«Revolver», 1966

Dziesmu saraksts: Taxman*; Eleanor Rigby; I’m Only Sleeping; Love You To*; Here, There And Everywhere; Yellow Submarine; She Said She Said; Good Day Sunshine; And Your Bird Can Sing; For No One; Doctor Robert; I Want To Tell You*; Got To Get You Into My Life; Tomorrow Never Knows.

* autors ir Harisons, visas pārējās dziesmas sacerējuši Lenons/Makartnijs

Tinot lenti pretējā virzienā, noklausījies savu ģitāras solo dziesmai «I’m Only Sleeping», Džordžs to iespēlēja vēlreiz – tikko dzirdētajā ačgārnajā versijā. «I’m Only Sleeping» gala variantā skan tieši šis reversais solo, taču ieraksts atkal tiek atskaņots no beigām uz sākumu, notīm izkārtojoties «pareizi», toties iemantojot otrādi spēlētas lentes peldošo skaņu, kas dziesmai piešķir nereāli svešādu atmosfēru. Tā ir tikai viena no daudzajām spoži neprātīgajām idejām psihedēliskajā meistardarbā «Revolver», grupas eksperimentālākajā un, daudzuprāt, aizraujošākajā albumā.

Beidzot bītliem ir drusku vairāk laika, ko pavadīt studijā, un viņu talanti atplaukst nepieredzētā krāšņumā. Visspilgtāk par to liecina Džordža (pirmo reizi albumā ir trīs viņa dziesmas) pienesums, īpaši – protohārdroka hits «Taxman», kā arī skaniski un strukturāli novatoriskā «Love You To», kas apliecina autora aizraušanos ar indiešu mūziku. Pola muzikalitāte, atvērtība visdažādākajiem kultūriespaidiem un interese par studijas tehnoloģijām izpaužas melodiski krāšņu šedevru lavīnā, ko pat Džons novērtē pārsteidzoši atzinīgi: «Tavi gabali ir labāki par manējiem.» Turklāt līdzās ierasti gaišajam pozitīvismam šoreiz Pols ne skanējumā, ne tekstos nevairās no rūgtākām intonācijām, runājot gan par vecu ļaužu vientulību un nāvi («Eleanor Rigby»), gan izbijušu mīlētāju atsvešinātību («For NoOne», kas sasaucas ar paša Pola un Džeinas Ašeres attiecību fiasko), kas albuma karnevālisko raibumu sakuļ ar spēcinošu realitātes garšu. Savukārt Lenona strauji progresējošā vājība pret halucinogēno narkotiku LSD rezultējas vēlmē izzināt iztēles robežas. Šķiet, vistuvāk tām viņš ticis leģendārajā «Tomorrow Never Knows» – sākumā Džons esot gribējis, lai dziesma skan kā Dalailamas un tūkstoš mūku lūgšanas... beigās tā izklausās pēc vilciena katastrofas, aicinājuma Aizspogulijā un Monas Lizas smaida, kļūstot par būtisku atskaites punktu 20. gadsimta mūzikā. Tieši tāpat kā viss albums, kas iemieso žanra pilnību.