lieta, ko protu darīt vislabāk. Tāpēc esmu palicis pie divām lietām: reklāmas, ko daru pietiekoši labi, lai nopelnītu ar to naudu, un literatūras, jo es vienkārši nevaru to nedarīt. Protams, reizi divos gados vai retāk es savam priekam sarakstu arī kādu dziesmu vai sliktākajā gadījumā, kā tas notika šogad – remiksu. Proti, Gustavo dziesmai "Pilsētas portāls" viņa remiksu konkursa ietvaros. Jā, un aizpildot testu mājaslapā Facebook un iegūstot rezultātu, ka mans apslēptais talants ir literatūra, es sapratu, ka nedrīkst neticēt mājaslapai, kurai ir tik daudz apmeklētāju! Savukārt manu muzikālo gaumi šobrīd apmierina tas, ko dzirdu Toma Grēviņa vakara programmās "Radio 101". Bail pat domāt, cik daudz laika man pašam prasītu visas jaunās mūzikas noklausīšanās...